Krapē godina nemateriālā kultūras mantojuma vērtības 

Vairāk attēlu galerijā

29. martā Krapes Tautas namā tika pasniegti apliecinājumi par nemateriālā kultūras mantojuma astoņu jaunu vērtību iekļaušanu Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Svinīgās ceremonijas dalībniekus uzrunāja Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, kurš uzsvēra, ka Latvijas lauki un cilvēki, kuri tur darbojas, ir lielākā Latvijas vērtība. Priekšsēdētājs norādīja, ka laukos ir ļoti daudz kultūrvēsturiskas vērtības, kuru saglabāšanai, uzturēšanai un attīstībai nepieciešams pašvaldības un valsts finansējums, un to saglabāšana, piemēram, baznīcu attīstība un skolu saglabāšana, ir īpaši būtiska, jo veicina cilvēku vēlmi dzīvot savā pagastā un tā ir vieta, kas pulcina vietējos iedzīvotājus, stiprinot identitāti ar savu pagastu. E. Helmanis norādīja, ka, novērtējot šīs lauku vērtības, Ogres novada pašvaldība mērķtiecīgi strādā, lai uz visiem novada pagastiem vestu ceļi ar cieto segumu, ir saglabājusi visas lauku skolas savā novadā, kā arī dod iespēju dažādām iedzīvotāju grupām un organizācijām, tostarp baznīcu draudzēm, saņemt finansējumu dažādu projektu īstenošanai, organizējot projektu konkursus. “Tieši laukos, ne pilsētās un daudzdzīvokļu mājās, slēpjas īstā latviskā identitāte. Lauki – tās ir mūsu saknes, no kurienes mēs visi esam nākuši. Laukos ir daudz cilvēku, kuri ir aktīvi un darbojas kultūrā, un tie ir galvenie gaismas nesēji. Atbalstot viņus, gan no pašvaldības, gan valsts puses, mēs iegūstam gaismas stariņu laukos,” sacīja E.Helmanis.

Klātesošos uzrunāja arī Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore Signe Pujāte, kura atklāja, ka šis ir jau otrais pasākums, kad tiek sumināti to vērtību nesēji, kuri novērtē nemateriālo kultūras mantojumu. S.Pujāte atzina, ka cilvēki, kuri saglabā nemateriālā kultūras mantojuma vērtības, runājot simbolu valodā, ir gluži kā pasaku varoņi, kuri spēj runāt zvēru un putnu valodā, jo ne visi saprot un novērtē to darbu, ko šie cilvēki paveic, turklāt viņiem ir īpaši attīstītas maņas un spēja novērtēt to, kas mantots no paaudzes paaudzē, to saglabājot un nododot tālāk. S.Pujāte uzsvēra, ka svarīgi arī, lai kultūrvēsturisko mantojumu un darbu to saglabāšanā novērtētu arī pašvaldības un citas institūcijas, kuras pieņem lēmumus to turpmākā liktenī, lai šīs vērtības netiktu nonivelētas, bet gan pārvērstas ar plus zīmi kā resurss dažādās nozarēs. S.Pujāte uzsvēra, ka pasākums tiek rīkots ārpus Rīgas, Latvijas laukos, tā uzsverot, ka “arī ārpus Rīgas rit dzīve, kuras labad mēs visi strādājam”. LNKC direktore sveica visus, kuri ieguldījuši lielu darbu un tas novērtēts, konkrēto vērtību iekļaujot nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kā arī pateicās visiem, kuri iesaistīti šī pasākuma tapšanā – Nemateriālā kultūras mantojuma padomei un neatkarīgiem ekspertiem, kuri vērtēja pieteikumus, LNKC komandai, Krapes Tautas namam.

S.Pujāte atklāja, ka Krape kā ceremonijas norises vieta šogad izvēlēta, jo tajā aktīvi darbojas biedrība “Skaņumāja”, kas Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam pieteikusi jau četras vērtības. Iepriekšējā gadā biedrība “Skaņumāja” saņēma šādu apliecinājumu par divām vērtībām, kas iekļautas Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā: Latgales mazo bundziņu - bubyna spēles tradīcija un Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija. Biedrība “Skaņumāja” ir nevalstiska organizācija, kas darbojas kopš 2006. gada. Biedrības darbības mērķi ir tautas mūzikas procesu veicināšana; tautas mūzikas kolektīvu un individuālu muzikantu darbības atbalstīšana; pasākumu rīkošana un tehniskā nodrošināšana; izglītojoša darbība, kursu un nometņu organizēšana, starptautiskā sadarbība. Biedrība sniedz arī tādus pakalpojumus kā tautas mūzikas instrumentu remonts un izgatavošana, pasākumu apskaņošana, tautas mūzikas un folkloras priekšnesumu (koncertu u.c.) organizēšana. Biedrība atrodas Krapes pagasta “Krapēs”.

