Paralimpietis Aigars Apinis iedvesmo ar savu piemēru 

Šodien Ogres Vēstures un mākslas muzejā notika tikšanās ar birzgalieti Aigaru Apini, divkārtēju čempionu diska mešanā, divu Pasaules rekordu ieguvēju un Londonas paralimpisko spēļu dalībnieku. No Aigara Apiņa rokām Goda rakstus un apbalvojumus saņēma Ogres Valsts tehnikuma labākie sportisti. Pasākumā piedalījās bankas “Citadele” Ogres filiāles pārvaldnieks Edijs Eisaks un bankas darbinieki.

Bankas “Citadele” Ogres filiāles vadītājs Edijs Eisaks uzsvēra sabiedrības atbalsta nozīmi paralimpiskā sporta attīstībai Latvijā. Lai sportisti spētu noticēt paši savai varēšanai, reizē mainot arī sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Banka “Citadele” aizsākusi atbalsta programmu “Tu esi. Tu vari.” Tās mērķis ir atbalstīt 9 Latvijas paralimpiešus šī gada Paralimpiskajās spēlēs Londonā un veicināt drosmi un uzdrīkstēšanos sabiedrībā kopumā. Bankas “Citadele” Ogres filiāle uzņēmusies atbalstīt birzgalieti Aigaru Apini.

Madara Zelenkeviča, Ogres Valsts tehnikuma pārstāve, teic, ka Aigars Apinis un tas, ko visu viņš dabū gatavu, ir lielisks piemērs jauniešiem un ikvienam. “Jābūt lielai mērķtiecībai un vēlmei kaut ko tādu sasniegt,” viņa saka. Protams, ka pati lielākā nozīme ir ieguldītajm darbam – tad arī viss notiks.

Tikšanās Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija iecerēta kā domu apmaiņa. Pirms pasākuma portāls Ogrenet uzaicināja Aigaru Apini uz nelielu sarunu.

Cik bieži jūs aicina uz dažādiem pasākumiem?

Mēnesī ir 2 – 3 pasākumi. Ja tuvojas kāds Pasaules čempionāts vai Paralimpiskās spēles, tad biežāk.  Šajā situācijā, kad iet lielā reklāmas kampaņa “Tu esi. Tu vari.” ir tā, ka es pat atsaku, nevaru izskriet  visur – Jūrmala, Ludza, Ogre, arī visas sportistu apbalvošanas, piedalīšanās sporta spēlēs... Ja es esmu treniņnometnē, tad nekur nedodos. Tagad man tā kā nedaudz brīvāks, jo mūsu komanda brauca uz Eiropas Čempionātu – šodien atbrauc – un tad svētdien pa treniņiem... Ir ļoti daudz jānoskrienas. Tomēr sevi jāmāk arī saudzēt un varbūt reizēm jāpasaka, ka es nevaru fiziski, jo man primārais tomēr ir starti Londonā. Tas ļoti paņem enerģiju – runāšana un braukāšanas... Pēdājais mēnesis – es domāju nekur īpaši nebraukšu. Jā, atbraukšu, tad varēšu runāt!

Runāšana ar sabiedrību – to jūs darāt tāpēc, ka jums lūdz, tāpēc, ka tā vajag?

Es gribu runāt, lai cilvēki uzzina, ka tādas Paralimpiskās spēles ir, tādi cilvēki ir, kas sporto ar invaliditāti. Cīnās, nevis ir nolaidušies un “blēņas” dara. Gribu pateikt, ka braucu arī uz rehabilitācijas centriem, kur ir cilvēki, kas tikko guvuši traumu. Parādām, ka ir iepēja ātrāk “tikt uz ķepām”, var mācīties, var studēt, var gleznot, var sportot. Un tā kā es tieši ar sportu, es runāju, lai sportot nāk.

Daru to sevis dēļ arī, bet vairāk priekš tautas, lai zinātu, jo es esmu tāds cilvēks, kurš ar savu pieredzi gribu dalīties ar citiem. Lai citiem būtu vieglāk. Daudzi man zvana un jautā vai viņiem gribas parunāt, ja ģimenē kādam nelaime notikusi, un tad es vienkārši izstāstu. Neko gudru un neko jaunu jau es nevaru izstāstīt – tikai ar neatlaidīgu darbu, raksturu, spītību es esmu panācis to, ko es esmu panācis. Galvenais ir atrast dzīvē jēgu un mērķi. Ja mērķis ir, tad jau dzīvot ir vieglāk.

Jūs savu pieredzi kādā veidā padarāt pieejamu ikvienam, kas ar to vēlētos iepazīties – interneta dienasgrāmatā vai kā citādi, lai nav viens un tas pats jāatkārto daudzas reizes?

Jā, tas ir interesanti. Katru gadu rodas jaunas avīzes, jauni žurnāli, jauni raidījumi, un tad viņi grib pastāstīt to manu dzīves gājumu. Es jau saku, ka tā īsi es esmu mūžīgi stāstījis vienu un to pašu, bet es jau neko citu nevaru stāstīt! To, ko es zinu. Saku, ka vairāk to informāciju var palasīt internetā, uzspiežot google, kurš ir pļāpīgs un kur var uzzināt par visiem cilvēkiem, kas un kā. Bet, ja lūdz, tad varam tā plašos vilcienos izskriet cauri.

