Kārkliņš & co joprojām liek uz "vecajiem zirgiem". Vai izdosies uzvarēt?

Palielināt attēlu

Droši vien daudziem ogrēniešiem stāsts par ieceri celt milzīgu lielveikalu un tam pieguļošu auttostāvvietu pilsētnieku iecienītā atpūtas teritorijā jau nedaudz ir "piegriezies" – galu galā, visa šī ņemšanās notiek nu jau vairāk kā astoņus gadus.

Iedzīvotāju viedoklis te uzklausīts, te neuzklausīts, atļaujas projekta realizācijai te dotas, te atkal nē, sarakstīts tāds blāķis dažādu iesniegumu un protestu, ka ar tiem vien varētu pārklāt visu iecerētā objekta būvlaukuma platību un arī tad vēl droši vien pāri paliktu. Visas šīs jezgas dēļ nepamanīts, iespējams, palicis kāds aspekts, kas, patiesībā, ir daudz būtiskāks nekā atbilde – būs Ogrē vēl viens jauns lielmonstrveikals vai nē. Proti, šī projekta „bīdītāji” savas intereses visu laiku centušies realizēt, izmantojot savu pietuvinātību vietējās varas pīlāriem, konkrēti – Edvīnam Bartkevičam un viņa „partijai”. Tagad, kad vara ir mainījusies, šie „attīstītāji” savu pieeju nav mainījuši ne par mata tiesu – ja agrāk finansiālu atbalstu saņēma „Ogres novadam”, tad tagad naudas tērcīte pagriezusies citā virzienā un tek „Vienotības” kontā. Kāpēc tā?

Vienkārši, ilgadējais „ogrnovadnieks” Bartkevičs (jau nezin kuro reizi mainot politisko orientāciju), parādījies šīs valdošās partijas sarakstā. Un lielveikala idejas patiesā „bīdītāja” miljonāra un aizkulišu darboņa Gunāra Kārkliņa loģika ir vienākārša – ja neizdevās ar „piķi” panākt savu pašvaldības līmenī, tad, kas zina, varbūt šī pati metode izrādīsies efektīga „augstākā līgā”. Ja nu pēc 4.oktobra Bartkevičs tiek pie visas valsts varas grožiem? Ja nu viņš pat kļūst par ministru? Tad var izdoties beidzot „atprečot” visu gan darījumos, gan ziedojumos ieguldīto. Turklāt uz „veco zirgu” savu likmi gatavs likt ne tikai Kārkliņš vien.

Rebes, rebes, rebes – visos līmeņos un ar visiem
Jau 2006.gadā, kad iesākās riņķa dancis ap teritoriju Parka ielā,  radās aizdomas, ka Kārkliņš ar saviem partneriem un radiniekiem, maiņas ceļā tiekot pie kārotā zemes gabala, nav rīkojies gluži likumīgi un kristālskaidri, bet gan izmantojis savu tā laika pašvaldības deputāta statusu (interesenti var atsaukt šos notikumus atmiņā detalizētāk, papētot publikācijas portālā „Pietiek.com” un citos medijos). Tomēr viss sāka rullēt, lai gan jau tolaik tika pieļauti dažādi noteikumu pārkāpumi, arī paredzētie infrastruktūras sakārtošanas darbi netika pat uzsākti. Tomēr Kārkliņa kantorim zemi neviens nost neņēma, un vēlāk sekojošā krīze lika ieceri par lielveikalu piemirst ne vien tā cēlājiem, bet arī sabiedrībai.

Kad laiki nedaudz pamainījās, „attīstītāji” bija gatavi atkal ķerties pie nepabeigtā, tomēr radās šķēršļi – pārmaiņas bija notikušas arī vietējās varas gaiteņos un atsevišķi deputāti izteica pamatotas šaubas par iecerētās būves nepieciešamību pilsētas centrā. Bartkevičs gan kārtīgi pildīja savu daļu par saņemtajiem ziedojumiem, pamazām „bīdot” projektu caur domes struktūrām, tomēr dažu tautas kalpu nepaklausība tik ļoti saniknoja Kārkliņu (viņš nebija pieradis un nav arī tagad, ka deputāti varētu „neēst” viņam no rokas), ka meklēja „netradicionālus” līdzekļus nepaklausīgo apklusināšanai – gan rīkojot dažādas provokācijas, gan mēģinot tieši ietekmēt mediju pārstāvjus, cenšoties panākt dažādu nomelnojošu kampaņu īstenošanu. Cik labi tas viņam izdevies, lai spriež katrs pats.

