Sīku blēžu sīkie prieki jeb robežu apzināšanās laiks

Palielināt attēlu

Piektdienas vakarā, skatoties kā jaunajā LTV raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" savu pilsētu un novadu pārstāvēja Ogres pašvaldības vadītājs Edvīns Bartkevičs, pārņēma divējādas izjūtas.

No vienas puses bija tāds kā skumjš gandarījums, ka Bartkeviča kungs beidzot skaidri un nepārprotami visai sabiedrībai darīja zināmus tos principus, pēc kuriem viņš vadās gan kā ievēlēta amatpersona, gan kā Latvijas pilsonis. No otras puses – palika pat nedaudz baisi, par to, ka, acīmredzot, šie principi dominē Ogres pašvaldības darbā jau gadiem ilgi.

Tiem, kuriem bija tā nelaime (vai varbūt laime?) neredzēt šo visai šokējošo raidījumu, jāatgādina, ka LTV žurnālisti veica savdabīgu provokāciju – 15 lielāko pašvaldību vadītājiem tika izsūtīts izdomāts piedāvājums ar aicinājumu pašvaldības darbiniekiem piedalīties visai miglaini definētu mērķu vārdā organizētā konferencē Brazīlijā. Turklāt, kā šī pasākuma sponsors tika nosaukta kāda tikpat miglaina vācu kompānija (starp citu, šis apstāklis rada vēl papildus korupcijas riskus). Diemžēl Ogres dome bija to četru pašvaldību vidū, kas tikai dažas stundas pēc šī vilinošā piedāvājuma saņemšanas steidzās apstiprināt savu pārstāvju piedalīšanos šajā visai Ogres novada iedzīvotājiem tik bezgala svarīgajā un nozīmīgajā pasākumā – braucienam uz Riodežaneiro pludmalēm savas ceļa somas jau sāka vīkšāt Ogres novada komunālās nodaļas vadītāja Valentīna Jahimoviča un vides speciālists Aivars Bigačs (to, ka šo personu spēja kompetenti veikt savus pienākumus jau vairākkārt tikusi apšaubīta pēc būtības, šoreiz sīkāk neanalizēsim).

Tomēr ne jau pats pašvaldības darbinieku komandējuma fakts kā tāds izsauca vislielāko izbrīnu – galu galā visas šīs vājprātīgās braukāšanas ietvaros vienam otram komandējumam varbūt ir kāda jēga vai nozīme (iecerētais Brazīlijas plezīrs gan pilnīgi noteikti šajā kategorijā nebūtu ietilpināms pat pie vislabākās gribas). Daudz būtiskāka bija Edvīna Bartkeviča paustā tēze, ko viņš izteica sev ierasti augstprātīgā un viegla smīna apveltītā manierē, ka šāds "polittūrisms" ir nevis kāda konkrēta piedāvājuma neizvērtēšanas rezultāts, bet gan, mēra vārdiem runājot, "labi strādājošiem pašvaldības darbiniekiem piešķirts bonuss". Šī priekšsēdētāja it kā neviļus izmestā frāze patiesībā liecina par ko ļoti nopietnu – pašvaldības budžets, kas faktiski ir ogrēniešu nodokļos samaksātā nauda, tiek absolūti bezatbildīgi un voluntāri tērēts. Atrunāšanās, ka konkrētajā gadījumā jau visus izdevumus atmaksāt bija paredzējusi dīvainā kompānija, arī neiztur kritiku – bezjēdzīgā brauciena laikā abiem priekus baudīt aizsūtītajiem speciālistiem no domes līdzekļiem tiktu maksāta gan komandējuma nauda, gan saglabāta darba alga. Nu nav domes priekšsēdētājs pilnvarots dāļāt kaut kādus savā prātā izdomātus "bonusus" – šie līdzekļi nav ne viņa radīti, ne nopelnīti, un viņa likumdošanā nostiprinātā kompetence šādu praksi neparedz un nepieļauj!

