Jaunumi grāmatnīcā "Auseklis" (Ogrē, Brīvības ielā 21) 

Vairāk attēlu galerijā

"Konditors. Meistars. Cukurbeķeris” (izdevniecība "Jumava")
"Lielisks meistars," — slavēja tie, kuri savulaik reiz vēruši Rīgas populārākās konditorejas "Daile" durvis, turp gājuši atkal un atkal.

Viņi joprojām atceras, kāds saldu garšu un smaržu vilnis plūdis pretī... Kā acis uzreiz liptin pielipušas cepumu pogām un pusmēnešiem, kliņģeru astoņniekiem, miniatūrajām kūciņām un lepnajām tortēm... Kā garšojusi "Jubilejas" smalkmaizīte, kūka "Daile" vai torte "Latvija".

Bet izcilais konditors Aleksandrs Dabre sevi sauca par cukurbeķeri un pelnīti lepojās arī ar Meistara vārdu, jo ne mazums jauno izskolots, nododot tālāk tās zināšanas, ko pats sakrājis jau kopš mācekļa gadiem slavenajā "Otto Švarca" kafejnīcā.

Šis ir stāsts par kafejnīcu un restorānu apmeklētājiem neredzamo pasauli un cilvēkiem tajā.Turklāt, rakstot par Aleksandru Dabri, reizē tiek uzcelts piemineklis visiem Meistariem, tālaika lieciniekus aizvedot atmiņu ceļos, bet citiem paverot interesantas Latvijas konditorejas vēstures lappuses.

Ieva Struka (sast.) "Gunāra Priedes dzīve un darbi 1959-1968" (izdevniecība "Jumava")
Otrajā sējumā apkopoti Gunāra Priedes darbi un materiāli par viņa dzīvi un darbiem no 1959. līdz 1968. gadam. Kaut arī sējuma moto ir lugas "Smaržo sēnes" galvenais motīvs jeb parole, ko Mirdza Kēlerte ierodas atgādināt jaunības cīņu biedram un kuru viņš nekādi neatceras, atklājot, ka jaunības ideāli ir aizmirsti un nodoti, šim sējumam varētu dot nosaukumu  "Ikara lidojums". Lidojums pretī patiesībai, kas beidzas ar kritienu bezdibenī, kam dažādu apstākļu sakritības dēļ izrādās krūmājiem aizaudzis dibens, tā amortizējot kritienu, bet...Ikars jeb Gunārs Priede kritiena brīdī to vis nezina, to zinām mēs šeit un tagad. Priede sastopas ne tikai ar Valsts Drošības komitejas ierēdņiem un publisku nosodījumu Komunistiskās partijas Centrālkomitejā, bet arī draugu novēršanos no viņa, tā teikt, personiskās drošības labad. Lai gan - kāpēc to nesaukt par nodevību? Šajā sējumā sastopamais Gunārs Priede ir garīgi nobriedis mākslinieks, atzīts un mīlēts jo īpaši teātra skatītāju vidū un, lai cik savādi šķistu, - tikpat lielā mērā Igaunijā kā Latvijā.
/Dr. art. Ieva Struka/

Daiga Lapāne "Pieturas zīmes. Latviešu haiku" (izdevniecība "Jumava")
Krājuma sastādītāja Daiga Lapāne teic: "Senā japāņu dzejas forma haiku jau sen kļuvusi populāra ārpus šīs zemes robežām. To sacer daudzās valodās. Arī latvieši tajā atraduši savu izteiksmes veidu. Vien trīs rindiņas, izgaismots mirklis, meditatīva noskaņa, nepabeigtība. Ne vienmēr saglabāts tradicionālais japāņu haiku zilbju skaits (5-7-5), un allaž bijušas arī diskusijas, ko saukt par īstu haiku, tomēr paturot prātā, ka svarīgākais ir īpašais haiku pasaules redzējums.

