Ogres novadnieku sveicieni, 4.maiju gaidot  (papildināts)

Palielināt attēlu

4.maijā, kā ik gadu, svinēsim Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu. Šogad šos svētkus īpašākus padara tas, ka pagājuši 30 gadi, kopš Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā pieņēma Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", atjaunojot 1918.gada 18.novembrī proklamēto Latvijas Republiku. 

Valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ  svētku dienā nepulcēsimies kultūras namos, baznīcās un citos publiskos pasākumos, bet tas netraucē izjust lepnumu un apzināties piederību savai pilsētai, novadam un valstij. To mums neviens nevar atņemt…

Ogres novada pašvaldība sadarbībā ar Ogres novada Kultūras centru aicinājusi dažādu paaudžu Ogres novada iedzīvotājus dalīties piedzīvotajās sajūtās, kādas bija toreiz, pirms 30 gadiem, kad Latvija tikko pasludinājusi neatkarību vai dzirdētajos stāstos, ko gados jaunākie runātāji dzirdējuši no saviem vecākiem, lasījuši presē. 

Video sveicienos pievienojās deputāti, uzņēmēji, kultūras darbinieki, garīdznieki, pedagogi, sportisti:  Ieva Zāģere, Jānis Iklāvs, Atvars Lakstīgala, Egils Helmanis, Daina Raituma, Dainis Širovs, Kristaps Dārgais, Artūrs Umulis, Maija Amoliņa, Andris Dambis, Jānis Kaijaks, Dainis Pandars, Mārtiņš Kalējs, Igors Grigorjevs, Elīna Zelčāne, Dzidra Sproģe, Elmārs Pļaviņš, Agnese Lepse, Jānis Stafeckis, Vera Gruzdiņa, Jevgēnijs Liepa. 

Video sveicieni ONKC Facebook lapā tiks publicēti laika posmā no 27. aprīļa līdz 4.maijam.

Šogad paliekam savās mājās, Balto galdautu klājam katrs savā ģimenē, turam godā valsti, tās vērtības.

Egils Helmanis – Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs, patriotiskās audzināšanas un militārās tuvcīņas skolas dibinātājs: "Mēs atjaunojām valsti, kuru mūsu vectēvi izcīnījuši ar savām asinīm. Ja mums nav kaut kas izdevies un varbūt nav tā, kā gribētos, tad pie tā esam vainīgi mēs paši, nevis kāds cits no malas. Tādai sajūtai jābūt, jo ko teikt tiem brīvības cīnītājiem, kuri atdeva dzīvību par savu valsti. Daudzi latvieši mīl savu zemi, bet nemīl valsti. Tas nav pareizi, jo valsts jau esam mēs paši. Mēs esam šīs valsts saturs. Kāda kvalitāte būs mūsos, tāda būs arī valstij."

Jana Iesalniece-Pikše – muzejpedagoģe, gide: "Manuprāt, neatkarību "de facto" mēs atguvām vairāk nekā pēc gada – 1991.gada septembrī -, kad Krievija atzina mūsu valsts neatkarību. Tad mēs varējām teikt: "Jā tas ir noticis!." Pirmie mūs atzina islandieši. Kad es braucu uz Islandi, Reikjavikā vienmēr apmeklēju pieminekli, kuru mūsu tēlnieks Pauls Jaunzems izveidojis kā pateicību Islandes tautai, kura pirmā atzina Latvijas neatkarību."

Inese Sondore – Krapes pagasta pārvaldes vadītāja: "Tas bija tāds saviļņojums un lepnums, ka mēs beidzot atkal esam neatkarīga valsts. Tad, kad bija runa par mūsu valsts karogu un dziedāja Latvijas himnu, tas bija kaut kas ļoti svinīgs. Un tā kopības sajūta bija kaut kas īpašs. Vēlāk tas apliecinājās arī 1991.gada janvāra barikādēs, kur mēs sajutām, ka plecu pie pleca varam būt stipri un neviens mūs nevar iebiedēt. Mēs varam būt lepni, ka dzīvojam brīvā valstī. Man ir trīs bērni un seši mazbērni, kuri aug brīvā Latvijā. Es esmu pateicīga, ka mani bērni šeit var dzīvot".

