Artis Bariņš: "Lakross nav "meiteņu sporta veids""

Turpinot portālu Ogrenet.lv un Osports.lv sadarbību, šoreiz uz interviju aicinājām Latvijas izlases lakrosistu ogrēnieti Arti Bariņu (24 gadi), kurš jūlija vidū pārstāvēja mūsu valsti pasaules čempionātā lakrosā Mančestrā, Anglijā. Artis paralēli studijām strādā arī par treneri lakrosa klubā "Rīga".

Sarunā ar A.Bariņu uzzinājām ko vairāk par šo ekstravaganto sporta veidu.

Īsumā par lakrosu – komandu spēle, ko spēlē ar speciālām nūjām un bumbiņu. Spēles mērķis ir, piespēlējot bumbiņu pa gaisu, to raidīt vārtos. Lakross ir Kanādas nacionālais sporta veids, kas ir populārs arī citās angliski runājošās valstīs, piemēram, ASV, Austrālijā, Lielbritānijā. Pēdējos gados lakross iegūst arvien lielāku popularitāti arī Eiropas valstīs. Pirmais Pasaules čempionāts lakrosā notika 1967. gadā, pirmais Eiropas čempionāts – 1995. gadā.

Ar lakrosa noteikumiem var iepazīties Latvijas Lakrosa federācijas mājas lapā - llf.lv.

Arti, cik ilgi nodarbojies ar lakrosu?

Esmu viens no lakrosa spēlēšanas aizsācējiem Latvijā, un tas sākās 2003. gadā. Tad bija arī pirmie treniņi.

Kā aizsākās tava dalība šajā ekstravagantajā sporta veidā?

Sākās tas ar vienu cilvēku – Aigaru Grīnbergu. Viņš studēja Anglijā, bet pēc mācībām atgriezās Latvijā. Viņam radās doma izveidot lakrosa komandu. Tika braukāts pa skolām, un, kad viņš viesojās Ogres ģimnāzijā, tad aizgāju uz treniņiem. Man tas iepatikās, un turpinu spēlēt līdz šim brīdim.

Pastāsti par savu pozīciju laukumā, kādi ir tavi uzdevumi?

Lakrosā ir trīs uzbrucēji, pussargi un aizsargi, kā arī vārtsargs. Uzbrucēji darbojas tikai uzbrukuma zonā, bet aizsargi – tikai aizsardzības zonā. Pussargi palīdz abos laukuma galos. Pats spēlēju kā uzbrucējs, un uzdevums ir dot piespēles vai mest bumbiņu vārtos.

Kā tiki iekļauts Latvijas izlases sastāvā? Sanāk, ka esi viens no labākajiem Latvijā?

Savā pozīcijā esmu viens no sākumsastāva spēlētājiem. Laikam tad var arī teikt, ka esmu viens no labākajiem Latvijā. Pagājušajā Eiropas čempionātā biju viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem.

Nesen atgriezies no jūlijā notikušā pasaules čempionāta. Šogad punktu gūšanai traucēja savainojums?

Pasaules čepionāta pirmajā spēlē pēc neveiksmīga spēka paņēmiena pretinieks uzkrita virsū. Sadursmes rezultātā trešo reizi salauzu atslēgas kaulu. Netiku nedz pie spēlēšanas, nedz varēju kaut ko izdarīt komandas labā. Nesen tika veikta operācija, ārstējos un tagad gatavojos Eiropas čempionātam, kas pēc diviem gadiem notiks Nīderlandē.

Vai 20. vieta ir objektīvs rezultāts?

Tēmēts bija augstāk, tomēr mēs esam salīdzinoši jauna komanda, gados jauna un ar nelielu pieredzi. Treneris pašreiz domā uz priekšdienām, gatavo mūs citiem čempionātiem. Šie ir pieredzes papildināšanai. Tāpat daudzi palika aiz strīpas traumu dēl, tostarp arī es. Pēc diviem gadiem EČ parādīsim, ko mēs mākam.

Lakross nav populārs sporta veids. Vai paredzi, ka tas mainīsies?

