Zvaniņiem skanot un urbjiem klabot

Pavasaris ir klāt un to jūt katrā dienas stundā. Vēl jau gan ziema mēģina rādīt zobus, sevišķi naktīs, kad termometra stabiņš vietām noslīd līdz pat mīnus 12 grādu atzīmei, bet savā ziņā tas pat ir labi, jo mazāk dubļu un pēc nakts sasaluma makšķerniekiem ir iespēja piebraukt pēc iespējas tuvāk izvēlētajai copes vietai.

Kā no tās aizbraukt? Nu, tā varētu būt jau „maza” problēmiņa, ar ko ir jārēķinās.

Šis ir tas dīvainais laiks, kad vienā transporta līdzeklī var sastapt gan tos, kas, ar kastēm un urbjiem apkrāvušies, rautin raujas uz pēdējo ledu, gan tos, kam ziemas cope jau „sēž” „aknās” un viņu līdzpaņemtais inventārs liecina par vasaras copi, kas jau sākusies tādās upēs kā Mūsa, Venta, Gauja, vietām arī Mēmele un pilnā sparā skaistas raudas makšķernieki velk  Mērsraga kanālā. Joprojām pastāvīgie Peipusa asaru meklētāji droši var doties Igaunijas virzienā, jo nav tādu ziņu, ka mūsu ziemeļu kaimiņu robežsargi būtu aizlieguši tur iet uz ledus. Ledus biezums to pieļauj, pa naktīm joprojām ir kārtīgs sals, un „viss notiek”. Starp citu, bez asariem Peipusā ļoti labi ķeras ap 200 – 400 gramu smagas raudas. Te gan jāpiebilst kāda ne visai patīkama lieta par piekrastes raudām, ko copmaņi ķer aptuveni 2 – 3 km attālumā no krasta. Tās praktiski visas ir pilnas ar lenteņiem. Savukārt tālāk no krasta, aptuveni 7 km, raudas ir „tīras”. Tā, lūk, liekat aiz auss! Regulārākais vienas dienas loms ir ap 15 kg. Starp citu, asarēnus var arī nodot, bet tas, protams, notiek ar kāda pazīstama igaunīša starpniecību. Samaksa, salīdzinoši ar citiem gadiem, gan ir smieklīga: 8 – 12 kronas par kilogramu. Ja nemaldos, vēl pirms 3 gadiem par kilogramu asaru maksāja 68 kronas... Zinu, ka tajā laikā daudzi no Latvijas nevis brauca uz Īriju strādāt, bet gan uz Peipusu peļņā un dzīvoja tur uz vietas, kamēr ezera ledus pagaisa siltajos saules staros kā nebijis. Tīri labi vīri nopelnīja un kas gan var būt labāks, ja hobijs saskan ar naudas pelnīšanu? Savukārt tie, kam ir vēlme tikt pie salakām, var braukt uz Pērnavas līci. Tur situācija ir šāda. Ja iet iekšā līcī aptuveni kilometru tālu, tad tas izteikti būs salaku rajons. Savukārt dodoties tālāk līdz ledus plaisai, ķeras tikai asari. Taču galvenais ir tas, ka, salīdzinoši ar Peipusu, nav tālu jāiet. Pērnavas upē vēl pagājušo piektdien bija „melns” no makšķerniekiem, un visi vilka skaistas raudas un vimbas.

Tas viss, protams, attiecībā par copi no ledus tuvajās ārzemēs. Savukārt pie mums nu jau trešo nedēļu Ventā makšķernieki gan ar gruntsmakšķerēm, gan pludiņmakšķerēm  velk vimbas. Pavasara palu laikā, protams, vislabāk ir izmantot gruntsmakšķeres. Cope Ventā ir daļēji licencēta. Par A zonu, kas atrodas no Kuldīgas vecā tilta uz augšu līdz rumbai, jāmaksā 5 lati par dienu, bet par B zonu, kas atrodas no tā paša tilta uz leju līdz Abavas ietekai, 3 lati. Ir arī pavasara sezonas licences, kas maksā 20 latus un ir derīgas līdz 1. jūnijam. Pašreizējā brīdī ūdens līmenis Ventā nemitīgi mainās. Ko tas nozīmē makšķerniekam? Pirmkārt, paceļoties līmenim, paātrinās arī straume, kas nes līdzi ne vien zāli, kokus, krūmus un visu citu cilvēku atstāto kultūrslāni, bet arī nolīdzina krastus un ierastās aizstraumītes, kur zivis mīl savā peldējumā nedaudz piestāt. Arī gruntsmakšķerniekiem pie šādas zāles „iešanas” nu nav ko darīt, jo, ja ir pat 200 gramu un smagāki svini, upe pāris minūtēs piesit auklu pilnu ar zāli un nones ēsmu pie krasta. Vislabāk ir, ja šamā pusē dzīvo kāds pazīstams „aborigēns”, kam var piezvanīt un pajautāt, kas notiek upē. Ja jums tāda nav, tad atliek ienākt pie manis veikalā un uzzināt svaigāko informāciju, jo, lai tiktu līdz Ventai, mums, ogrēniešiem, būs jānobrauc virs 200 km uz vienu galu. Nu kaut kā negribētos veltīgi izmest naudu degvielā un iztērēt laiku šādam nekam nevajadzīgam braucienam. Starp citu, licencētajās zonās dienas licencē drīkst ķert 7 vimbas un tā ir vienīgā upe Latvijā un vienīgās šāda veida zonas, kur šāds skaitlis ir atļauts. Visur citur ir MK apstiprināti makšķerēšanas noteikumi, kas paredz dienas laikā noķert un paturēt ne vairāk kā 5 vimbas. Minimālais vimbas izmērs drīkst būt 30 cm.

