Ideja par Latvijas Tautas Frontes izveidošanu aizsākusies Ikšķilē

Šomēnesļ, kad atzīmējam Latvijas Tautas Frontes 25.gadadienu, iepazīstinām lasītājus ar ikšķilieša Valda Šteina pārdomām un secinājumiem par mūsu tautai tik nozīmīgo laiku.

Ja īsumā, tad jāsaka, ka Latvijas Tautas Fronte (LTF) iesākās pie mana vecvectēva rakstāmgalda, pie kura, šīs rindas rakstot, es sēžu arī tagad. Tas bija 1988.gada 5.maijā. Un arī beidzās pie šī paša galda, 1993.gada maijā, kad es uzrakstīju kārtējo pieprasījumu par Godmaņa valdības demisiju, jo uzskatīju, ka tas, ko dara LTF ieliktā Godmaņa valdība pret latviešu tautu, ir jāpārtrauc.  Līdz ar to LTF pastāvēšanas aplis bija noslēdzies. 

2012.gadā uzrakstīju jaunu  stratēgisko uzdevumu pārskatu - latviešu tautas garīgās Atmodas programmu, kura publicēta žurnālā "Zintnieks", sākot no šī gada pirmā numura.

Atmoda dzima cilvēku prātos
Lai arī VDK rūpīgi uzmanīja sabiedrību, tomēr atsevišķi indivīdi bija saglabājušies. Es pats biju viens no tiem nedaudzajiem PSRS, kuri nevienam nepiederēja. Toreiz - strādāt universitātē un nebūt komunistam - tā bija milzu uzdrīkstēšanās, un to bija ļoti grūti realizēt. Mēs visā Latvijas Valsts universitātē tolaik tādi bijām tikai trīs docenti.

Termins "FRONTE"” nav mans, to es aizņēmos no krievu publicista Nuikina. Punktu manai klusēšanai Nuikins toreiz pielika ar savu rakstu "Literaturnaja gazeta" 1988.gada maija sākumā.  Ar to viss sākās, es tajā pašā dienā, 5.maijā, uzrakstīju Paziņojumu un nelielu programmu ar nepieciešamajiem darbiem, kas būtu jādara valsts mērogā.

Ģeogrāfijas fakultātē. bija paredzēta katedras sēde, kurā es nolasīju šo Paziņojumu. Veicām dažus papildinājumus un oficiāli katedras sēdē to apstiprinājām. Es gribēju, lai šo Paziņojumu pieņem arī otra - Ekonomiskās ģeogrāfijas - katedra , bet viņi atteicās. Gribēju fakultātes mērogā - arī tas neizdevās. Vienu diennakti Paziņojums nostāvēja pie ziņojumu dēļa fakultātes gaitenī, un man teica, ka partijas sekretārs esot to norāvis.

Peters par Tautas fronti neko negrib dzirdēt
Es zināju, ka gatavojas Latvijas PSR Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988.gada 1.jūnijā, un tad es naivi ar katedras paziņojumu devos pie Jāņa Petera, kurš neko negribēja ir dzirdēt par kaut kādu fronti. Viņš "nobīdīja" mani pie kriminālromānista Andra Kolberga, kurš vācot visādas darbaļaužu vēstules.

Tā es, galvu nokāris un satriekts, devos projām no Rakstnieku savienības, bet uz kāpnēm nejauši satiku jauno talantīgo dzejnieku Guntaru Godiņu. Pasūdzējos par savu neveiksmi, ka šajā cietoksnī neviens neko negrib dzirdēt par frontēm. Godiņš saka: "Nāc pie Rukšāna un Avotiņa, viņi ceturtdienās nāk kopā!"

Nākošajā ceturdienā biju klāt pie abiem vīriem. Rukšānu Jānis pagrāba grieznes un mans paziņojums – īsā programma – iegūlās viens pret vienu lielākā programmā - Atklātā vēstulē varas struktūrām. Sākotnēji vienojāmies, ka fronti vajadzētu saukt par Tautas Demokrātisko fronti. Tā arī iesākās mūsu sadarbība, kura noveda pie milzīgās Latvijas Tautas frontes izveidošanas ar 240 000 biedriem.