Skatoties statistiku, tad pirmajos gados savācām komandu, lai varētu vienkārši uzspēlēt. Ar katru gadu dalībnieku skaits pieaug. Tagad oficiāli ir pieci Latvijas lakrosa klubi. Attīstība ir. Viss norit lēnāk kā gribētos. Tas gan vairāk izskaidrojams ar dārgo ekipējumu. Progress tomēr ir manāms, un cilvēki pamazām vairāk iepazīst lakrosu. Līdzi uz PČ brauca arī Lauris Lizbovskis [LNT sporta žurnālists, O.V.], kas noteikti deva rezultātu.

Teici, ka inventārs ir visai dārgs. Kas tieši lakrosā ir nepieciešams?

Pirmkārt, ir vajadzīga nūja jeb tautā saucamais “tauriņu ķeramais”, kas gan ne tuvu neizskatās pēc tāda. Ir vēl nepieciešama arī ķivere un roku aizsargi, kā arī krūšu sargs un cimdi, obligāta ir arī bandāža. Latvijā šo ekipējumu nevar nopirkt. Tas ir jāpasūta no ārvalstīm, tāpēc jāpieskaita vēl piegādes izdevumi. Šobrīd daži lakrosisti maina veco ekipējumu, atdodot to citiem, bet paši iegādājas jaunu. Tas arī piesaista citus interesentus.

Lakross ir kontakta spota veids. Nav tā, kā citi uzskata, ka lakross ir “meiteņu sports”?

Ja salīdzina hokeju ar lakrosu, tad spēka paņēmieni ir visai līdzīgi. Lakrosā pat tiek atļauts nedaudz vairāk – grūstīšanās, paņēmieni ar plecu, sišana ar nūju pa noteikumos atļautām vietām.

Viss tiek balstīts uz pašu entuziasmu, būtībā, lakross ir kā hobijs?

Tā sanāk. Tagad esam pieaicinājuši Paulu Dzintaru Kalniņu, viņš mācījās ASV un tur spēlēja lakrosu. Pateicoties viņam, pēdējā brīdī savācām naudu, lai aizbrauktu uz PČ. To gan dara visa komanda, kā vien var. No valsts neko nesaņemam.

Vai notiek arī Latvijas čempionāts?

Jā, notiek gan. Pagājušajā gadā ar komandu kļuvām par Latvijas čempioniem. Šogad pēc pirmā apļa situācija gan ir bēdīgāka [LK „Rīga” atrodas 2. vietā. Četrās spēlēs izcīnītas divas uzvaras, piedzīvoti divi zaudējumi. A.Bariņš pašreiz ir otrs rezultatīvākais spēlētājs LČ, O.V.].

Vai seko līdzi savai statistikai?

Būtībā, nē, nesekoju gan. Turnīru beigās paskatos, ko esmu sametis, cik piespēles esmu atdevis. Laukumā par to nedomāju, jo tas traucē spēlēt. Tas tomēr ir komandas sporta veids.

Lakrosu ir grūti spēlēt?

Esmu nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, un varu teikt, ka lakross ir viens no sarežģītākajiem gan fiziskajā ziņā, gan domāšanā. Mūsu komandā ir daudz hokejistu un regbijja spēlētāju. Ir jābūt labai fiziskai bāzei, jo spēle ir ļoti gara [lakross ilgst 80 minūtes, četri periodi pa 20 minūtēm, O.V.].

Kādi ir lakrosa “knifiņi”?

(Domā) Nu, noturēties kājās, būt pēc iespējas veiklākam, pēc iespējas labāk pārvaldīt bumbiņu, noturēt to nūjā. To var turēt cik vien ilgi grib, taču otrs spēlētājs traucēs, sitīs pa nūju vai bruņām. Arī kautiņi ir atļauti. Neesmu pārliecināts par Eiropas lakrosu, bet citur pasaulē tie ir atļauti.

Tu noteikti nodarbojies arī ar citām sportiskām aktivitātēm?

Paralēli lakrosam spēlēju futbolu [A.Bariņš spēlē Ogres futzāla čempionāta 2. līgas komandā “Streka”, O.V.] un apmeklēju svaru zāli. Vairāk nekam citam laiks neatļauj.