Maija Amoliņa – žurnāliste, ilggadējā Ogres novada Kultūras centra jauktā kora "Grīva" diriģente, Ogres Goda pilsone, valsts apbalvojums "Atzinības krusts": "Tas laiks pēc Atmodas bija tik iedvesmojošs Latvijai - sevišķi mūzikas un kultūras dzīvē. Mūsu balsis sāka skanēt pasaulē – dziedātājas Elīna Garanča un Kristīne Opolais, diriģents Andris Nelsons… Kad ārzemju menedžeri izdzird vārdu "Latvija", uzreiz tiem dziedātājiem pievērš uzmanību, jo zina, ka no šīs zemes nāk neprātīgi daudz talantu."

Jevgēnijs Liepa – vieglatlētikas treneris, sporta skolotājs: "Noteicošā pārmaiņām bija Padomju Savienības radītā nospiestība. Visi cerēja, ka varbūt varam no tās atbrīvoties. Baltijas valstis bija vienas no pirmajām, kas to mēģināja. Bija tāda iekšēja griba pretoties. Tanī laikā visi gāja un darīja, lai tikai būtu brīva Latvija, latviešu valoda, himna."

Vera Hermane - Taurupes pamatskolas Mazozolu filiāles vadītāja: "Mans darba mūžs šajā pirmajā un vienīgajā darbavietā ir vairāk nekā 50 gadus. Nav liela māka kaut kur aizbraukt, ja neesi pārliecināts, ko tu tur iegūsi. Ir jābūt mērķim. Mans mērķis visu laiku ir bijis noturēt šo skolu, bērniem sniegt pēc iespējas kvalitatīvāku izglītību, radīt apstākļus, lai bērnus var droši palaist uz skolu, lai viņi būtu nākotnes cilvēki - strādātu darbu, ko būs izvēlējušies, bet ar stingru pārliecību."

Mārtiņš Kalējs – Ogres Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs: "Manuprāt, tas vērtīgākais, kas nāca līdz ar 4.maiju, bija tautas garīgā atmoda, kas bija jau sākusies pirms tam. Cilvēki beidzot saprata, ka viņi nedzīvo tajā pasaulē, kurā viņiem mācīja, bet tajā, kurā ir Dievs un Dievs ir pieejams. Cilvēki devās atpakaļ uz baznīcām un līdzās materiālajai dimensijai, kas dominē arī šodienas sabiedrībā, parādījās arī garīgā dimensija. Mums jācenšas saglabāt tas ideāls, ka dzīve ir kaut kas vairāk par mūsu baudu un materiālu lietu patērēšanu, jo visi tie dzejnieki rakstnieki, komponisti mākslinieki, kuri uzturēja dzīvu tautas brīvības ideālu, radīja tās alkas pēc brīvības. Katrs saskatīja vērtību tajā, ka es dzīvoju šeit šajā zemē, ka es piederu šai tautai, šai kultūrai un šai nācijai."

Dzidra Sproģe – Suntažu Kultūras nama vadītāja, Ogres Goda pilsone: "1990.gada Dziesmu svētkos, jau pēc deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas, Rīgā sabrauca latvieši no visas pasaules. Tur mēs izjutām to īsto latviskumu. Tur bija cerība, ka mēs tagad dzīvojam savā valstī, ka vairs nav noteicēju pār mums, ka mums ir latviešu valoda un kultūra – dziesma, deja. Tas bija tas, kas mūs ļoti vienoja."

