"Centiņš šur, centiņš tur, zūd un izčib nezin kur...?"

Palielināt attēlu

Nu kas ir 1 nieka cents? Nu kas ir nieka 2centi? Nu, galu galā, kas tad ir nieka 2 eiro un 56 centi? Laikam jau gandrīz nekas – tik ļoti nekas, ka šo "neko" mierīgi var pagrābt no jebkuras kabatas, neņemot vērā, kam šī kabata īsti pieder, jo, paņemot "neko", nekas taču nemainās, vai ne?

Protams, ir viena maza, bet būtiska nianse – lai būtu iespēja paķert šo "neko", iesākumā jākļūst par kaut ko. Ja ne par pašu kaut ko, tad vismaz kaut kā vietnieku. Nu, ja ne pat par vietnieku, tad vismaz par kaut kā satelītu. Un, ja ne gluži kurā katrā vietā, tad tur, kur šāda sistēma atzīta par normālu un pieņemamu jau gadiem ilgi.

Maksājusi Tanne
Ogrenet jau rakstīja, ka janvāra beigās un februāra sākumā uz redakciju ierakstītās vēstulēs (kopskaitā, četrās) tika atsūtītas vairāku privātpersonu pretenzijas ar prasību atsaukt dažādos rakstos minētus faktus. Pievienotās kvītis apliecina, ka par katras vēstules nosūtīšanu samaksāti 2 eiro un 56 centi – kopā 10 eiro un 24 centi. Privātpersonas, kuras vēstules sūtījuši, bija Vita Pūķe (2 vēstules), Edvīns Bartkevičs un Raimonds Javoišs. Sūtītāju adreses, kas norādītas iesniegumos, atbilst šo personu privātajām dzīvesvietām. Tiktāl viss ir jauki un likumīgi – katram brīvam pilsonim brīvā valstī ir tiesības sūtīt vēstules uz nebēdu. Nejauka un, iespējams, pat nelikumīga šī lieta sāk izskatīties pēc tam, kad rūpīgāk papēta ierakstīto vēstuļu sūtīšanas apmaksas kvītis. Tajās melns uz balta lasāms, ka vēstuļu nosūtītāja ir kāda Vineta Tanne, kura uz kvītīm likusi savu parakstu. Kas tad ir šī persona, kura tika laipni piekritusi nosūtīt vēstules vairāku privātpersonu vietā? Atbilde nav tālu jāmeklē – Vineta Tanne ir Ogres novada pašvaldības sekretāre. Un te nu rodas gaužām loģisks secinājums – ja Ogres novada domes pašvaldības sekretāre darba laikā sūta ierakstītas vēstules, tad ir pamats uzskatīt, ka viņa pilda savu tiešo priekšnieku uzdevumu. Un kas tad ir šie priekšnieki? Ak, kāda sakritība – izrādās, domes priekšsēdētājs ir privātpersona Bartkevičs, viņa vietniece ir privātpersona Pūķe, un priekšnieku plejādei kā valdošo koalīciju pārstāvošs deputāts piekabinājusies arī privātpersona Javoišs.  Šis apstāklis tā vien vedina uz domām, ka privātpersonu sūtītās vēstules, iespējams, ir apmaksātas no pašvaldības naudas. Un, ja tā, tad tas jau ir tiešs un atklāts  Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma normu pārkāpums, par ko paredzēta atbildība. Likums nediferencē summas, kādas drīkst vai nedrīkst izšķērdēt – nedrīkst izšķērdēt nevienu centu! Pat ne drusku, ne bišķiņ, ne mazliet, ne tikpat kā neko, kā to, acīmredzot, labprāt tulkotu ne viens vien. Uzreiz jāpiebilst, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir informēts par šo iespējamo likumpārkāpumu un jādomā, ka tā darbinieki uzdos visus vajadzīgos jautājumus, pie viena izskaidrojot, ka izšķērdēt nedaudz būtībā ir tikpat liels likuma pārkāpums kā izšķērdēt daudz.

