No Indijas ar divām zelta medaļām!

Olimpiskais un pasaules čempions Aigars Apinis atkal mūs ir iepriecinājis ar divām zelta medaļām Pasaules invalīdu sacensībās (IWAS) Indijas pilsētā Bangalorē. Ar rezultātu 9,59 m lodes grūšanā un 19,34 m diska mešanā viņš kārtējo reizi pierādīja, ka savā grupā ir labākais pasaulē! Piedāvājam interviju no Birzgales avīzes.

Tālais lidojums norisinājās veiksmīgi?

Visi šāda veida pasākumi, kā ierasts, sākas un beidzas Rīgas lidostā. Sākumā aizlidojām uz Frankfurti, kur jau sākās pārpratumi. Autobuss, ar ko braucām, izrādījās bez pacēlāja un piedevām vēl aizveda uz neīsto viesnīcu. Labi, ka šoferi vienojās savā starpā, un atbrauca īstais busiņš. Nākošajā dienā pēc 8 stundu lidojuma jau bijām Bangalorē.

Pirmie iespaidi Indijā?

Laikam jau tumšādainie, melnīgsnējie indieši. Arī šeit autobusam nebija pacēlāja. Kā vēlāk izrādījās, viņiem tāda, invalīdiem pielāgota, transporta nav vispār, bet visus mūs transportēja ar rokām ieceļot autobusos. Autobusi gan visi paveci, graboši un bez jebkādiem komforta elementiem. Braukšanas stils arī pirmajā brīdī likās šokējošs – noteikumus neviens neievēro, pie krustojumiem sazinās ar skaņas signāliem un brauc. Katrā krustojumā visi izturas kā pirms starta maratonā, kurš pirmais.

Neskatoties uz visu šo haosu, tomēr viņi ciena viens otru, palaiž garām, un avārijas šeit bija reta parādība. Tiesa, arī ātrums pilsētas ielās nebija liels – ap 50 km/h un arī ceļi ir ļoti labi. Vēlāk stadionā viņi ar lepnumu mums demonstrēja skolēnu autobusu, kam bija ierīkots pacēlājs. Noskaidrojām, ka pilsētā ar 10 miljoniem iedzīvotāju ir tikai 5 šādi autobusi (!). Cilvēkiem ratiņkrēslos tur ir diezgan grūti pārvietoties, un nokļūt nepieciešamajā vietā gandrīz neiespējami – uz trotuāriem nav nevienas nobrauktuves.

Cilvēki sabiedrība, vai ir atsaucīgi un draudzīgi?

Cilvēki tur izturas ļoti mierīgi, neviens nestreso – laikam jau siltais klimats dara savu. Apkalpojošais personāls bija ļoti laipns un atsaucīgs. Šāda veida pasākums viņiem bija pirmo reizi, jo uz Bangalori sabrauca sportisti no 46 dažādām pasaules valstīm. Pirmajās dienās vieglatlētikā bija vērojamas arī paviršības, ko tālākajā sacensību gaitā amatpersonas novērsa. Visu viņi darīja pēdējā brīdī, jo akreditācijas karte man nebija izsniegta, bet jau jādodas uz startu, un, kā izrādījās, es nebiju vienīgais. Kad viss bija laimīgi beidzies, jokojot nospriedām, ka varbūt gaidīja no mums kukuli.

Kā apkārtne, pilsētas vizuālais tēls?

Apkārtnē valda ļoti liela netīrība – ceļa malas piemētātas ar visādām drazām un atkritumiem. Redzējām arī svētās govis, kuras meklēja ēdienu atliekas atkritumos, nevis ganījās pļavā, kā pie mums. Bet visvairāk mani šokēja kanalizācijas upe cauri pilsētai – milzīgs vaļējs kanāls, kur tek visi pilsētas notekūdeņi. Smaka bija šausmīga, bet cilvēki tam nepievērsa uzmanību, un šī kanāla malā būvē mājas, veikalus. Visi celtniecības darbi un ceļu remonti vai cauruļvadu nomaiņa notiek izmantojot roku darbu, vīrieši strādā ar lāpstām un laužņiem, bet sievietes lielās vannās uz galvas nes visu prom. Celtniecība notiek lielos tempos, un tiek celtas lepnas mājas, jo atšķirībā no mums, viņiem pagājušā gadā iekšzemes kopprodukta pieaugums ir aptuveni 15%.

Tirgošanās arī notiek neievērojot nekādas normas – uz zemes nolikts kaut kas līdzīgs palagam un uz tā salikti dārzeņi, turpat blakus +25 grādu temperatūrā sakarināta gaļa, saldētavu nav, mušas visapkārt, bet neviens tam nepievērš uzmanību.

Pēc sacensībām iznāca arī iegriezties veikalos un iepirkties ?

Cenas viņiem arī ļoti dažādas – vietējiem ražojumiem lētākas, bet pasaulē plaši pazīstamu preču cenas apmēram kā pie mums. Degviela ir lētāka – cenas ir 40, 50 santīmu robežās, bet šokēja gāzes cena – tikai 5 santīmi litrā. Tāpēc jau ar mazo trīsriteņu tuk-tuk taksometru pa pilsētu var vizināties 5 stundas apmēram par trīs latiem. Bet tūristiem jau cenas uzreiz nesaka, un mēģina iekasēt pēc iespējas vairāk, un arī ved tikai uz noteiktiem veikaliem, ar kuriem ir vienošanās.

Ēdieni, dzeramais ūdens atšķīrās no mums pierastajiem standartiem?

Ēdām tikai viesnīcā, citur neriskējām ieturēt maltīti, jo baidījāmies saslimt. Bija ļoti daudz dažādu saldumu un kūciņu, dažādi salāti, cepta vista un zivs pavisam nelielos gabaliņos ar stiprām garšvielām, nebija mums raksturīgās karbonādes un kotletes. Vienu reizi arī nopriecājāmies par ceptiem kartupeļiem, bet kopumā viss bija normāli. Arī krāna ūdeni neriskējām dzert, viesnīcā bija pieejams ūdens pudelēs. Lidojot projām no Indijas, pirmo reizi saskāros ar tik nopietnu pārbaudi – vairākas reizes noskenēja gan ratus, gan bagāžu, meklējot narkotikas.

Vai atbraucot mājās uz Latviju šķita, ka te ir savādāk?

Indieši ir skaļi, trokšņaini un daudz. Atbraucot uz Latviju, šķita, ka ielās ir kapa klusums, neviens nesignalizē.

Nākotnes plāni nav mainījušies?

Tagad jāgatavojas 2011. gada pasaules čempionātam Jaunzēlandē un 2012. gada Olimpiskajām spēlēm Londonā. Nākošajā gadā galvenokārt būs treniņu darbs un piedalīšanās starptautiskajās sacensībās Somijā.

Sarunu pierakstīja V.Pastars