Agnese Lepse – Ķeipenes pamatskolas direktore, BDK "Zeltupīte” vadītāja: "Tas, ka mums ir neatkarība, tas viennozīmīgi ir vissvarīgākais, kas vien var būt – tā ir brīva griba cilvēkam, tā ir spēja rīkoties un domāt. Esmu laimīga, ka mums ir neatkarība. Tajā pat laikā es vēroju, uz kuru pusi mēs slieksimies, it sevišķi šajā krīzes situācijā - kādas būs mūsu vērtības, mūsu mēraukla, par ko mēs iestāsimies. Viens ir, ka ir izkarota neatkarība, bet tas karogs ir jānes tālāk. To karogu nest ir varbūt grūtāk nekā izcīnīt. Mūsu sabiedrība pēdējā laikā ir aulekšojusi, nekad nav bijis laika apstāties un padomāt par tām vērtībām."

Dainis Pandars – Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītājs: "Tā bija Dieva griba, ka himna "Dievs, svētī Latviju!" tika uzklausīta un mums atkal ir šī brīvā zeme, kur mēs varam dziedāt. Ja Dievs mums devis šo brīvo zemi, mums ar lielu bijību jāizturas pret to, kā mēs šeit dzīvojam. Risinājums nav neatkarība, risinājums – turēties pie pareiziem standartiem, kas spēj šo neatkarību noturēt."

Daina Raituma, ilggadēja kultūras darbiniece, Ogres Goda pilsone, apbalvota ar V šķiras Atzinības krustu: "Brīvība nenāca ar deklarāciju. Tanī laikā, ko mēs saucam par dziesmoto revolūciju, no astoņdesmito gadu beigām līdz 1991.gada augustam, kad mēs pilnīgi ieguvām neatkarību, bija daudz pārbaudījumu – barikāžu cīņas, puča laiks. Patiesībā ieguvumu mēs varējām novērtēt tikai brīdī, kad mums bija risks to pazaudēt. Mani iepriecina, ka mūsu valstij klājas labi, ka maniem tuviniekiem klājas labi. Tas man dod spēku un enerģiju." 

Jānis Stafeckis – Taurupes pagasta pārvaldes vadītājs: "Man lielāku emocionālu iespaidu atstāja nevis 4.maijs, bet gan manifestācija 1988.gadā Mežaparkā, kas notika pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa. Tajā brīdī es sapratu, ka tādas pašas sajūtas un domas, ko es jutu, ir vēl simtiem tūkstošu cilvēku. Šī ticība par brīvas Latvijas valsts atjaunošanu mums veidojās ģimenēs, jo mēs bijām tā laika paaudze, kuru vecāki bija izgājuši cauri Latvijas smagākajam posmam – Latvijas valsts neatkarības zaudēšanai, izsūtīšanām un okupācijai." 

Kristaps Dārgais, basketbola komandas "Ogre" spēlētājs: "Es vienmēr esmu bijis savas valsts patriots. Patriots tu vari būt daudzos un dažādos veidos. Nav jau vienmēr jāieliek simts bildes internetā vai himnas laikā visskaļāk jābļauj. Himnu var dziedāt arī klusām pie sevis. Sākotnēji tev jābūt patriotam pašam sev un tikai tad visiem apkārtējiem. Man, piemēram, kā sportistam, vislielākais gods ir bijis uzvilkt mugurā Latvijas izlases kreklu. Tas vien liecina par to, ka man Latvija ir svarīga un esmu tās patriots." 

Artūrs Umulis – Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ogres daļas komandieris: "Latvija man vienmēr ir patikusi, nekad neesmu braucis citur strādāt. Esmu piedzimis šeit, un turpinu strādāt Ogrē. Manā dzimtā vienmēr bijuši ugunsdzēsēji. Esmu strādājis dažādās Latvijas vietās - likvidējis negadījumus, glābis cilvēkus un novērsis katastrofas. Man pašam prieks darīt to darbu, kas man patīk – palīdzēt cilvēkiem, valstij. Liels lepnums, ka savā valstī varu darīt noderīgu darbu." 