Sakārtojot vairāk nekā divdesmit latviešu autoru haiku, vēlējos, lai katra nelielā krājuma sadaļa būtu, kā meditatīva pieturas zīme dažādās asociācijās. Gadalaiku noskaņas vai pilsētas tramvajs, saulstari vai eksotiskā flamingo spalva, Katlakalns vai ceriņi zvejnieku ziemā - viss uzrunā un atklāj to redzējumu, ko savās haikās ielicis latviešu autors."

Daina Kraukle "Gadatirgi Latvijā. Zemgale" (izdevniecība "Jumava")
Gadatirgus ir nozīmīgs notikums ikvienam latvietim. Tā ir vieta, kur jautri, interesanti un lietderīgi var pavadīt laiku ikviens ― gan jauns, gan vecs!

Šajā, jau ceturtajā, grāmatā par Latvijas novadu gadatirgiem autore Daina Kraukle iepazīstina lasītāju ar Zemgali ― izsenis vienu no bagātākajiem un auglīgākajiem novadiem. Šoreiz autore aplūko gadatirgus 20. gadsimta sākuma fotogrāfu acīm, kas papildināti ar aizraujošām un jautrām atmiņām.

Grāmatas autore Daina Kraukle teic: "Gadatirgū bija visādas izdarības — loterijas, karuseļi, cirka balagāni. Karuselim sēdekļi bija iekārti garās ķēdēs un griezās ap garu stabu, celdamies augstāk un laizdamies zemāk. Tieši pretī Bauskas muzeja ēkai bija uzbūvēta cirka telts jeb balagāns. Bagāto bērni tur varēja tikt, nopērkot biļetes, bet mums vecāki tādai lietai naudiņu nedeva, tādēļ līdām iekšā pa telts apakšu, kamēr neviens neredz. Kad daži bērni jau bija salīduši iekšā, arī es sāku līst. Brīdī, kad mana galva jau bija teltī, bet dibens vēl laukā, pēkšņi kāds pa to sāka plikšķināt, un es izdzirdu: "Ko tad tu te dari!" Bija vien jālien laukā un jāmūk projām. Tā nu es tur iekšā netiku, vēl pērienu dabūju. Bet es tā gribēju paskatīties, ko tie zvēriņi dara."

Džoanna Nadina "Klapatu Penija taisa trobeli" (izdevniecība "Jumava")
Patiesībā mani nesauc Klapatu Penija. Mans vārds ir Penelope Džonsa. Par "Klapatu" mani jokodamies iesauca tētis. Taču šoreiz es patiešām negribēju radīt nekādas klapatas…

Nē. Es tikai centos no visas sirds, tāpēc tā nemaz nav mana vaina, ka tagad esmu tāda viscaur zilgana, un tāds ir arī manas māsas Deizijas gulbja kostīms. Un es arī no tiesas centos, lai Džošua Botomlijs iemīlas Deizijā. Tāpēc veicu ar viņu zinātnisku eksperimentu, taču man nebija ne jausmas, ka viņš vienkārši nobālēs, tad paliks zaļš un tad tas viss pārvērtīsies par vienu milzīgu trobeli! Trīs bezgala smieklīgi Klapatu Penijas piedzīvojumi vienā jestrā grāmatā. 

Anna Plišota, Sandrīne Volfa "Oksa Polloka. Apburtais mežs" (izdevniecība "Jumava")
Guss ir pazudis! Oksas labākais draugs pēdējo reizi redzēts no rīta Svētā Proksimusa skolā, viņu lieliskajā Londonas koledžā. Oksa atrod tikai viņa mobilo tālruni, kas pamests mētājas zem sola kādā klasē. Tālruņa atmiņā saglabājusies neskaidra fotogrāfija, kurā redzamā sieviete šķiet savādi pazīstama. Kas viņa ir? Kas noticis ar Gusu?

