Ogrē piemin komunistiskā genocīda upurus

Kaut arī šogad aprit jau 60 gadu, kopš 1949.gada 25.martā veiktās padomju režīma deportācijas, tautas atmiņa par tā laika baisajiem notikumiem neizgaist. To apliecina gan Ogrē uzstādītajā piemiņas akmenī iekaltie Raiņa vārdi: “Mēs neaizmirsīmim neviena paša, ko savas varas laikā nokāvāt”, gan arī tradicionālā represēto un sabiedrības pārstāvju pulcēšanās šajā dienā.

Arī toreiz 25.marts bija tikpat saulains...

“Saka, ka nevajag vairs atcerēties tā laika pāridarījumus, bet kā to var aizmirst? Atnāca tādā pašā saulainā marta dienā kā šī un aizveda nezināmā virzienā. Arī pēc atgriešanās dzimtajā Ludzas rajona Ciblas pagastā neļāva apmesties, jo māja bija nacionalizēta. Darbā vīru nekur tuvākajā apkaimē neņēma. Devāmies pie radiem uz Kurzemi, bet kopš 1965.gada esam ogrēnieši,” tā savu dzīves gājumu raksturo Felicita Oreniša.
Sirmā kundze arī atzīstas, ka dzirdot dzelzceļa sliežu dunoņu no kravas vilcienu smaguma, sirds ne reizi vien salecas... Tieši ar vilcienu lopu vagonā viņu toreiz 25 gadus vecu jaunieti nogādāja Tomskas apgabalā, lai vietējā kolhoza priekšsēdētājs varētu atlasīt darbspējīgākos – sākumā sienu pļaut, pēc tam veikalā strādāt...  

Tādi vai līdzīgi stāsti par izciesto laiku Sibīrijā un arī pēc tās ir dzirdēti  vairāk nekā 400 Ogres rajona ģimenēs, no kurām tika izvesti 1200 cilvēku. No visas Latvijas 1949.gada 25. martā uz mūža nometinājumu Sibīrijā tika izsūtīti aptuveni 43 000 nevainīgu cilvēku. Savas izsūtījuma vietas no Ogres rajona izsūtītie varēja arī uzmeklēt kartē, kura bija novietota Ogres kultūras centra mazajā zālē ierīkotajā izstādē.

“Dzīvā vēsture” ir uzskatāmāka

“Mēs noliecam galvas savu vecāku un vecvecāku priekšā par to smagumu, kāds viņiem toreiz viņiem bija jāiznes. Mēs, bērni, tā īsti vēl neuztvērām un nesapratām, ko nozīmē viņu rūpes. Aizbraukuši Krievijā, dažreiz darījām arī palaidnības. Es priecājos, ka šodien mūsu pasākumā piedalās arī skolu jaunieši, jo Latvijas vēsturi var mācīties ne tikai no grāmatām,” savā uzrunā piemiņas brīža dalībniekiem teica Ogres Politiski represēto kluba valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.
Pagājušā gadā ir izdotas divas grāmatas, kurā atspoguļoti arī 30 mūsu rajonā dzīvojošo bērnu likteņi, kuri 1941.gadā izvesti uz Sibīriju. Ivars Kaļkis pateicās Ogres novada domei, ka ar pašvaldības atbalstu grāmata “Sibīrijas bērni” divos sējumos ir pieejama arī visu novada skolu bibliotēkās. “Ja kaut kas nav skaidrs, varat arī pajautāt tā laika lieciniekiem, kuri ir vēl mūsu vidū,” aicināja I.Kaļķis.  

Aizlūdz par bojā gājušajiem

Ar klusuma brīdi klātesošie pieminēja tos tūkstošus izsūtīto, kam nebija lemts atgriezties dzimtenē, kā arī pieminēt tos, kuru dzīves gājums pēc pārciestajām mokām aprāvās priekšslaicīgi. Pēc svinīgā brīža pie piemiņas akmens Ogres Sv.Meinarda Romas katoļu baznīcā visi devās uz ekumēnisko dievkalpojumu, kuru vadīja katoļu mācītājs Renārs Circenis, baptistu mācītājs Elmārs Pļaviņš un luterāņu mācītājs Modris Īvāns, kā arī muzicēja vokālā grupa “Anima Solla” mākslinieciskās vadītājas Mārītes Puriņas vadībā. Piemiņas pasākuma noslēgumā represētie pulcējās pie kafijas tases Ogres kultūras centrā, lai kavētos atmiņās un smeltos spēku turpmākajai dzīvei.