Nākamais posms bija Atklātās vētules – pirmās LTF programmas - parakstīšana. To  parakstīja 17 inteliģences pārstāvji, kuri nenobijās - galvenokārt Avotiņam un Rukšānam pazīstami cilvēki.  Astoņpadsimtais bija Valdis Turins, bet viņš negribēja "bojāt" sarakstu. Tā arī radās 17 inteliģences pārstāvju izgājiens.

26.maijā, manā dzimšanas dienā, es uz tā parakstījos ar pilnu apziņu, ka jebkuru nakti tagad mūs var paņemt ciet un kā helsinkiešus nosūtīt uz austrumiem vai rietumiem. Es, toreiz parakstoties, biju gatavs arestam, un faktiski gaidīju to, arī ģimene bija gatava, ka tas var notikt jebkurā brīdi. Man jau paziņoja, ka 11 no šiem 17 esam ģenerālprokurora J. Dzenīša "melnajā maisā". Tāds maiss bija, un es biju to 11 sarakstā. Es nezinu, kuri 6 no 17 nebija, bet gan jau viņi paši to noteikti zina.

Viktora Avotiņa uzdevums bija šo mūsu Atklāto vēstuli – programmu nolasīt Latvijas PSR Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā 1988.gada 1.jūnijā, jo nevienam citam tas nebija iespējams. Viktors to nolasīja, bet nekas nenotika. Tas bija kā tukšs šāviens gaisā, nebija nekādas atskaņas. Plēnums varbūt radīja pacēlumu tautā, bet Tautas frontes dibināšanu un organizēšanu tas neietekmēja. Mēs bijām gaidījuši atbalstu šajā plēnumā, bet tādu nesaņēmām. Plēnumam  nebija nekādas nozīmības Tautas frontes veidošanā, un es katrā ziņā biju ļoti neapmierināts.

Divi svarīgi Mīti par LTF rašanos un organizēšanos
Pirmais mīts. Latvijas Tautas fronti dibināja Latvijas Komunistiskā partija un Valsts Drošibas komiteja (VDK). Interesanti, ka šo mītu uztur daudzi "pseido-nacionālisti", kuri toreiz no krūmiem glūnēja un tagad skaļi bļaustās: LTF dibināja Ceka (LKP CK), LTF  dibināja Čeka (VDK) utt. 

LKP CK slepenajā plēnumā vasaras vidū A.Gorbunovs vēl noraidīja jebkuru frontes dibināšanas ideju. LKP CK Galvenais sekretārs Mežparka estrādē, visas tautas Manifestācijā  1988.gada 7.oktobrī apgalvoja, ka neko sliktu latviešu tautai neesot darījis, bet vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir atradis dokumentu, kas liecina pavisam ko citu. Viņš raksta:  "Mūsu pašu Jānis Vagris ir uzrakstījis ļoti precīzu, izsmeļošu dokumentu uz Maksavu, kompartijas vadībai, kurā viņš ziņo, ka Tautas Fronte ir bīstama organizācija, ka viņa kā alternatīva partija sāk pretendēt, izvirzīt savus kandidātus un nākotnē var pacelt jautājumu par izstāšanos no Padomju Savienības."

Latvijas reformkomunisti vēl ilgi nevarēja izrunāt vārdu Neatkarība, bet komunistu šefs jau bija uztraucies. Tikai uz vasaras beigām Latvijas komunisti acīmredzot saņēma signālus no Kremļa, ka taču jāatbalsta ģenerālsekretārs M.Gorbačovs, un tikai tad viņi sarosījās.

