Elmārs Pļaviņš no Ogres pieteikts „Latvijas lepnumam”

NBS kapelāns Elmārs Pļaviņš no Ogres pieteikts laikraksta „Diena” un TV3 kopīgā projekta „Latvijas lepnums” nominācijai. Portāla Ogrenet apmeklētājiem piedāvājam izlasīt laikrakstā „Diena” publicēto žurnālistes Guntas Slogas rakstu „Elmārs Pļaviņš — Viņam uzticas karavīrs”.

Bet vispirms – mazliet par „Latvijas lepnumu”. „Latvijas lepnums ir cilvēki, kas dzīvo mums blakus un ir iemantojuši cieņu, palīdzot citiem. Tie ir gan ikdienas varoņi, kas citu labā paveikuši šķietami neiespējamo, gan cilvēki, kam rūpes par citiem sagādā prieku. Latvijas lepnuma mērķis ir atrast un godināt šos pašaizliedzīgos un nesavtīgos cilvēkus, kā arī likt mums katram aizdomāties, vai arī es tāds varētu būt, un, iespējams, kādā izšķirošā brīdī pieņemt lēmumu par labu kādam citam. Arī šogad laikraksts „Diena”, vadoties pēc atsūtītajām vēstulēm, stāsta par cilvēkiem, kuri gadiem ilgi ir kādam nesavtīgi palīdzējuši, stāvējuši blakus nelaimē, devuši cerību brīdī, kad atrast izeju šķitis neiespējami, vai arī piepildījuši kādu klusu sapni. Un, ja, lasot rakstus, sapratīsi, ka arī tev ir zināms kāds, kurš cita labā ir darījis tikpat vai pat vairāk, atraksti, jo, ja to nepastāstīsi tu, kurš tad?” raksta akcijas organizētāji.
 
Elmārs Pļaviņš — Viņam uzticas karavīrs
Laikraksts: Diena
Autors: Gunta Sloga

NBS kapelāns Elmārs Pļaviņš jau vienpadsmito reizi dosies pie Latvijas kareivjiem Irākā
Kad viena no pirmajām latviešu karavīru vienībām bija devusies uz Irāku, armijas kapelāns Elmārs Pļaviņš nolēma apzvanīt mājās palikušos karavīru tuviniekus, lai uzzinātu, kā viņiem klājas. "Es viņiem saku: šeit kapelāns. Vakarā man no Irākas zvana viens vīrs un saka: kapelān, nedariet vairs tā, mana sieva gandrīz noģība," stāsta Elmārs. Pāris mammu pēc šiem zvaniem bija skrējušas pēc sirdszālēm.

Tagad, kad trīs gadu laikā Irākā pabijušas septiņas NBS rotas, tuvinieki sapratuši, ka kapelāns nav tikai slikto ziņu vēstītājs, bet arī tas, kurš palīdz pārvarēt mīļo cilvēku prombūtni. 1.kājnieku bataljona kapelāns Elmārs ar savu sirsnību, vienkāršību, spēju uzklausīt un grūtā brīdī palīdzēt ir iemantojis gan ierindas karavīru un viņu tuvinieku, gan komandieru cieņu.

"Kapelāns ir cilvēks, kuram uzticas," saka Elmārs. Tādēļ kapelānam jābūt tur, kur ir viņa karavīri. Tā kā 1.kājnieku bataljons regulāri dodas misijās uz Irāku, tur 10 reižu pabijis arī Elmārs. 29.augustā kapelāns turp brauks jau 11.reizi. Irākā viņš runās ar karavīriem, uzzinās, kā klājas tur pastāvīgi esošajam kapelānam, jo Elmārs ir iesaistīts jauno kalpotāju sagatavošanā. Līdzi uz Irāku, tāpat kā citreiz, viņš vedīs pamatīgu kravu — tuvinieku un draugu sūtījumus saviem mīļajiem.

Atrod valodu ar visiem
Dienā, kad ar Elmāru tiekamies Ādažu bāzē, kapelāns dodas uz poligonu, lai aprunātos ar pirmsmisijas speciālo kursu apgūstošajiem 3.rotas karavīriem. Viņi, ja būs Saeimas lēmums, janvārī dosies uz Irāku. Nodarbības pārtraukumā puiši sastāj ap kapelānu, cits aizsmēķē, cits piesēž birztalas malā. Viņi pārrunā jaunākās ziņas no Irākas — drošības situācijas saasināšanos. Kāds arī dzirdējis, ka latviešu kareivjiem hammeri lūstot. "Ka tik jums nebūs beigās ar ēzeļiem jājāj," smej kapelāns.

