Atgriezties pie raksta

Dzejas dienas ar Andri Akmentiņu Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā

17.septembrī Dzejas dienas nokļuva arī līdz Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolai. Mazliet apaukstējušās un nogurušas no garā ceļa, taču pozitīvas, asprātīgas un mīļas -iemiesojušās dzejnieka Andra Akmentiņa veidolā.


 

Jau pirms kāda laika man bija ideja ar dzejnieku iepazīstināt vidusskolēnus, bet zvaigznes vēl nebija sastājušās pareizajās vietās. Un tad vasaras beigās... Bladāc! Kultūrkapitāla fonds atbalstījis Lielvārdes bibliotēkas projektu, lai autors Dzejas dienās varētu viesoties pie mums. Un tā 17. septembrī mazliet pirms 12:00 Andris Akmentiņš, viņa ģitāra un Dzejas dienas iesoļoja pa mūsu skolas durvīm...


Tikšanos sākām ar jautājumu, kā Andris sāka dzejot? Bērnībā dzejnieks skatījies uz dēļu šķiedrām griestos un redzējis tur tēlus. Tas arī ir iemesls, kāpēc facebook profilā viņš gluži vai apsnidzis ar skaidām, makrofleks putām vai zelta pārsālm? Nē, ar krāsu, jo savās bērnības mājās mēģina nokasīt no griestiem vecās krāsas kārtas, lai atkal ieraudzītu tās pašas koka šķiedras. Katrā mūža posmā viņa rakstīšanai cits koncepts – vienā, lai sakārtotu attiecības, otrā, lai paskatītos uz sevi no malas. Dzejnieks paspēja savā stāstījumā iepīt arī radošās domāšanas lekcijas, stāstot jauniešiem, kā uzlikt savu “lielo problēmu” uz liela ekrāna un padomāt, kā tā izskatītos pēc 10 gadiem. Protams, bija arī konceptu tēma un vecais labais piemērs, kuru spilgti atceros no saviem Rakstniecības studiju laikiem: "Puisis domā, ka skatās futbolu, bet meitene domā,ka viņai ir attiecības." Svarīgākais, lai koncepti saskan.


Kā lielisku rakstnieku Andris Akmentiņš sevi pierādījis arī romānu žanrā. 2018. gadā sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts iznāca viņa pirmais romāns "Skolotāji", kas ir kā mūžīgs piemineklis viņa vecākiem, vecvecākiem, kā arī visiem Latvijas skolotājiem.


Un tad Andra dzejas lasījums! Kārtējo reizi pierādījās apgalvojums, ka dzeju jālasa pašam dzejniekam. Tik saprotami, viegli, ar īpašām balsss intonācijām un mīmiku.


Tikšanās noslēgumā Andris pastāstīja, kāpēc regulāri sazinās ar Holivudu. Izrādās, viņš latviski tulko lielāko daļu animācijas filmu, kuras rāda kinoteātros. Dzejnieks priecājās, ka vēl joprojām latviešu valoda ir to 50 valodu vidū, kurās animācijas filmas tiek dublētas.


Un, protams, uz atvadām Andris Akmentiņš tikai sev raksturīgajā, nepiespiestajā un izjustajā manierē priecēja mūs ar dziesmu, no kuras manas atmiņas skaņu celiņā uz palikšanu ierakstījās frāze: "Mēs kā zieds, kam līdz savai vāzei jāaiziet..." Bet vidusskolēniem katram no šīs dienas atmiņā paliks, kas cits. Turpinājumā dažu jauniešu pārdomas pēc tikšanās.


Nezināju, ko gaidīt, jo neesmu daudz ticies ar rakstniekiem, bet šis pirmais iespaids mani apgāza. Nekad nebūtu domājis, ka rakstnieks var būt tik īsts cilvēks- ar vienkāršu, pesimistiski reālu, uz humora bāzētu skatienu uz dzīvi. Man patika viņa divdomīgie joki ar ironijas piesitienu, kas uzreiz lika saprast, ka rakstnieki nav citplanētieši. Teikšu godīgi, neesmu dzejas fans, to ikdienā nelasītu, bet, ja to kāds nolasa (kur nu vēl pats autors), tas ļauj labāk saprats dzejoļa jēgu un domu.


No sākuma likās, ka Andris būs garlaicīgs, jo nebiju iepriekš nekad ticies ar nevienu lādzīgu dzejnieku, un mans uzskats par dzejniekiem nav diez ko labs. Bet pēc tikšanās sapratu to, ka dzejnieki ir normāli cilvēki, es pat teiktu - ar labāku humora izjūtu nekā mums. Tīri foršs, normāls džeks, kurš uzlabojis bērnību gan man, gan citiem mazajiem, tulkojot multfilmas. Patika, kā viņš ģitāru spēlē, tīri labi viņam sanāk. Domājot par Andri Akmentiņu, man nāk galvā viens citāts: "Nespried par grāmatu pēc tās vāka!"


No šīs tikšanās man dažas atziņas ir arī aizķērušās. Tas, kā viņš ir kļuvis par dzejnieku, man šķita ļoti iedvesmojoši. Arī mani ir mākušas šaubas par to, ko vēlos darīt nākotnē, kur studēt. Nomācījies 2,5 gadus universitātē par žurnālistu, viņš saprata, ka ar to nevēlas saistīt savu nākotni, taču viņš ieguva izglītību un visu pārējo ir apguvis pašmācības ceļā. Es domāju, ka katra pieredze mums kaut ko māca, palīdz attīstīties kā cilvēkiem un galu galā ļauj nonākt pie mūsu patiesajiem mērķiem Manuprāt, šī bija ļoti vērtīga pieredze, jo reti ir iespēja aprunāties ar kādu tik inteliģentu, pieredzes un gudru atziņu pilnu cilvēku.


Noslēgumā varu tikai novēlēt katram reiz kādās Dzejas dienās satikt Andri Akmentiņu vai kādu citu dzejnieku, kurš liks Jums teikt, ka dzejnieki nav citplanētieši, bet pilnīgi normāli, pat ļoti interesanti un aizraujoši cilvēki.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://arhivs.ogrenet.lv/ogre/kultura/44775

2019. gada 26. septembrī, 08:37, Kultūra un izglītība
lielvarde.lv

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet