Kā Trīs pingvīni pa purvu brida

Aizvadītās nedēļas nogalē Usmas ezera apkārtnē ogrēniete Daina Pastare ar vēl diviem biedriem, nodēvējot savu komandu par "Trīs pingvīniem", piedalījās amizantā, bet ļoti nopietnā pasākumā - Latvijas čempionātā rogainingā. Tās ir 24 stundu orientēšanās sacensības īpaši sarežģītos apstākļos. Plašāk par pieredzēto meža brikšņos un purvājos dalījās Daina Pastare...

25. un 26. jūlijā, Talsu un Kuldīgas novados, Usmas ezera austrumu krastā notika Latvijas 5. čempionāts rogainingā. Čempionu tituls tika izcīnīts 24 stundu kontrollaikā, bet papildus, tajā pašā apvidū, bija arī 6 stundu satelītsacensības, kur atsevišķi tika iedalīta "Family" klase – komanda ar bērniem, kuri jaunāki par 14 gadiem. Sacensībās piedalījās arī ogrēniete Daina Pastare, ar biedriem Andri Briedi un Kasparu Šķēlu, nosaucot komandu par "Trīs pingvīniem" (nosaukums vēl no ziemas piedzīvojumu sacensībām "Mamutu medības").

Starts tika dots 25. jūlijā 12.00. Tiem, kuri finišē ne vairāk kā 30 minūtes pēc nākamās dienas 12.00, par katru kavēto minūti tiek atņemts viens iegūtais punkts, vēlāk finišējušos diskvalificē. Tāpat, attiecīgi pārrēķinot finiša laiku, darbojas sistēma arī 6h kontrollaikam.

Rogainings ir komandu orientēšanās sports apvidū īpaši garā distancē. Komanda, kur ir 2 – 5 dalībnieki, apmeklē kontrolpunktus (KP) izvēles secībā un noteiktā laikā. Komandas uzdevums – orientējoties apvidū, ar kartes un kompasu palīdzību iegūt pēc iespējas vairāk ieskaites punktus, kas tiek piešķirti par KP apmeklēšanu. KP ir dažādu ieskaites punktu vērtības. Komandas, kuras dalās vairākās grupās pēc vecuma un dzimuma, tiek vērtētas pēc iegūto punktu summas. Klasiskie čempionāti norisinās apvidū, kur atklātas teritorijas mijas ar kalnainiem mežiem. To kontrollaiks parasti ir 24 stundas. Plašāka informācija šeit.

Lūk, izvilkums no organizatoru sniegtās infomācijas

Sacensību teritorijas kopējā platība ir  ~ 240km2, tai skaitā:

• lielāku un mazāku ceļu un stigu kopgarums - 1354km,
• ezeru un dīķu platība - 6,25km2,
• atklātas un pusatklātas teritorijas (ieskaitot tīrītos, retos mežus) - 78km2 (~32% no kopējās platības)
• upju un grāvju kopgarums - 708km,
• dažāda slapjuma teritoriju platība - 51km2,
• zemākā vieta - <20m v.j.l., augstākā – 84m v.j.l.
• atrodas Latvijas dziļākais (12,5m) purvs.

Sausā (laikam slapjā gan, to daudzo purvu dēļ) statistika

Pieteikušās 117 komandas, dalībnieku skaits aptuveni 280. Finišēja 109 komandas, 4 tika diskvalificētas, jo ieradās vairāk kā 30 min pēc noteiktā kontrollaika beigām, 4 komandas dažādu iemeslu dēļ izstājās pašas.

Mēs finišējām 23h un 2min pēc starta, savācot 141 punktu. Kopvērtējumā mums 56. vieta (pēc punktiem, arī starp 6h sacensību rezultātiem), savā grupā (24h, jauktās komandas) ieņēmām 13. vietu no 20 komandām (2 no tām izstājās). Rezultāti un cita info šeit.

Mūsu mērķis nebija ar lielām mokām izraut uzvaru spēcīgajām komandām, bet gan uzzināt, ko īsti nozīmē 24h iet un skriet (ja tam spēka pietiek) pa mežiem un purviem. Neviens no mums, līdz šim, kaut ko tādu nebija darījis (es esmu pāris reizes gājusi 12h sacensībās, Andris – divu dienu pārgājienos), tādēļ trīs nedaudz trakiem jauniešiem Latvijas čempionāts likās gluži piemērots iesākums...

