Par deputātu skaita samazināšanu

Portālā Ogrenet jau rakstījām par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ierosinājumu par pašvaldību deputātu skaita samazināšanu pašvaldībās. Savs skatījums par iespējamajām izmaiņām varas sadalē ir Ogres uzņēmējam un Ropažu novada domes priekšsēdētāja vietniekam Ivo Skudiķim.

Masu mēdijos ir izskanējusi informācija par deputātu skaita samazināšanu pašvaldībās, to darba „profesionalizēšanu”, nosakot arī ierobežojumus. Darbs pie tēmas norit ne tikai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, bet arī domu apmaiņa norit starp pašvaldību vadītājiem un deputātiem neformālā vidē.

Izteikt viedokli rosināja Kandavas mēra R.Bāreņa portālā Delfi diskutablais viedoklis par lēmējvaras un izpildvaras sapludināšanu lauku pašvaldībās. Es nepiekrītu Kandavas mēra viedoklim divu apsvērumu pēc. Pirmkārt,  deputāta un pagasta pārvaldnieka amata apvienošana veicinās interešu konflikta pieaugumu, kas laukos ir grūti risināms jautājums, jo savstarpējās draugu saites ir ciešākas nekā pilsētā vai lielā pašvaldībā. Otrkārt, R.Bāreņa apgalvojums, ka „politiski aktīvākie lielākoties ir pārvalžu vadītāji”, ir, maigi sakot, maldīgs. Mums ir pietiekami daudz cilvēku, kuri var būt par deputātiem. Deputāts, esot izpildvaras sastāvā, agri vai vēlu iekrīt pašvaldības ikdienas rutīnas darbā un pazaudē galveno deputāta misiju – domāt par ilgtermiņa attīstību un kontrolēt iepašvaldības ierēdņu darbu.

Tā kā deputāta darbs pašvaldībā ir maz atalgots, no dažiem desmitiem latu mēnesī (piemērām, Ropažos) līdz dažiem simtiem (Ķekavā), rodas jautājums: vai valsts un sabiedrība apzinās, ka ir pakļāvusi sevi pamatīgam riskam?

Pirmkārt – risks, ka šādi, bieži vien pat degvielas izdevumus nenosedzoši mēneša ieņēmumi par deputāta pienākumu pildīšanu, ne tikai nemotivē deputātu strādāt, bet var mudināt rast kādu iespēju papildus „ieņēmumiem”. Minētais veicina to, ka lielākā daļa mazapmaksāto deputātu ar laiku zaudē sākumā esošo degsmi. Sastopoties ar gadu desmitiem, vietām pat no dziļiem kolhozu laikiem, rafinēto pašvaldības pārvaldes mehānismu, jaunais „censonis” zaudē cīņas sparu.

Otrkārt – deputātam nav laika iedziļināties jautājumos, jo jābūt pamatdarbā. Riskanti nodot lemšanā jautājumus par budžetu, kurš rakstāms sešām nullēm, cilvēkiem,  kuri par to lemj garāmejot. Cik daudz šodienas apstākļos būs uzņēmēju, kas ļaus darbiniekam atrauties no pamatdarba sabiedrības (domes) jautājumu risināšanai? Kā risinājums – likumdošānā noteikt, ka domes sēdes norit pēc pamatdarba laika, vai, vēlākais, no 15. Tas savukārt radīs pretreakciju no pašvaldības ierēdņu un apkalpojošā personala puses, jo viņiem arī ir jāmaina darba laiks. Šeit ir jāizšķiras, kas ir primārais – ierēdņu labsajūta vai sabiedrības labklājība.

Treškārt – risks, kas daļēji jau ir realitāte, zūd ticība vēlētai demokrātiskai izstitucijai. Labā ticībā pieņemot, ka pārsvarā iedzīvotājiem izdodas ievēlēt nesavtīgus pārstāvjus, tomēr, šie pārstāvji (deputāti) ir dzīvi cilvēki ar savām ikdienas un ģimenes vajadzībām. Ne reti, lai izdzīvotu, ir spiesti strādāt ne vienā vien darba vietā. Pat ļoti vēloties, šādi (ne)apmaksātam domes deputāta darbam, labākajā gadījumā, var atļauties veltīt ne vairāk kā tiešo domes sēžu un komiteju laiku. Bet kur tad paliek reālās tikšanās ar iedzīvotājiem un reālā iedziļināšanās lemjamajos jautājumos? Deputāti, kuri sev „izsituši” algotus amatus pašvaldībā, ir nesalīdzināmi pārākā operatīvās un objektīvās informācijas stāvoklī attiecībā pret pārējiem deputātiem.

Veidojas konfliktsituācija starp deputātiem, kas „izsituši” algotus amatus un tiem, kuri ir „tīrie” deputāti, kas grib lemt par globālākiem jautājumiem, nevis tikai plānā pašvaldības deķa vilkšanu uz savu pusi, kā to nereti dara deputāti, kas sēž pašvaldības algotos darbos. Otrs scenārijs – „tīrie” deputāti apātiski apmeklē domes sēdēs un pieskaņojas aktīvajiem pašvaldības krēslos sēdošajiem deputātiem. Kur ar šādu deputātu institūtu 20 gados esam nonākuši? Atbilde ir redzama divās vietās – Latvijas laukos un Īrijas pilsētās.

Atrisināt šīs problēmas nevarēs ar vienu vēlēšanu reformu, bet ir jāsāk. Arī es, tāpat kā Kandavas mērs, tā pat kā pašvaldības uzraugošais ministrs un daudzi citi pašvaldību pārstāvji, uzskatu, ka deputātu skaits ir jāsamazina vismaz par 25% lielajās pašvaldībās (virs 20 000 iedzīvotāju) un vismaz par 30% pārējās pašvaldībās. Deputāta un izpildvaras amatpersonu interešu konflikta novēršanai pašvaldībās, jānosaka, ka deputāts vienlaikus nevar būt par pašvaldības administrācijas darbinieku neatkarīgi no pašvaldības lieluma.

Pieļauju, ka deputāta un pašvaldības institūcijas vai kapitālsabiedrības vadītāja amata savienošana, ir jāvērtē atkarībā no pašvaldības lieluma. To diktē apstāklis, ka, neskatoties uz administratīvi teritoriālo reformu, Latvijā ir vairāk kā 30 pašvaldības ar iedzīvotāju skaitu zem 5000.

Atklāts ir jautājums par pašvaldību skolu direktoru statusu, jo veidojas paradoksāla situācija – pašvaldības skolas direktors nevar būt deputāts, bet valsts finasētas internatskolas vai profesionālās vidusskols – var. Tā kā izglītības iestāžu vadītāji un darbiniekiem nav tiešās nepastarpinātās attiecībās ar domi, šis varētu būt viens no izņēmumiem. Izglītības iestažu vadītāju izņēmuma stāvoklis deputāta stausa jautājumā ir arī Lielbritānijā. Kā viens no argumentiem šādam stāvoklim – izglītības darbinieki ir altruistiskas profesijas pārstāvji, kas ir mazāk atvērti interešu konflikta kairinājumiem.

Apkopojot, varu teikt, ka samazinot deputātu skaitu, uzliekot lielākus šķēršlus interešu konfliktiem, uzlabojot materiālās stimilēšanas sistēmu deputātiem, rodas pamatota cerība, ka pašvaldību deputāti nākotnē būs profesionāli politiķi un pacels vietējās varas kvalitāti.