Oksa vēl nezina, ka, mēģinot to noskaidrot, tiks atklāti līdz šim slepenībā turēti ģimenes noslēpumi. Bīstami noslēpumi. Lai glābtu savu draugu, viņa nevilcinoties dodas uz paralēlo pasauli, pasauli, kurā burvestības mijas ar briesmām, kurā nāves draudi uzglūn arī visiem glābjas-kas-var. Vai Jaunajai valdniecei, kurai palīgā steidzas Lūnija kungs un kundze un, protams, arī drebelīgā pareģe, izdosies atrast izeju no noslēpumainā meža? 

Uzmanību, šī grāmata ir maģiska. Kolīdz mēs esam iepazinuši Oksu, mēs nevaram dzīvot bez viņas, apbrīnojamās Polloku ģimenes un viņu pasaules ekstravagantajiem radījumiem...

Annas Plišotas un Sandrīnes Volfas stāstu par Oksas piedzīvojumiem iemīļojuši miljoniem jauno lasītāju, un, pateicoties viņu entuziasmam, šī fascinējošā stāstu sērija piedzīvojusi lielu popularitāti. Tas ir Pollokomānijas pats sākums…

Lida Pakraste "Valsis mūža garumā"
Šī romāna pirmajām lapaspusēm seko nākamās, un tad jau autore lasītāju ir ievilinājusi – un viņš, nenoliekot malā, izlasa visu grāmatu.

Valsi mūža garumā griež Madara un Leons, kuru attiecībās ne mirkli nav tā dzidruma un skaidrības, par kādu ikviens sapņo jaunībā. Šī mīlestība pārdzīvo arvien jaunus izaicinājumus. Vai virsroku gūs drosme, godīgums un sirdsgudrība, vai arī ceļu bruģēs noklusēšana, pārmetumi un gļēvums? Vai sastapšanās ar Mārtiņu ir tikai nejaušība  Madaras dzīvē, vai arī patiesa apsolījuma mirklis?

Vai tikai skolotāja Rīgā un tagad pagasta skolā? Vai, visupirms, tomēr kaislīga sieviete, kuras noslēpums tikai vairo viņas valdzinājumu. Seno paparžu laukus izbridis pagastvecis vai intelektuālis – skolas direktors? Pie kājām čalo upe, acīm paveras dzimtā ābeļdārza stūris, tepat ir kalns, pa kuru skriets bērnībā, un tilts, kas ved grāmatas varoņus vienu otram pretim. Viņi vēl šaubās, viņi vēl izvēlas, viņi dzīvo un mīl... 

Māris Rungulis "Mana mīļā učene"
Profesors un studente, skolotāja un skolnieks…− arī tādas mīlestības vai citu cilvēcisku vēlmju atraisītas attiecības pieder dzīves daudzveidības izpausmēm un veido indivīda unikālo pieredzi. Ko domājam un kā izturamies pret tādām attiecībām mūsdienās – savā vai svešā vidē, literatūras vai kino attēlotā dzīvesstāstā? Kad dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka biogrāfijā lasām par kādas mīļas skolotājas nozīmi jaunekļa literārās gaumes un jūtu pasaules attīstībā, nevienam taču nenāk prātā nosodījuma vārdi!

Māra Runguļa garstāsts "Mana mīļā učene", vēstīdams par notikumiem 20. gadsimta 60. gadu Latvijas skolā, aicina pārvērtēt mūsdienu Latvijas sabiedrības un katram savu atraisītību – rosina domāt par to, ko vēlamies un atļaujamies paši un kā izturamies pret citu cilvēku izvēli. 

It kā jau vēsturiski un literāri padomju gadu liekulība ir fiksēta, tāpēc vēl jo svarīgāk no šodienas rakursa ir pavērot, vai mēs no tās esam tikuši vaļā. Varbūt tieši uz tādām pārdomām visvairāk virza jaunais garstāsts. Vai padomju laiks mums ir beidzies ētiskajā aspektā?