Nevajadzētu aizmirst, ka Latvijas Komunistiskā partija jau nebija Lietuvas komunistu partija, un tā tieši izcēlās ar stagnātiskumu. Jā, tikai uz rudens pusi, tad gan LKP CK un VDK gribēja uzsākt savas atbalsta kustības organizēšanu Latvijā. Atceros, ka komjaunietim Baideskalnam bija pat dots uzdevums to saorganizēt,  bet viņiem komunistu-komjauniešu fronte nesanāca. LKP CK un VDK pieņēma sevi glābjošu lēmumu - nav ko ar mums cīnīties, lai tik dibinās, mēs – komunisti pēc tam to vienkārši pārņemsim, gan to kontrolējot, gan ieliekot savus cilvēkus, gan programmu novirzot pareizajā gultnē. Turklāt, ja dibinātāji būs konkrēti cilvēki, nevis kompartija, tad tauta noticēs LTF. Piesegties ar nacionālistiem viņiem bija pat ļoti izdevīgi un vajadzīgi.

Sākot jau ar programmas grupas izveidošanu, LTF dibināšanu, pirmo LTF valdi, pēc tam Otro LTF kongresu, par nožēlu latviešu tautai, komunisti arīdzan pamazām paveica LTF pilnīgu pārņemšanu.  Kas notika LKP CK, es uzzināju no Jāņa Rukšāna, jo viņam bija savs stukačs LKP CK sekretāra J.Oherina personā. Oherins tur notiekošo atreferēja Jānim. Viņi vēl tagad neapjauš, ka mēs to zinājām. Tikai ar šo rakstu es publiskoju šo faktu. Komunisti sāka steigšus organizēt atbalstu Gorbačovam, es savukārt steidzināju Rukšānu un Avotiņu, ka mums "jāiet ārā" ar dibināšanu, ka vairāk atlikt nav iespējams, citādi komjaunieši mūs apsteigs. Mūsu iznākšana kavējās, un tas man ļoti, ļoti nepatika.

Otrais mīts - par personām, kuras organizēja un dibināja LTF. Google vikipēdijas vietnē "Latvijas Tautas fronte" (nezinu, kurš to rakstījis)  ir pareizi norādīts: "LTF tika izveidota pēc privātpersonu grupas - Valdis Šteins, Viktors Avotiņš un Jānis Rukšāns -, iniciatīvas un dibināta 1988. gada 8. oktobrī jau kā masveida organizācija "pārbūves" (t.s. 'perestroikas") nevalstiskam atbalstam".  Nodomāju - kāds beidzot ir patiesību uzrakstījis. 

Kā jau sākumā minēju, es esmu aculiecinieks un pats LTF organizators, tāpēc par jebkuru augstākās vadības tautfrontieti varu pateikt, kad un kādos apstākļos viņš parādījās LTF rindās.  Parādīšanās laiku var cieši sasaistīt ar politiskās drošības jeb es nosauktu  "izteikties atļaušanas laiku". 

Par LTF tēvu dažkārt tiek saukts Jānis Peters, lai gan pie LTF rašanās viņam nav nekāda sakara, tāpat kā Dainim Īvānam, es viņu nepazinu un viņi šajā sākotnējā periodā nebija starp mums.  Viņi abi parādījās tikai rudenī - Peters, kad piešķīra mums A.Upīša kabinetu Rakstnieku Savienībā un sasauca dažādo kustību organizatorisko sēdi, bet D. Īvāns, kad Peters viņu, ar mums pilnīgi nesaskaņoti, ieteica par LTF priekšsēdētāju Pirmajā kongresā. Jānis Škapars tajā laikā atpūtās savā Gaujas mājiņā, meditēdams par saviem nedarbiem Latvijas galvenā cenzora amatā.  Sandra Kalniete vārīja kafiju Džemmai Skulmei un veica valsts gleznu pasūtījums saviem izredzētajiem māksliniekiem.  Ivars Godmanis šiverēja pa Austriju un tikai pēc gada ieradās Latvijā, par Jāni Stradiņu zināju tikai to, ka tāds kaut kur Zinātņu Akadēmijā strādā.