Pasaku gaidās
Protams, pastāv iespēja, ka, sajutusi KNAB karsto elpu, amatpersonu plejāde nāks klajā ar savu versiju. Var pieļaut, ka Vineta Tanne ar asarām acīm zvērēs pa labi, pa kreisi, tiesas zālēs un tirgus laukumos, ka 2 eiro un 56 centus gan Bartkevičs, gan Pūķe, gan Javoišs viņai izsnieguši no sava maciņa, un vēstules viņa sūtījusi jauko ļaužu vietā, upurējot savu likumīgo pusdienlaiku. Var jau būt, ka tiešām kāds noticēs, ka sabiedrības labklājības veicināšanas darbā ierakušies Bartkevičs, Pūķe un Javoišs spējuši atrast tikai pusminūti laika, lai, matiem plīvojot, aizauļotu pa domes gaiteņiem līdz Vinetai, vienā rokā sažņauguši ar sirds asinīm rakstītos iesniegumus, bet otrā – ģimenēm atrautos 2 eiro un 56 centus, un lūguši viņai privātu pakalpojumu (šādā gadījumā būtu patiesi interesanti uzzināt, cik tālu sniedzas domes sekretāres cilvēciskā pertimnākšana un kādus vēl privātus pakalpojumus viņa sniegusi atsevišķām privātpersonām). Var jau būt, ka tiešām kāds vēl dzīvo bērnības laiku ilūziju un pasaku pasaulē. Tomēr arī šādā gadījumā amatpersonu iesniegumi raisa lielas un pamatotas aizdomas, ka ne tikai to nosūtīšana  notikusi, nodarbinot pakļautībā esošu domes darbinieci un, iespējams, tērējot pašvaldības finanšu resursus – visas pretenzijas ir burts burtā tik saskanīgas, ka tā vien šķiet, ka tos visām privātpersonām par prieku uzrakstījusi viena roka.

"Klonētās" vēstules
Kā jau teikts, visas saņemtās pretenzijas ir faktiski vienādas – atšķiras tikai rakstu nosaukumi un atsaucamo faktu uzskaitījums. Likumiskās bāze, ko min  aizskartās privātpersonas, ir aprakstīta absolūti vienādiem teikumiem, saskan pat rindu un burtu skaits. Tas ļauj visai droši secināt, ka visus šos iesniegumus sastādījis viens un tas pats cilvēks. Un te nu atkal jāizdomājas – kas ir vienojošais faktors, kas saista privātpersonas Bartkeviču, Pūķi un Javoišu? Vienkārši – viņi visi darbojas Ogres novada domes valdošajā galā. Un šis apstāklis ar lielu ticamību ļauj pieņemt, ka šo iesniegumu tapšanā nav viss iesaistīts privāti nolīgts jurists, kas tīrās sakritības pēc visām personām izrādījies viens un tas pats, bet gan kāds ar attiecīgām zināšanām apveltīts Ogres novada domes darbinieks, visticamāk, no juridiskās nodaļas (vēstules, starp citu, ir saglabātas un, mūsdienu tehnoloģiju apstākļos nudien nav gūti nepieciešamības gadījumā konstatēt, no kura printera dzīlēm tās nākušas). Un, ja tas ir tā, tad ilggadējās amatpersonas ir pretlikumīgi izmantojuši administratīvos resursus savu personisko interešu apmierināšanai.  Arī šādas darbības aizliedz likums, aizliedz ar visu bardzību un bez izņēmumiem. Konsultējoties ar juristiem, ir noskaidrotas precīzas pārkāptās likuma normas, bet neapgrūtināsim lasītājus ar to pārstāstu – to lai izvērtē KNAB.

Sākas ar centu, beidzas ar...
Viss šis stāsts patiesībā ir ne tikai par zaudējumiem, kas varbūt ir nodarīti pašvaldībai, gan tērējot tās līdzekļus, gan gluži kā dzimtcilvēkus nodarbinot pašvaldības speciālistus. Stāsts, galvenokārt, ir par attieksmi – esot varas virsotnē atsevišķi indivīdi pat vairs lāgā nejūt, ka, iespējams, jau grābstās pa cita kabatu kā pa savējo. Un tas nav tikai derdzīgi un sīki, tas ir ļoti nopietni, jo liecina par domāšanu un sistēmu. Ja var iztērēt sev nepiedrošu centu, tad kāpēc gan neiztērēt divus, ja var divus, tad kāpēc... utt. Robežas pamazām pazūd, ja jau sen kā nav pazudušas, līdz tas kļūst par sistēmu – esot pie varas drīkst atļauties to, ko atļauties liedz rakstītas un nerakstītas normas. Pie kā tas galu galā noved? Pie visatļautības, tiesiska nihilisma un neticības demokrātiskas valsts pamatvērtībām – pēdējo vislabāk apliecina iedzīvotāju zemā aktivitāte vēlēšanās. Tieši tik liela "vērtība" ir tam šķietami nesvarīgajam pirmajam centam, kas neviļus "zūd un izčib nezin kur".