Pats priekš sevis es nedaudz kaut ko pierakstu dienasgrāmatā, lai zinātu kāds gads bijis, ko esmu darījis. Man citi, tie, kas arhīvu veido, saka – tu jau varēsi pēc gadiem rakstīt savu biogrāfiju, stāstus vai kādu grāmatu. Ja pieaicinās kādu profesionālu cilvēku, kas to mācēs pareizi salikt... Man ir materiāls – varbūt ar laiku piepildīsies tā doma, kas man galvā. Tagad nav tas īpaši primārs. Primārs vēl joprojām ir treniņi, treniņi, treniņi un sacensības.

Tuvākais mērķis ir...

Tuvākais mērķis! Citi saka – kāds tavs mērķis? Lai es neteiktu to, ko es domāju – es skaļi nesaku, jo sportistam ir mērķis izcīnīt augstākās godalgas – tas būtu, man šķiet, jebkura sportista sapnis, bet es cīnīšos par godalgām. Kā būs tur, galamērķī? Tas ir sports, un jācīnās līdz pēdējai sekundei, līdz pēdējam mirklim, un visādas likstas var piemeklēt (trīsreiz nospļaujas un piesit pie galda), bet es domāju, ka tām likstām mēs visām tiksim pāri un startēsim, un tad jau būs galamērķis.

Pirmais starts Londonā man paredzēts 31.augustā – tieši manā vārda dienā –  un otrs, ja nekļūdos, 6.septembrī. Starti varētu mainīties no organizatoriem. Šogad sakarā ar šo kampaņu “Tu esi. Tu vari.” mūs atbalsta banka “Citadele”, un būs iespēja vērot LTV 7 dienasgrāmatas un arī kādus startus.

Līdzekļu tam visam pietiek?

Redziet, Olimpiskās spēles tomēr ir arī valsts lieta. Un tomēr atlicina naudu Olimpiskām spēlēm, Paralimpiskām spēlēm. Protams, ka līdzekļi ir ierobežoti. Arī šī akcijas kampaņa un banka “Citadele” palīdz, lai attīstītu sportu.

Attīstība notiek arī pateicoties pašiem cilvēkiem, kas strādā Paralimpiskajā komitejā. Arī mēs, cilvēki ar invaliditāti, tomēr strādājam. Jāstrādā cilvēkiem, kas saprot mūs, kas zina mūsu vēlmes un līdzi jūt, un aizstāv mūsu tiesības.

Ir zināms, cik cilvēku jums ir izdevies pacelt un aizraut līdzi?

Es neesmu tā skatījies, bet man ir bijuši vairāki sportisti. Diemžēl, tomēr diemžēl, ka liktenis tāds ir bijis, ka viņu vairs nav pie mums, viņi jau ir aizsaulē, bet 2 – 3 puišiem esmu palīdzējis. Viņi ir braukuši uz treniņiem, bet, redziet – veselība ir tāda, kāda tā ir, var rasties kādas komplikācijas, var nomirt, bet cilvēki ir, darbojas. Vairākas reizes ir pienākuši sportisti klāt un teikuši: “Nu, tu mums esi tāds kā etalons. Ja tu vari, kāpēc mēs nevaram?”

Es saprotu, ka daudzi arī nesaka. Kautrējas, varbūt nevar pateikt. Domāju, ka daudziem, daudziem es esmu iedvesmas avots. Man te viens puisis bija, zvanīja, vakar bija atnācis uz treniņiem. Daudzi domā, ka atnāks uz treniņiem vienreiz, divreiz... Tas ir gadiem, gadiem darbs, talants un neatlaidība. No kaut kā ir jāatsakās. Man saka: “Es gribu tev līdzināties, es gribu būt kā tu.” Es saku: “Viss ir tavās rokās. Manu padomu es tev došu, kas man ir, pastāstīšu, kas un kā, bet es gribu no tevis apzinīgu darbu pretī.”

Jūs ikdienā kādu sportistu trenējat?

Nē, mani trenē. Es vadu arī Latvijas Invalīdu sporta federāciju, esmu prezidents, Latvijas Paralimpiskajā komitejā esmu viceprezidents, rīkoju sacensības... Viss federācijas darbs, sportistu aprūpe, apzināšana un iedrošināšana – tas viss ir pakārtots sportam.

Brīvā laika jums nav?

Ir, bet reizēm ir tā, kad tu esi pieradis skriet no rīta līdz vakaram un ja mājās jāpasēž 2 dienas, tu jūti, ka kaut kas nav! Kā tā, ka nezvana, nekur nav jābrauc, dzīve ir apstājusies. Ir tā, ka reizēm priekš sevis pat laika nav, lai aizbrauktu uz kaut kurieni atpūsties 2 – 3 dienas un ne par ko nedomātu.

Kur rodas prieks?

Prieks rodas no apkārtējiem cilvēkiem. Cilvēki vairākas reizes pienāk – o, malacis! Tas tāds stimuls atkal iet uz priekšu, bet prieks... Prieks ir no sava padarītā darba un tā, ja es jūtu, ka kaut vienam palīdzu. Ar vārdu, padomu vai kā... Tas ir tāds stimuls.

Man katru gadu ir kāds mērķis. Mērķis, uz ko tiekties. Es to sasniedzu, bet tajos vecajos lauros es īpaši nekavējos.