Uguns no Kristus kapa

Vairāk attēlu galerijā

Kristus kaps atrodas Jeruzalemes kristiešu kvartālā. Ebreji šo vietu sauca par Golgātu, nāvessodu izpildīšanas vietu. Šeit sodīja noziedzniekus, šeit tika krustā sists arī mūsu Pestītājs Jēzus Kristus. Kunga kaps ir vieta alā, kur atradās Kunga Kristus miesas pēc apglabāšanas. Tagad šajā vietā ir marmora kapliča, grieķiski kuvuklija. Kuvuklija dalās divās daļās - pirmā ir Eņģeļa altāris, otrā pats Kristus kaps.

Golgāta atradās ārpus vecās Jeruzalemes sienām un par pilsētas neatņemamu sastāvdaļu palika Romas imperatora Adriāna valdīšanas laikā. 136. gadā viņš atjaunoja un paplašināja Jeruzalemi un uzcēla Golgātas vietā templi pagānu dievietei Venērai, bet Kristus Augšāmcelšanās vietā templi Jupiteram, tādā veidā cerot nodot aizmirstībai kristiešu svētumus. Taču imperatora pūles izrādījās veltīgas. Kristieši pielūdza un apmeklēja svētās vietas slepeni un rūpīgi glabāja mantojumu. Kad pēc 300 gadiem beidzās kristiešu vajāšanas, šajā svētajā vietā tika uzcelta Kristus Augšāmcelšanās baznīca. Par to jāpateicas ķeizarienei Helēnai un imperatoram Konstantīnam, kuri 4. gs. pielika ne mazums pūļu, lai kristiešu svētumiem tiktu parādīta attiecīga cieņa un gods.

Virzoties no rietumiem uz austrumu pusi, no sākuma jāienāk Kristus Augšāmcelšanās baznīcā, kas ir apaļa pēc formas. Vienīgo ieeju tajā sauc par Svētajiem Vārtiem. Augšāmcelšanās baznīcas vidū atrodas Kunga kaps, kur visu laiku deg gaismekļi un sveces. Tās tiek iededzinātas no Svētās Uguns, kas te tiek sargāta visu gadu. Kristus Augšāmcelšanās baznīcas dienvidu pusē 28 kāpnītes uz augšu atrodas Golgāta, kur Kungs Jēzus Kristus veica cilvēces pestīšanu. Aiz Golgātas altāra paceļas Kristus Krusts.

Katru gadu Svētā Pilsēta Jeruzaleme piedzīvo lielu svētceļnieku pulku. Sevišķi lielu - Kristus Augšāmcelšanās svētkos. Ticīgos pievelk ne tikai Augšāmcelšanās fakts, pilsēta, svētās vietas - Golgāta, Kristus kaps, svinīgie dievkalpojumi. Katrs šajā laikā cenšas nepalaist garām vienu no lielākajiem pasaules brīnumiem - Svētās Gaismas - Uguns nonākšanu, kas pārdabiskā veidā Kristus Augšāmcelšanās svētku priekšvakarā gaismas veidā apspīd Kristus kapu, garīdzniekus, dievlūdzējus un nedaudz vēlāk aizdedzina baznīcā esošos gaismekļus - eļļas lampiņas un sveces. Gaisma pārtop ugunī.

Ziņas par Svēto Uguni - Gaismu nāk no pirmkristiešu laikiem. Baznīcas vēsturnieks Eusēbijs apraksta šādu notikumu. Jeruzalemes patriarha Narkisa laikā (II gs. beigas) Kristus Augšāmcelšanās svētkos lampai pietrūka eļļas. Tajā ielēja ūdeni no avota Siloamā. Lampādu aizdedzināja debesu uguns un tā dega visu svētku laiku. Par svēto Uguni liecina Svētais Nisas Grigorijs († 394. g.). Svētais Damaskas Jānis († 780. g.) savos sastādītajos baznīcas dziedājumos, kurus dzied vēl šobaltdien, bieži piemin gaismu, kas apgaismo svēto kapu.