Viens nav noliedzams – 2012.gadā lielveikala cēlāji ar Bartkeviča svētību atkal tika pie kārotās projekta uzsākšanas atļaujas. Tomēr situācija bija mainījusies vēl vairāk – tagad jau arī vairums ogrēniešu vairs nevēlējās kārtējās „kastes” atrašanos nu jau iecienītajā atpūtas vietā. Rezultātā, izsniegtā atļauja šogad tika anulēta (jāpiebilst, ka Kārkliņu pārstāvošie biznesmeņi ne tikai ignorēja iedzīvotāju pausto viedokli, bet arī šajā reizē nebija izpildījuši atļaujas izsniegšanas nosacījumos iekļautās prasības). Pavasarī situācija mainījās vēl radikālāk – ilgaddējais atbalstītājs un vietējais boss Bartkevičs pēkšņi kļuva par ierindas deputātu Bartkeviču, zaudēdams iespējas tieši ietekmēt domes pakļautībā esošās institūcijas. Situācija rādījās pavisam drūma, līdz beidzot „pavīdēja cerību stars”.

Sarunāja ar "kamparzaķiem"?
Jau sajūtot sava ilggadējā krēsla šūpošanos, Bartkevičs metās uz Rīgu meklēt risinājumus. Tagad nevienam jau vairs nav nekāds noslēpums, ka jau agrā pavasarī notika vairākkārtējas Bartkeviča un nodokļu sistēmas apiešanas speciālista „Vienotības” Zaķa tikšanās. Drīz pēc tam „Ogres novadam” un „Vienotība” saplūda ciešā apskāvienā, kas vainagojies ar Bartkeviča augsto numuru „Vienotības” sarakstā Vidzemes vēlēšanu apgabalā gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Un kāda sakritība – negaidot politiskās simpātijas pret „Vienotību” sajuta arī Kārkliņš, ziedojot šim politiskajm spēkam ievērojamas naudas summas. Acīmredzot, kuluāru sarunās spriests ne tikai par politiku vien, gan jau arī konkrētas štelles ar „kamparzaķiem” tika pārrunātas. Tāds klasisks politmafiozs piemēriņš.

Bet ne jau tikai Kārkliņš vien sajuta jaunās iespējas – līdzīgi rīkojās arī ilggadējais Bartkeviča sponsors Klips, kurš sava politiskā bosa laikā tika gan pie trekniem apsardzes pakalpojumu līgumiem, gan, iespējams, pat roku rokā ar „pašu” attīstīja Ogres apkures sistēmu, kas balstīta uz Krievijas gāzi. Arī viņš pēkšņi sajuta nepārvaramu vēlmi ar saviem pieticīgajiem līdzekļiem pabalstīt „Vienotību”. Pat pagrūti rakstīt par tik acīmredzamu divkosību un savu interešu aizstāvēšanu un saglabāšanu ar naudas dāļāšanu politikāņiem. Bet tāda nu ir šodienas Ogres novada un visas Latvijas skarbā realitāte.

Greiza domāšana, greiza sistēma, greiza valsts
Šāda „savējo” sistēma, kad jebkāda ievērojama projekta realizācija notiek, nevis ievērojot visas sabiedrības intereses, bet gan tikai šauru personu labā, kuriem ir draugi dažāda līmeņa varas struktūrās (lielākoties, nopirkti par dažāda veida „ziedojumiem”), Latvijā pastāv jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem. Tad laikam nesapratām, ka tā laika varas nesēji (arī minēto Bartkeviču ieskaitot), nevis „kļūdījās”, bija „maz pieredzējuši” utt., bet gan apzināti veidoja šo sistēmu, kuru tālāk attīstīja un nesa jau vēlāk pie varas esošie un kuras spilgtākie pārstāvji šodien pulcējušies zem „Vienotības” karoga (taisnības labad jāpiebilst, ka ne zem tā vien).

Rezultātā, vietējā un arī valsts vara ir padarīta par „bodi”, caur kuru var nopirkt gandrīz visu, attkarībā no pieejamajiem finanšu līdzekļiem. Tas un faktiski tikai tas padarījis šo valsti greizu – iešana politikā, lielākoties, indivīdam saistās ar iespējām „kārtot štelles”, savukārt tautai laupījis ticību, ka iespējama arī citāda politika. Cilvēki vairs netic varas godīgumam un neuzpērkamībai. Un tieši tas ir vistraģiskākais tik mazai valstij un tautai – šāda merkantilo interešu dominēšana pār sabiedrības un valsts interesēm praktiski ir padarījusi šo valsti tik viegli ievainojamu, ka nekādas ārējas briesmas vairs jau sen nav galvenais drauds drošībai – tas jau sen kā meklējams pašu greizajā uztverē. Bet Kārkliņš un viņam līdzīgi domājošie joprojām tic, ka šī greizā sistēma pastāvēs mūžīgi – vienalga, zem kādiem karogiem un kādu savienību vai federāciju sastāvā. Vai tā tiešām domā arī visi Latvijas vēlētāji?

4.oktobris laikam tomēr būs būtiska robežšķirtne valsts tālākajā liktenī. Vai gadu gaitā attstītais greizums atkal gūs virsroku, vai tomēr pēdējā brīdī izdosies izravēt šo "greizuma nezāli"?