Stundu pirms starta visiem izdalīja kartes ar atzīmētiem kontrolpunktiem, varējām saplānot ejamo maršrutu ar visiem iespējamiem atkāpšanās ceļiem (ko, diemžēl, nācās izmantot, jo bijām stipri vien sevi pārvērtējuši). Pēdējo reizi pārkārtojām somas, salikām pārtiku. Līdzi ņēmām dažādas šokolādītes, žāvētus augļus, maizītes un nedaudz ūdens. Teritorijā bija 4 punkti, kur varēja dabūt ūdeni (kannās, ko organizatori pa laikam uzpildīja, un bija arī viena kempinga aka, ko drīkstējām izmantot).

Atzīmēšanās kontrolpunktos notiek elektroniski, proti, katram dalībniekam uz rokas ir čips, kur kontrolpunktā esošā iekārta ieraksta informāciju. Finišā visus laikus no čipa ieraksta datorā, ko pēc tam izdrukā katram dalībniekam atsevišķi. Katrai komandai kontrolpunktā jāatzīmējas 1 minūtes laikā, citādi apmeklējums netiek ieskaitīts.

Teikšu godīgi – mums gāja grūti. Jau pašā sākumā nedaudz apmaldījāmies, par ko nācās samaksāt, brienot, teju vai līdz viduklim, pa purvu – nav stabila pamata, viss šūpojas, līgojas un grimst dziļāk. Citas komandas esot bijušas ūdenī līdz pat padusēm. Tālāk viss gāja gandrīz vai kā plānots, tikai jau pēcpusdienā atklājām, ka kāju pēdas saslapinātajās kurpēs ir nedaudz "atmiekšķējušās", iešana apgrūtināta. Kā jau teicu, nebijām gatavi "iet pāri līķiem", tādēļ ik pa laikam novilkām apavus, gājām basām kājām, kas patiešām palīdzēja, un arī zeķes pa to laiku pažāvējās. Sagrabinājuši pēdējos spēkus, uzrāpāmies arī skatu tornī Usmas ezera krastā, un to ne sekundi nenožēlojām! Saule riet pāri ezeram, bet visapkārt vienīgi mežs, mežs, mežs, cik tālu vien sniedzas skats...

Nakti sagaidījām, izejot uz Rīga-Ventspils dzelzceļa līnijas, izmēģinājām iet starp sliedēm. Ļoti aizmidzinošs process pāris kilometru garumā. Uz rīta pusi bijām tā noguruši (vairāk gan sāpēja pēdas, ceļgali un potītes), ka knapi vilkām kājas. Piefiksējām, ka ātrums varēja būt 15 – 20 min/km. Tomēr, mums abiem par pārsteigumu, Kaspars pēkšņi sāka kāpināt tempu līdz neiedomājamam ātrumam, kā rezultātā noskrējām, pēc maniem vēlākajiem aprēķiniem, vismaz 4km. Necerēti ātri ieradāmies finišā, tādēļ izplānojām vēl nelielu aplīti pa tuvākajiem kontrolpunktiem. Atpakaļ nācām ar ātrumu 30 min/km, pavisam piekusuši, un sajūta tāda, ka vispār nevar saprast, kur ejam, kā ejam, tikai tas, ka kaut kā jānokļūst līdz finišam (vārdu "finišs" aizvietojām ar daudz vieglāk uztveramu jēdzienu - "tā vieta, kur šis viss beigsies"). Finišā organizatoru sarūpētā maltīte, kas likās nu ļoooti garšīga, silta duša, kam ūdeni ugunsdzēsēju mašīna pumpēja no dīķa, un tad salda pagulēšana turpat uz zemes guļammaisā.

Jāpiebilst gan, ka man ir tieksme visu *nedaudz* pārspīlēt, tādēļ nevajadzētu pēc izlasīšanas skaļi šausmināties "nu kā tā var, tā taču sevis mocīšana..." Tas ir patiešām interesanti (ja neņem vērā noberztās kājas, purvā izmirkušās drēbes, dundurus, utt., kas patiesībā visu padara vēl interesantāku). Ir cilvēki, kas dara tā, un ir cilvēki, kas vienmēr ir sēdējuši dīvānā pie televizora!

Daina Pastare

Foto no sacensībām pielikumā