Neviens no šiem cilvēkiem pat tuvumā nebija pie LTF rašanās un tās sākotnējā posmā – visi viņi ir Otrā ešelona cilvēki.  Kas attiecas uz J.Stradiņu, A.Varslavānu un vēl dažiem zinātniekiem, universitātes pasniedzējiem, māksliniekiem, rakstniekiem, tad viņu nopelns ir tas, ka viņi popularizēja mūsu LTF, lai arī paši tās darbībā nepiedalījās.

Bet, kas attiecas uz Otrā ešelona tautfrontiešiem, tad mēs, nacionālisti, visu laiku cīnījāmies ar viņiem par patiesu latviešu Atmodu, vai faktiski – kā parādīja vēsture, viņi cīnījās pret mums, viņi cīnījās par padomju varu ar jaunu seju, viņi nespēja nokāpt no Perestroikas sliedēm uz nacionālas valsts ceļa. Viņu cīņa tajā laikā bija par de facto padomju varas saglabāšanu.

Viņi radīja, dažs gribot, cits varbūt negribot, visus apstākļus antihumānā un pret tautu vērstā neoliberālisma un kriminālā nomenklatūras kapitālisma uzvarai Latvijā. Ar viņu vistiešāko līdzdalību nomainījās valsts īpašuma (tautas kopīpašuma) īpašnieks. Daži pat kapeiku paši nedabūja no plēsoņu laupījuma, kad tas kļuva par viņu pārstāvētās un aizstāvētās nomenklatūras īpašumu. Visi šie pieminētie cilvēki parādījās LTF un uz politiskās skatuves tikai pēc slepenajiem LKP CK lēmumiem, ka vajag iesaistīties tautas kustībā Gorbačova atbalstam.

Kāpēc LTF cieta neveiksmi?  Vai tā bija Atmoda? 
Protams, visā okupētajā valstī tas bija garīgā pacēluma laiks. Padomju dzimtcilvēks ieraudzīja gaismu okupācijas tuneļa galā, bet toreiz vēl neviens, izņemot Perestroikas stratēģus, nezināja, un nekad neviens arī nebūtu noticējis, ka tā ir "gaisma tuneļā galā" , kas  nāk no smagsvara vilciena lokomotīves, kura pārbrauks pāri pašu galvām, kura velk garu sastāvu ar viņiem pašiem nozagto valsti, kultūru  un kopmantu.

Kad valstī pie varas nonāca marģinālie jeb sabiedrības malas elementi, jau drīz vien pēc 1993.gada inteliģence saprata, ka ir apkrāpta. Tauta ieraudzīja, ka kopīpašums ir pārvērsts par "svētu" prihvatizētu privātīpašumu, un, ka vara pieder slepeniem Saimniekiem un grupējumiem.  Pagāja laiks un arī tauta saprata, ka ir apkrāpta un nolemta Aizmirstībai vai politisko bēgļu gaitām, kurus daudzi neprecīzi sauc par ekonomiskajiem bēgļiem.

Tas, ko Jānis Stradiņš saskatījis un saskaitījis kā Pirmo, Otro un Trešo Atmodu, neatbilst patiesībai. Pagaidām ir bijusi tikai viena Atmoda 19.gs sākumā, bet 1918.-1922.gadā, tāpat kā 1988.-90.g. bija valsts izveidošanas un atjaunošanas laiks. Īstā Atmoda sākas tagad un, tāpat kā 19.gs., tā sākas ar domāšanu, tā sākas ar garīgo un dvēselisko stāvokli. 1988.-90. gada notikumi bija tāda no augšas novadīta revolūcija, kuru tauta nebija ne gaidījusi, ne lolojusi, ne izauklējusi. Tā bija tāda kā bojā ejai nolemto sacelšanās, bez dvēseliskās pārorientācijas.

LTF cieta neveiksmi tāpēc, ka nekādas pozīciju frontes nemaz nebija, bija tikai nosaukums. Ienaidnieks ātri un hameleoniski saskrēja tautfrontiešu ierakumos, tā, ka neviens nevarēja atšķirt – kurš ir kurš?  Tos dažus "buržuāziskos nacionālistus" nodēvēt par fronti pret padomju varu tā kā būtu par daudz.