Ozola stādu un apliecinājumu par nemateriālā kultūras mantojuma vērtību un tās iekļaušanu Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā saņēma:

Gaujas plostnieku amata prasmes (pieteicējs biedrība “Gaujas plostnieki”). Gaujas plostnieku amata prasmes ir sezonālas, tās ietver zināšanas par plostu siešanu un plostu pludināšanu pa Gauju, izmantojot upes straumi un labi pazīstot tās plūduma raksturu pavasarī. Gaujas plostnieku amata prasmes mūsdienās, kopš Gauja vairs netiek izmantota kā ūdensceļš kokmateriālu pludināšanai, tiek saglabātas un uzturētas reizi gadā – ik pavasari, maija trešajā nedēļā, kad Gaujas krastā pirms Spicu tilta (starp Valku un Smilteni) tiek siets Gaujas plosts un pludināts pa upi līdz Strenčiem. Uz plosta siešanu pulcējas vairāki desmiti vīru, kuri liek lietā no vecajiem Gaujas plostniekiem pārmantotās plosta siešanas prasmes. Visas dienas garumā kopīgiem spēkiem no 6 m gariem priedes baļķiem top plosts ar 10 plenēm (daļām).

Dubultauduma šatiera segu aušana Ziemeļvidzemē (pieteicējs Valkas novada dome). Segu aušana dubultauduma veidā jeb dubultauduma šatiera (ieaustas krāsu pārejas joslas) segu aušana Ziemeļvidzemē ir sena vietējo audēju tradīcija (ap 19. gs). Dubultauduma šatiera segas raksturojamas kā biezas, stingras, abpusēji skatāmas (katrā pusē savādāku šatiera sakārojumu) un lietojamas svītrainas vilnas segas. Tradicionāli Ziemeļvidzemes kopienas audēji šīs segas darināja ziemas mēnešos. Ziemeļvidzemē auda patiesi iespaidīgas dubultauduma šatiera segas, kurās krāsu salikumi visbiežāk ņemti no dabas. Līdz 19. gs. otrai pusei dzija tika krāsota ar augu valsts krāsām.

Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas (pieteicējs biedrība “Skaņumāja”). Pēterburgas ermoņiku spēle dzīvā tradīcijā šobrīd ir saglabājusies Latvijas un Lietuvas teritorijā, nedaudz arī Baltkrievijā. Pēterburgas ermoņika (Pēterburģene, garmoška, trīsrindene) ir Sanktpēterburgas darbnīcās izveidots raksturīga dizaina vācu tipa ermoņikas modelis. Pēterburgas ermoņikas ir nelielas, vizuāli pievilcīgas – ar taisnstūra kaula vai plastmasas taustiņiem, nereti noformētas ar inkrustācijām koka daļās un raksturīgiem nošķeltiem korpusa stūriem, kuros parasti attēlota lira vai tauriņš. Pēterburgas ermoņikas bija neatņemama muzikālā pavadījuma sastāvdaļa dažādās sadzīves norisēs, talkās, ballēs un kāzās, masku gājienos u.c. Instrumenta skanējums ir tembrāli kupls un reizē gan maigs, gan pietiekami skaļš.

Caurspēlējamās cītaras spēle (pieteicējs biedrība “Skaņumāja”). 19.gs pēdējās desmitgadēs, saplūstot aizgūto bezgrifa cītaru konstrukcijai ar senākajām kokļu izgatavošanas un spēles tradīcijām, izveidojas kāds jauns savdabīgs instruments – caurspēlējamā cītara. Tā spēlēta gan kā soloinstruments muzicējot mājās, gan kā kapelas instruments, kopā ar ermoņiku, vijolēm un citiem tradicionālajiem 20. gadsimta pirmās puses stīgu kapelas instrumentiem. Spēles tradīcijai ir raksturīga pavadījuma akordu veidošana, ar pirkstiem nosedzot neakorda stīgas (līdzīgi etnogrāfiskās kokles spēlei) un melodijas spēle ar kreisās rokas īkšķi.

Knipelēšanas prasme (pieteicējs Rīgas pilsētas pašvaldības Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”). Knipelētu mežģīņu darināšana ir viena no daudzajām tradicionālajām tekstilrokdarbu prasmēm, kuras Latvijā prot un darina tikai nedaudzas tautas daiļamata meistares. Viskrāšņākās mežģīnes no atlases knipelēto mežģīņu objektiem ir sastopamas: Latgalē tautas tērpa galvas autos, kreklos un priekšautos, Vidzemē un Zemgalē sievu cepurēs, Kurzemē nāmatos, snātenēs un dvieļu galos, tās lietotas brunču, palagu un citu sadzīves tekstiliju rotāšanai. Interesants ir fakts, ka gandrīz visas 20.-21. gadsimtā darinātās tautas tērpu vai linu dvieļu galu mežģīnes ir 19. gadsimtā darināto etnogrāfisko mežģīņu atdarinājumi vai to variācijas. Tas liecina, ka lokālo mežģīņu amatu saglabāšanos un attīstību veicina tautā esošās, dzīvās tradīcijas - Dziesmu svētki, kāzas, bēres kristības un citi pasākumi.