Nedaudz par ēsmām un inventāru

Gruntsmakšķeres garums nav tik būtisks. Būtiska ir vietas izvēle, jo Venta tek pa ieleju un pārsvarā tās krasti nav vis lēzeni, bet gan pieklājīgi stāvi. Ja ūdens līmenis ir tik augsts, ka aizsniedz pat piekrastes krūmājus, tad, protams, ka gruntsmakšķerei noderēs pēc iespējas īsāks kāts. Tā kā Venta nav no tām platākajām upēm, tad nebūtu jāsatraucas par tālu metienu izpildi. Man bieži ir bijis tā, ka, aizmetot uz upes vidu, kas ir aptuveni 30 – 40 metri, nākas secināt, ka zivs tur nemaz nav, jo savukārt otra gruntsmakšķere, kas piemesta pāris metru no krasta, jau ziņo, ka pirmā „sudraba bulta” ir nogaršojusi manu ēsmu. Tāpēc tā arī cenšos parasti darīt, ka vienu makšķeri iemetu tālāk, bet otru stipri tuvāk.

Vimbas ir jāmeklē. Ko tas nozīmē? Esmu piedzīvojis tādus brīžus, kad cope notiek tikai vienā vietā un savukārt otru makšķeri tu vari nēsāt pa krasta līniju, nemitīgi pārmetot un mainot vietu, bet nekā, zivs neņem, kaut gan ēsma un āķi ir vieni un tie paši. Ir nācies nostaigāt pat vairākus kilometrus vienā copes dienā, līdz atrodi to vietiņu, kur vimbu bars ir apstājies. Tiem, kuri konsekventi uzbūvē nometni, iekurina ugunskuru un tad sāk atritināt makšķeres, es ieteiktu rīkotos tieši pretējā kārtībā, jo ej nu sazini, kur tā zivtiņa ir šodien, un tas, ka esat ticis tajā pašā vietā, kur pirms pāris dienām ir vilkts skaists vimbu loms, nu neko pilnīgi negarantē. Pamatauklas resnums ir atkarīgs no tā, cik labi pazīstat copes vietu. Ja zināt, ka vietā, kur copējat, ir arī čakārņi, tad, protams, vēlams būtu uzsiet resnāku pamatauklu. Taču pārsvarā pamatauklas resnums gruntsmakšķerēm ir 0,3 – 0,4 mm. Pavadiņas resnums ir 0,2 – 0,25 mm.

Pavasarī, kamēr nav noskrējuši brūnie palu ūdeņi, izmantojam krāsainās plastmasas mormiškas. Ar tām ir pavisam cits copes efekts. Savukārt, kad ūdens paliek dzidrāks, tad paliekam pie parastajiem āķīšiem. Ēsmai visbiežāk izmantoju krevetes kopā ar baltajiem mušu kāpuriem. Arī naktstārps nav slikts, turklāt to bieži iekāro taimiņi un savukārt sīkās zivtiņas liek mierā, jo nespēj ar tādu kumosu tikt galā. Svina smagums atkarīgs no straumes stipruma. Visbiežāk izmantoju apaļas formas ar tukšiem vidiem, un to svars svārstās no 80 līdz 160 gramiem. Neiesaku pavasara palu laikā izmantot slīdošā svina sistēmu, kad zem grimuļa apakšā ir vēl pavadiņa. Šāda sistēma, ātri vien pa straumi ripojot uz leju, pamanīsies ar apakšējo āķīti kaut kur aizķerties. Rezultātā būs biežas pavadiņu maiņas un kam tas ir vajadzīgs? Parasti gruntsmakšķerēm lieku divas pavadiņas, kaut gan pēc likuma atļautas ir trīs. Kas attiecas uz pludiņmakšķerēm, tad te var izmantot parastās pludiņmakšķeres ar riņķiem vai arī bezriņķu kātus jeb „mahus”. Ar pēdējiem ir ļoti interesanti un arī rezultatīvi tādā situācijā, kad nav jāpludina, un pie paša krasta esošā kāta garuma attālumā ir kāda aizstraume vai bedrīte. Ar bezriņķu kātu var ļoti labi noturēt ēsmu uz viena punkta. Ja vēl šo punktu pareizi iebaro, tad rezultāts garantēts. Pamataukla pludiņmakšķerei ir no 0,18 līdz 0,23 mm. Pavadiņas resnums – no 0,10 līdz 0,14 mm. Tāpat kā gruntsmakšķerei, arī pludiņmakšķerei lietojam plastmasas mormiškas vai spoguļāķus. Pavadiņas garums atkarīgs no straumes stipruma. Jo tā ir stiprāka, jo pavadiņa īsāka. Ventā parasti lieku pavadiņu ar aptuveni 60 cm garumu un pludiņu atkarībā no tā, ko taisos darīt. Ja esmu izlēmis tālu pludināt, tad nereti lieku pat 18 gramīgus pludus, bet, ja esmu izlēmis „apcelt” kādu līci ar lēnu straumi, tad pilnībā pietiek ar 5 gramiem. Der atcerēties arī to patiesību, ka vimbas ļoti labi ņem pa nakti. Bieži vien pat labāk kā dienā, un tādā upē kā Venta ir arī skaistas vēdzeles.

Nobeigumā – kāds svarīgs jaunums: Latvijas makšķernieku savienība 24.martā nolēma, ka šogad ūdenskrātuvēs visas Latvijas teritorijā makšķernieki ar laivām varēs braukt jau no 1.maija. Iepriekšējos gadus to varēja darīt tikai no 1.jūnija.

Visiem ne asakas!