"Viņš māk atrast valodu ar jebkuru," Dienai saka 3.rotas komandieris Vasīlijs Gračovs. Viņš bijis Irākā, kad Elmārs tur ieradies pirmo reizi. "Kapelāns kopā ar mums devās patruļās, ar katru no vairāk nekā 100 karavīriem izrunājās," atminas rotas komandieris. Tur Vasīlijs sapratis, ka "kapelāns ir spēks".

Tikmēr Elmārs turpina sarunu un karavīriem sola drīzumā stāstīt par to, kā pārvarēt bailes, stresu, kā uzturēt attiecības ar tuviniekiem. Viņa balsī nav ne mazākās moralizēšanas arī tad, kad Elmārs mudina nebraukt dzērumā, ilustrēdams šo stāstu ar kādu traģisku autoavāriju, kuru izraisījis iereibis karavīrs.

Kopā priekos un bēdās
"Radies priekšstats, ka armijā ar kapelānu runā tikai tad, ja ir problēmas. Taču mums ir vienkāršas sarunas," saka Elmārs, kurš neuzbāžoties ar "reliģiskiem jautājumiem". Viņš daudz strādājot ar karavīriem, kas tikko atgriezušies no Irākas. "Viņi ir bijuši kaujas režīmā. Stress ir liels, viņi to sevī noslāpē. Tad, kad atbrauc mājās, tas parādās, to redz sieva, vistuvākie," stāsta kapelāns. Viņš piedzīvojis gan ģimeņu iziršanu, gan pretējo — pēc atgriešanās no misijas karavīram uzlabojas attiecības ar tuviniekiem. Elmārs darbojas arī tuvinieku atbalsta klubā. Viņš un NBS sociālā štāba darbiniece Aija Staņus apciemo tuviniekus mājās, sazinās ar viņiem.

Pēc maija traģiskajiem notikumiem Speciālo uzdevumu vienībā (SUV) viņš regulāri tiekas ar SUV karavīriem. Elmārs arī izvadījis abus bojā gājušos SUV puišus. Viņam vairākkārt bijis jāuzņemas pienākums braukt pie bojā gājušo karavīru tuviniekiem, lai darītu zināmu slikto vēsti. Taču esot arī jauki brīži — daudzi karavīri lūguši salaulāt. "Esmu laulājis visur. To vēl neesmu darījis, no lidmašīnas lecot," viņš smej.

Ja vien kādam karavīram būtu šāda vēlēšanās, par kapelāna fizisko varēšanu viņam nebūtu jāšaubās. Nesenajās pumpēšanās sacensībās E.Pļaviņš uzvarēja. "Abu kājnieku bataljonu karavīri un SUV karavīri gan var mani pārspēt," paškritisks ir Elmārs.

Pamatā ir mīlestība
Elmārs, kurš vienmēr bijis fiziski labi sagatavots, neesot gribējis būt mācītājs ar puncīti un bārdiņu, kurš prot tikai skaistus vārdus teikt. Pirms nonāca armijā, viņš bija baptistu draudzes mācītājs. Taču 1997.gadā meklējis iespēju piepelnīties un viņam piedāvāts armijas kapelāna amats, kas nu ir pamatdarbs. "Es sapratu, ka tā ir mana vieta, mans aicinājums. Palīdzēt tajā īpašajā slēgtajā vidē, būt klāt," saka Elmārs. Klāt būšana karavīriem gan atrauj viņu no ģimenes — sievas un trim bērniem. Pērn viņš bijis prom pat pusgadu.

Sarunas laikā Elmārs vairākkārt uzsvērs, ka viņa panākumu pamatā ir komandas — A.Staņas, karavīru, komandieru — darbs. Strādāt viņš nevarētu arī bez Dieva svētības. Taču galvenā panākuma atslēga esot mīlestība pret karavīriem. "Ja vēl karavīrs pasaka "mans kapelāns", tad lielāka apbalvojuma man nevajag," nosaka Elmārs.