Elīna Zelčāne - četru bērnu mamma, geštaltterapeite un grāmatu autore: "Kas man ir svarīgākais Latvijā – nevis abstrakts politisks veidojums, bet konkrētas lietas, cilvēki, skaistā daba, mūsu tradīcijas. Man nācās pusotru gadu dzīvot Bulgārijā. Un tikai tad, kad biju aizbraukusi projām, sapratu, cik loti svarīga man ir Latvija - rupjmaize, Jāņi, visas lietas, kas mūs saista citam ar citu. Kad tu esi tajā visā iekšā, kādreiz pat to neapzinies. Tikai tajā brīdī, kad tu to nedaudz zaudē, sāc novērtēt. Līdzīgi kā ar cilvēkiem un attiecībām. Ir kādas dziļākas vispārējas vērtības – mīlestība pret šo zemi un cilvēkiem. Un tā sajūta, ka nevis kāds cits to darīs, bet es esmu tā, kas veidos šo valsti." 

Elmārs Pļaviņš - NBS virskapelāns, mācītājs: "Tā brīvība, ko Dievs ir dāvājis caur cilvēkiem, tā reizēm ir nenovērtēta un mēs kā cilvēki joprojām to nespējam izprast un novērtēt. Pirms pandēmijas braucot uz Ukrainu un redzot, kā viņi šobrīd cīnās par brīvību, mēs esam laimīgi, ka varam dzīvot brīvā Latvijā. Man personīgi brīvība deva garīgas vērtības. Caur Dieva spēka es saprotu, cik labi, ka ir neatkarīga Latvija, kurā es varu brīvi izpaust tās vērtības, kam es ticu." 

Jānis Kaijaks – Ogres teātra režisors, Ogres Teātra telpas mākslinieciskais vadītājs, režisors, Ogres Goda pilsonis: "Jau gadu varu sevi uzskatīt par īstu ogrēnieti. Pirms tam es pamazām kļuvu par Ogres patriotu. Man personīgi ļoti svarīgi un prieks redzēt, kā pilsēta attīstās, kā tā pilnveidojas, kā realizējas dažādi projekti. Pilsētai ir šī virzība, attīstība, un es ļoti ceru, ka tā kļūs par valstspilsētu. Ogre to patiešām ir pelnījusi. Šajos 30 gados ir piepildījies arī viens mans sapnis - Ogres Teātra telpa, kur jau divus gadus varam realizēt savas ieceres. Varētu teikt, ka šis teātris ir manas dzīves jēga. Es tam atdodu visu, ko esmu iemācījies, visu, ko es varu, visu savu enerģiju, mīlestību. Caur teātri es to atdodu skatītājiem."

Igors Grigorjevs, Ogres 1.vidusskolas direktors, matemātikas un ekonomikas skolotājs, "Iespējamā misija" absolvents: "Mēs visu laiku ejam uz priekšu. Var redzēt atšķirību starp valstīm, kas palika postpadomju telpā un starp mums - tā ir demokrātija, esam salīdzinoši daudz tiesiskāka un krietni taisnīgāka valsts. Nav tālu jāskatās, kur mēs esam nonākuši un kur mēs varējām būt. Man ir sajūta, ka es esmu savas laimes kalējs ne tikai individuālā līmenī ar saviem pūliņiem uzlabot savu un savas ģimenes situāciju. Tik mazā valstī un tautā, kāda mēs esam, jūtu, ka mans darbs nes lielu pienesumu - tam ir nozīme un tas ir svarīgs."

