Pusaudžu metodes politikā nedarbojas

Palielināt attēlu

Pielikumi

• - VESTULE.pdf (1.20 MB)

Nolaišanās līdz rupjībām politiskos konfliktos liecina par vājumu un sakāvi. Tomēr to izteicējs vai tiražētājs lolo ilūziju, ka viņam šādā veidā ir izdevies gūt uzvaru: vai tad mans pretinieks nav publiski pazemots?

Tieši ar tādu motivāciju šoruden Ogres novadā cītīgi tika izplatīta e-pasta vēstule ar anonīmu tekstu (par autoru tika uzdota pilnīgi virtuālā persona Ainis Ruks), kurā nepamatoti apvainojumi tika izteikti gan domes priekšsēdētājam, gan, jo īpaši, viņa vietniekam Egilam Helmanim. Piemēram, apgalvojums "bandītiskais domes  grupējums" – piesaukts kā aksioma, ko pat nevajag pierādīt – manuprāt, ir pavisam skaidrs neslavas celšanas mēģinājums. Vairākiem skolu un pašvaldības iestāžu darbiniekiem no Zaļās partijas vietējās nodaļas adreses šo vēstuli pārsūtīja ārsts Māris Pūķis, mudinot izplatīt tālāk (skatīt pielikumā). Mēģinājām noskaidrot, kāpēc izglītotam un sabiedrībā respektētam cilvēkam radās vēlme atklāti tiražēt šādu vārgulīgu nejaucību, ko ar to viņš cerēja sasniegt... Taču dakteris atteicās no sarunas. Vairāki viņa sūtījuma saņēmēji, ar ko izdevās sazināties (un dabūt savu tiesu pārmetumu par neslavas celšanu novadam un dalību politiskajā ķildā), atzina, ka nav sekojuši aicinājumam, vienkārši nevēloties izplatīt šādus tekstus.

Kas ar šo "laimes vēstules" akciju tika panākts? Vismaz nekas tāds, uz ko tika cerēts. Turpinājums "atmakošanai" sekoja pirms Nacionālās apvienības kongresa – iespējams, vēstule par Helmaņa "grēkiem" tika piesūtīta ikvienai partijas nodaļai visā Latvijā. Kas šoreiz tika panākts? Ogres novada domnieks saņēma ļoti pārliecinošu kongresa delegātu atbalstu valdes locekļu vēlēšanās. Centieni graut viņa reputāciju patiesībā izrādījās bezmaksas publicitāte, jo partijas biedri citur tādā veidā uzzināja, ka Ogrē ir šāds Helmanis, kam izdevies kādam sāpīgi "uzmīt uz varžacs".

Šāda taktika darbojas tikai pusaudžu gados, skolas gaiteņos un māju pagalmos. Tad brašuļi var iegāzt kādu kupenā (vai dubļos), uzrakstīt rupjību uz viņa burtnīcas vāka, izdomāt riebīgu iesauku – un būt pārliecināti, ka apkārtēji noteikti smiesies par pazemoto. Acīmredzot, daži cilvēki tā arī nepieaug, joprojām saglabājot savas tīņa dienu manieres.  

Priekšvēlēšanu kampaņu veidotāji un politisko tehnoloģiju eksperti apzinās, ka "kompromati" ir ļoti bīstams ierocis, turklāt postu tas galvenokārt nodara nevis uzbrukuma objektam, bet pašam pielietotājam. It īpaši tad, ja publiskotajām apsūdzībām nav pārliecinošu pierādījumu – vai to nav vispār. Daža sākotnēji veiksmīgs vēlēšanu saraksts ir cietis sakāvi tieši tāpēc, ka tam sagribējās pretiniekus iznīcināt ar tenkām un rupjībām. Taču politiķi no tā reti mācās, un publika joprojām ir spiesta noskatīties nožēlojamos centienos "apliet ar samazgām" sāncenšus. Jo, kā klasiķis ir teicis, žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri: izgānījos, un vismaz uz mirkli palika vieglāk.