Lībiešu kultūrtelpa (pieteicējs biedrība Līvõ kultūr sidām). Lībieši ir Baltijas jūras somu tauta, kas izveidojusies Latvijas teritorijā pirms vairāk nekā 1000 gadiem. Savulaik lībieši apdzīvojuši plašas teritorijas Vidzemē un Kurzemē, kas vēstures gaitā ievērojami samazinājušās, 19. gs. vidū aptverot tikai nelielu areālu Svētupes lejtecē un 14 Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemus no Ovišiem līdz Ģipkai, ko mūsdienās apzīmē ar nosaukumu “Lībiešu krasts” (Līvõd rānda). Lai gan kopienas struktūra mūsdienās liecina par izvietojumu gandrīz visā Latvijas teritorijā, tā joprojām saglabā ciešas saites ar pēdējo lībiešu kompakti apdzīvoto teritoriju Ziemeļkurzemē – Lībiešu krastu, kura savdabība veicinājusi lībiešu kultūrtelpas saglabāšanos un kura joprojām glabā nozīmīgu lībiešu nemateriālo mantojumu – lībiešiem nozīmīgu kultūrvidi ar valodas un kultūras pieminekļiem, tautas celtniecības pieminekļiem un tradīcijām, turklāt kultūrvide pastāvīgi tiek izmantota nemateriālā mantojuma saglabāšanai un apguvei.

Rucavas tradicionālā kultūrtelpa (pieteicējs Rucavas novada dome). Rucavas kultūrā saglabājušās senāsvienbalsīgās dziedāšanaspēdas, kas uzskatāma par savdabīgu komunikācijas veidu un tautas tērpa darināšanas un nēsāšanas tradīcijās - tautas tērpā atšķirīgas iezīmes no kaimiņiem ir sievu galvasauts nāmats, meitu galvas rota kaspina, 3 villaines: baltā, rūtainā jeb mārģine un lina villaine drābule jeb snātene, kas atšķirībā no kaimiņiem tiek sastiprinātas ar vienu vai divām saktu čupām virs elkoņa. Rucavas kultūrtelpa veidojusies uz baltu kultūras (kuršu, prūšu) pamata, jaunākos laikos, mijiedarbojoties ar lietuviešu, poļu, krievu, baltvācu, zviedru un citu tautu kultūrām. Kultūrtelpa ar savu bagāto, savdabīgo kultūras mantojumu un dzīvajām tradīcijām joprojām piesaista interesentus un kultūras pētniekus gan no Latvijas, gan citām zemēm.

Upītes kultūrtelpa (pieteicējs biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”). Upītes kultūrtelpa ir daļa no vēsturiskā Abrenes apriņķa, kas unikāla ar saglabāto un dzīvo Ziemeļlatgales latviešu (latgaliešu) kultūras mantojumu, tradīcijām un valodu. Upītes kultūrtelpā robežojas un mijiedarbojas Baltinavas un Šķilbēnu izlokšņu areāli, kā arī vēsturisko lauku centru (miestu) Viļakas un Baltinavas ietekmes areāli. Upīte ievērojama ar to, ka vienīgie Ziemeļlatgalē izzina, pēta, saglabā, attīsta un nodod tālāk dančus, rotaļas un spēles.

Informācijai

Nemateriālais kultūras mantojums ir kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avots. Tas ietver sevī paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Šo nemateriālo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, kopienas un grupas nemitīgi rada no jauna atkarībā no apkārtējās vides, mijiedarbībā ar dabu un savu vēsturi, un tas veido viņās identitātes un pēctecības izjūtu, tādējādi veicinot cieņu pret kultūras daudzveidību un cilvēka radošo darbību. 

Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu paredz izveidot 2016. gada nogalē pieņemtais Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Tas ir jauns, līdz šim nebijis regulējums, ar kura palīdzību tiek veidota nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas mērķtiecīgam atbalstam nepieciešamā vide un apstākļi. Šo sarakstu veido elementi, kas uzskatāmi par valsts aizsargājamu nemateriālā kultūras mantojuma vērtību, un to iekļaušanai sarakstā ir plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība. Šobrīd sarakstā iekļautas 14 vērtības.