Dainis Širovs, SIA "Ogres rajona slimnīca" valdes priekšsēdētājs, Ogres novada pašvaldības domes deputāts: "Tās ilgas pēc neatkarības, visiem, kuri šeit dzīvo un kam ir latviskās saknes, bijušas vienmēr un visu dzīvi. Esmu gandarīts, ka neatkarības laikā esam spējuši Ogrē uzbūvēt jaunu, skaistu slimnīcu, kurā jau desmit gadus iedzīvotājiem sniedzam ārstniecības pakalpojumus. Ar rietumu standartu ienākšanu mūsu valstī esam pilnveidojuši ārstniecības metodes un uzlabojuši tehniskās iespējas. Pirms 15 gadiem iegādājāmies karoga mastu un 4.maijā, Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā, pacēlām karogu, kurš vēl līdz šai dienai lepni plīvo pie mūsu slimnīcas." 

Atvars Lakstīgala - diriģents, Ogres Mūzikas skolas direktors: "Pirmās asociācijas man bija sarkanbaltsarkanais karogs un Latvijas himna. Kopš tā laika, kad vecāki pirmo reizi man pastāstīja, ka tā ir lūgšana, uz kuru ir atbildēts un ka mēs esam brīvi, dzirdot Latvijas himnu, man ir tāda svētsvinīga sajūta. Un vēl jo vairāk ir patīkami apzināties, ka tu esi mūziķis. Vai es spēlēju orķestrī, vai esmu dziedājis vai diriģējis, mani himna vienmēr tā kā paceļ virs zemes. Tā ir tā sajūta, kas saglabājusies no tiem laikiem." 

Jānis Iklāvs – Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas valdes loceklis, Ogresgala 5.skautu un gaidu vienības priekšnieks, Ogres novada pašvaldības deputāts, Ogresgala PII “Ābelīte” vadītājas vietnieks izglītības jomā – sevi var uzskatīt par 1991.gada janvāra barikāžu dalībnieku, jo būdams divus gadus vecs rīdzinieks kopā ar vecmāmiņu Vecrīgā nesis barikāžu aizstāvjiem pīrādziņus un tēju.

"Es to atceros, it kā tas būtu noticis vakar, - ugunskuri, dūmu smarža, kopības sajūta. Esmu pārliecināts, ka šīs sajūtas, emocijas un pārdzīvojums, kas manī bija tanī brīdī, atstāja jūtamas un paliekošas sekas visā manā turpmākajā dzīvē un manās nākotnes izvēlēs. Kā skautu vadītājs šo faktu minu arī bērniem un jauniešiem, kurus mācu. Mēs nekad nevaram zināt, kura no šīm te bērnības atmiņām, kurš no šiem piedzīvojumiem būs tas atslēgas moments mūsu dzīvē, kas mums pavērs durvis tālāk uz nākotni. Mums ir jābūt šeit, mums ir jāceļ sava valsts.

Man spēku dod tas rezultāts, ko es redzu strādājot ar bērniem un jauniešiem, vadot savu skautu vienību," atzīst Jānis Iklāvs.

Iveta Zāģere - ogrēniete, trīs bērnu mamma, uzņēmēja - M.Pūres beķerejas un restorāna īpašniece –, aktīva novada kultūras un tūrisma dzīves līdzveidotāja - pirms 30 gadiem gatavojās uzsākt mācības pamatskolas 9.klasē. Šis laiks sakrita ar izvēli, kāda būs ne tikai viņas, bet arī valsts nākotne.

"Vēsture mums ir dota, lai mēs no tās mācītos un izdarītu secinājumus. Arī pašreizējā situācija valstī liek pārvērtēt vērtības, paskatīties uz lietām, kas ir un kas nav svarīgas, sakārtot savas domas, paskatīties uz sevi no malas.

Reizēm ikdienas skrējienā vai ierēdniecības gaiteņos pazūd tā galvenā doma, kādēļ vispār ir valsts. Valsts ir cilvēkiem, nevis cilvēki valstij. Tas ir tas, uz ko mums vajadzētu tiekties. Mēs esam stipra tauta un mums jānotic pašiem sev, ka mēs varam mainīt, lai būtu labāk. Šīs ir mūsu mājas, un mājas ir tā jāsakārto, lai visiem tajās būtu labi dzīvot," uzskata Iveta Zāģere.

 #4maijs