Turklāt, ne jau tikai iztērētā nauda rada vislielākos zaudējumus. Šāda pieeja degradē visas pašvaldības darbu kopumā, jo nu jau gandrīz par normu tiek uzskatīts, ka, iekļūstot kā algotam darbiniekam vietējās varas gaiteņos un paklausīgi pildot priekšnieku rīkojumus, agri vai vēlu tiksi atalgots ar kādu jauku privilēģiju – vai nu ar komandējumu, kur nekas prātīgs nav jādara, bet gan tikai jāpūtina sūrā darbā gurušās rokas, vai nu ar dienesta automašīnīti svarīgas un ne tik svarīgas rosības veicināšanai, vai nu ar kādu nelielāku labumiņu no kādas pašvaldības aģentūras piedāvātā pakalpojumu klāsta – piemēram, bezmaksas paplunčāšanos baseinā, par ko citiem iedzīvotājiem būtu jāmaksā nebūt ne maza naudiņa (starp citu, runā, ka tieši pēdējo "bonusiņu" Bartkeviča kungs par izcilu darbu piešķīris pats sev un arī kādam pašvaldības aģentūras vadītājam, jo abi gandrīz katru trešdienas rītu esot manāmi veldzējoties "Dziednīcas" ūdeņos). Tādu piemēru varētu minēt daudz, un tie visi apliecina tikai to, ka valdošajam spēkam lojālie pašvaldības gariņi būtībā iekļūst tādā kā izredzēto personu kategorijā, kas, sazina kāpēc, saņem to, kas tiem pēc būtības nepienākas. Šie dīvainie "bonusi" noteikti vienam otram kalpo kā viens no galvenajiem stimuliem rautin rauties pēc pašvaldības amatiem. Un visā šajā procesā kaut kur tālu, tālu paliek vietējās varas esamības jēga un būtība – strādāt un kalpot sava novada un tā iedzīvotāju interesēs.

Atbildība par šādas situācijas radīšanu pilnā mērā gulstas uz novada vadītāju pleciem un sirdsapziņas – bez viņu piekrišanas un atbalsta nekas tāds nebūtu iespējams. Šī nepelnītā "burkāna" pasniegšanas poltika ir viņu varas noturības galvenais arguments – nu kā tu nebūsi līdz galam uzticams bosam, kas savā žēlībā un mīlestībā ik pa brīdim atmet kādu gardumiņu vai nodrošina kādu prieciņu? Un, ja nu atnāk kāds cits, ja nu pēkšņi kārumu vairs nebūs, ja nu pēkšņi visi ierastie labumi būs, nedod Dievs, jāapmaksā no savas kabatas? Un, ja nu pēkšņi diendienā būs arī jāstrādā? To nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā, tāpēc pašvaldības ierēdņu armijas vairākums gatavs stāvēt un krist par vadoņa palikšanu amatā. Sīki blēži vislabāk un visdrošāk jūtas kāda paēnā, sīkiem blēžiem arī tie prieciņi jau arī it kā tādi pasīki, lai gan nav saprotams, kapēc arī tie būtu jāapmaksā visiem nodokļu maksātājiem, turklāt – kopējā "sīkumu" summa nemaz beigās tik sīka nav. Nav jābrīnās, ka iedzīvotāju uzticība vietējai varai un tās spējai darboties novada labā rūk ar katru gadu – redzot iedibināto kārtību, reizēm paliek vienkārši nelabi un arvien vairāk zūd pārliecība, ka iespējams kaut ko mainīt.

Bija jau vēl daži visnotaļ interesanti atklājumi minētā raidījuma gaitā – tā, piemēram, noskaidrojās, ka par "bonusa" braucieniem netiek pat prasītas formālas atskaites. Patiesu līksmi raisīja kādas Ogres domes sabiedrisko attiecību speciālistes ziņojums, kas tika citēts raidījumā, ka no sava nedēļu ilgušā komandējumua Briselē viņa atvedusi bezgala vērtīgu atziņu, proti, sabiedrisko attiecību nodaļas darbiniekiem ir jānodarbojas ar iedzīvotāju informēšanu. Tas ir labi, ka cilvēks pēc daudzu mēnešu ražīga darba beidzot tomēr saprot, ar ko viņam īsti ir jānodarbojas, nav vien lāgā skaidrs, kapēc šī atklāsmes dēļ viņam bija jātriecas uz Briseli – vismaz atskaitē par šo tēmu nav lasāms ne vārds. Turpmāk gan rīkošoties citādi – visas komadējumu atskaites būšot publiski pieejamas novada oficiālajā mājas lapā. Tā teikt, sāksim jaunu un skaistu dzīvi, un iepriekš noklenderētos tūkstošus piemirsīsim un par tiem nekādas atskaites vairs nesniegsim. Nu, lai jau tā būtu, ja vēlētāji ar to ir mierā.

Atgriežoties pie raidījumā redzētā un dzirdētā, gribot negribot bija jādomā arī par to, kur un kāda ir tā robeža, kas sīkas blēdības šķir no lielām afērām un nelikumībām? Cik viegli šīs robežas izzūd? Vai cilvēki, kuri par normu uzskata sabiedrībai nočieptu latu, pēc brīža nesāks uzskatīt par tikpat lielu normu arī pievāktu miljonu? Bet varbūt šīs robežas jau sen kā ir sasniegtas un pārkāptas? Padomāsim par to visi kopā, klausoties kādu skaistu koncertu Ogres estrādē, piedaloties kādā jaukā pasākumā Ogres Tautas namā vai vienkārši staigājot pa klusajām Ogres ielām. Padomāsim labi.