Bet fronte bija gan, un tā bija iekšējā fronte pašā Latvijas Tautas frontē, kur bija nacionālā pozīcija un padomju reformkomunistu pozīcija, un tā eksistē vēl šodien, gan prātos, gan reāli dzīvē. Kur ir galvenā kļūda un kurš ir vainīgs?  Un vai vispār eksistē vainīgais? Tā ir nacionālās inteliģences neesamība.

Nacionālajai inteliģencei bija jābūt tautas ceļvedim uz savu valsti, bet tādas tajā laikā nebija. Toreiz bija tikai padomju sociālistiskā reālisma savervētā un izaudzinātā inteliģence, no kuras ar čekas atļauju ik pa brīdim kāda labi kontrolēta nacionāla dzirkstele izlēca, padomju sociālistisko dzimtcilvēku pūļa sakaitētā gaisa nolaišanai. Galvas izbāzšana virs "galda" katram tūlīt draudēja ar tās nociršanu, un tā 50 gados, ar regulāru nopļaušanu, panāca paklausīgu vergu baru, kurš domāja tikai par savu eksistenci un dabisko vajadzību apmierināšanu.  Mūsu tautas Atmodai pietrūka tautas jeb nacionālās inteliģences.  

Latvijas Tautas Fronte – trīs vārdi, bet īstenībā nebija ne Latvijas,  ne Tautas un arī ne Frontes. Šodienas uzdevums tāpēc ir patiesa latviešu tautas inteliģences garīgā Atmoda, un viss liecina, ka tā ir sākusies.

Mans kolēģis deputāts Edvīns Kide man teica: "Valdi, bet tu esi palicis pēdējais mohikānis", un es viņam atbildēju: "Arī viens ir karotājs", bet tagad redzu, ka es neesmu vairs viens uz Laukuma.

PS. Detalizētāku politiskās situācijas raksturojumu PSRS pirms un pēc Atmodas laika, un LTF vēsturi esmu apskatījis rakstu sērijā "Neveiksminieki un "perestroika" (Atmodas perioda ģeopolitiskā analīze), kura vairākos turpinājumos publicēta "Jaunā avīzē" 2001.gadā, un rakstā "Ko gribējām?", kurš publicēts "Jaunā literatūra un māksla" 1995.gada 23.septembrī. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 LTF dibināšanu apvij vairāki mīti, apvērsumi un lielākas un mazākas nodevības. Varētu domāt - kas tur liels - kādas politiskas organizācijas iekšējas nesaskaņas vai cīņa par šīs organizācijas varas stūri.  Lieta tāda, ka LTF nebija vienkārši kaut kāda politiska organizācija, bet visas latviešu tautas Atmodas vadības organizācija ar 240 000 oficiālajiem biedriem, un šie apvērsumi un nodevības noveda pie komunistu uzvaras, pie latviešu pasauluzskata un kultūras pagrimuma, valsts nozagšanas, tautas kopmantas prihvatizācijas, un beigu beigās pie Latvijas valsts neatkarības zaudēšanas.

Es neesmu vienkāršs aculiecinieks, es esmu viens no autoriem šim milzu tautas pacēlumam un pasākumam, kuru mēs saucam par Atmodu. Es biju visā šajā procesā no pirmā brīža, un varu pateikt par katru vadošo tautfrontieti, kur un kad viņš parādījās Tautas frontē.  Vai to var saukt par Atmodu, un īstā Atmoda tikai tagad sākas, tas ir cits jautājums, bet milzīgs pagrieziens latviešu tautas vēsturē gan tas toreiz bija un ir ar milzu sekām. Lai arī tas noveda pie šodienas Modernās verdzības un eurodzimtbūšanas, mums ir, kā tagad moderni saka, jauns valstiskais formāts, izejot no kura mēs varam cīnīties par Latvijas neatkarību, tautas suverenitāti, par eurodzimtbūšanas atcelšanu – par modernās verdzības atcelšanu.