Jāatzīmē, ka Svētā Uguns parādīšanās Ciešanu nedēļā pie Kunga kapa notiek vietējās valdības stingrā uzraudzībā. Visi gaismekļi policijas uzraudzībā tiek apdzēsti jau iepriekšējā dienā, Lielajā piektdienā. Kunga kapa telpa tiek stingri apsekota.

Lielajā Sestdienā divi mūki iemīca palielu vaska rituli, ar kuru tiks apzīmogots Kristus kaps. Viss notiekošais ir stingrā saskaņā ar Sv. Rakstiem: “Bet otrā dienā, kas nāk pēc sagatavošanās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: "Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā." Pilāts sacīja uz tiem: "Jums ir sargi, ejiet un apsargājiet to, kā paši zināt." Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni.” (Mt 27, 63 - 68) Vaska zīmotne tiek pielipināta pie kuvuklijas vārtiem. Dievnama sargi uzliek uz vaska savus zīmogus.

Pusdienas laikā baznīca piepildās ar tik lielu cilvēku skaitu, ka nav vietas, kur ābolam nokrist. Daudzi ir palikuši dievnamā visu iepriekšējo nakti no piektdienas. Ne tikai dievnama apakšējā daļa, bet arī visi tā stāvi, galerijas, logi, durvis, visas vietas, kur tik var nostāties, ir aizņemtas. Ticīgie atrodas pat uz kupoliem un baznīcas jumta. Dievnamā var manīt grieķus, krievus, bulgārus, serbus, koptus, sīriešus, rumāņus, albāņus, beduīnus, frančus, armēņus, gruzīnus, angļus, poļus un daudzas citas nācijas. Netrūkst arī pārliecinātu musulmaņu. Sastapsiet arī ebrejus. Visu skatieni pievērsti kuvuklijai.

Kalpotājs paņem rokās saišķus ar svecēm, noņem vaska zīmogu no svētā Kapa vārtiem. To uzreiz sadala simtos un simtos gabaliņu, kas nonāk pie ticīgajiem. Patriarhs ieiet kapā. Viņam pēc tradīcijas arī ar sveču saišķiem seko bīskaps, kurš kā liecinieks novēro visu notiekošo. Pēc viņu ieiešanas Svētajā Kapā durvis tūdaļ tiek aizvērtas, bīskaps paliek Eņģeļa altārī, savukārt patriarhs iet tālāk un pie Kunga kapa nokrīt ceļos un lasa īpašas lūgšanas. Šis moments savā ziņā ir ārkārtējs - baznīcā uz brīdi beidzot iestājas klusums. Visi aizturējuši elpu gaida brīnumu.

Eņģeļa altāra sienās ziemeļu un dienvidu pusēs ir pa vienam lodziņam. Tie domāti Svētās Uguns ātrākai nodošanai tautai. Beidzot atveras arī Svētā kapa durvis, iznāk patriarhs ar liesmojošām svecēm. Svētā Gaisma acumirklī izlīst pa visu baznīcu. Gaisma bez ēnas. Tās liesma no sākuma ir zilganā krāsā un sasniedz 10 - 15 cm garumu. Ļaudis mazgājas gaismā, un viens otrs nespēj noticēt, ka tas ir iespējams, ka Uguns nededzina, pēc kāda laika notiek pārvērtība - mainās liesmas krāsa, gaisma pārvēršas ugunī - sāk dedzināt. Katrs no svētceļniekiem tur rokā sveču saišķīti ar 33 svecēm, kas simbolizē Kristus zemes dzīves gadus un cenšas iededzināt tās no pirmavota.

Svētā Uguns no Kunga Kapa tai pašā diena ceļo uz visām pasaules malām. To kā lielu dārgumu ved svētceļnieki uz savām baznīcām, kur tā savukārt nonāk pie tiem, kas klātbūtnē brīnumu nav piedzīvojuši.
 
Pie Kristus kapa notiek arī citāda veida brīnumi.
Reiz kādai arābu mātei nomira bērns. Viņa to aiznesa uz Augšāmcelšanās baznīcu, kur notika dievkalpojums un nolika ķēniņa vārtu priekšā. Bērns pēc brīža atdzīvojās. Te vietā, šķiet, būtu Svēto Rakstu rindas: “Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ 21, 25)