Tautas daiļamatnieka Viļņa Ozoliņa dāvana Latvijai simtgadē 

Vairāk attēlu galerijā

Mūsu sirmās Tēvzemes, ko garīgā dāsnumā silda un aplaimo Baltijas jūra, upes, ezeri, meži, pakalni, līdzenumu āres, druvas, dārzi un tīrumi, galvenā bagātība, bez šaubām, ir cilvēki. Valsts simtgadē daudzi no viņiem visdažādākajā veidā un izpildījumā vēlējās godināt savu Dzimteni.

Arī tautas daiļamatnieks, kokgriezējs, metālkalējs, jaunās paaudzes pedagogs Vilnis Ozoliņš, kura sirsnīgā, tālredzīgi izsvērtā dāvana simts baltas un arī ļoti nebaltas dienas piedzīvojušajai brīvvalstij bija 100 no oša koka izgrebtās karotes.

Dzīvo Cēsīs, dzimis un audzis Meņģelē
84 gadus vecais, joprojām darbīgais, dzīvespriecīgais un radošas ieceres lolojošais kungs mīt Cēsīs, bet viņa dzimtās mājas ir Meņģeles pagasta "Statiņi". Māte un tēvs bija īsti Latvijas patrioti. Līdz traģiskajam 1940.gadam sešgadnieka sirdī dziļi un paliekoši tika ielikti dziesmas vārdi – "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, / Un svētīts tas, kurš drošs par viņu krīt, / Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai, / Un saulei liek pār mūsu druvām līt."

V.Ozoliņš labi atceras, kā "Krievskolas" ēkā, kur tēvam bija veikals, mazs puika būdams, lodājis zem letes… Kā pirms aizmigšanas savā gultā skatījies sienas sedziņā, kur uzšūtas Aspazijas dzejoļa rindas – "Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa". Šis Viļņa mātes vai vecmāmiņas rokdarbs ir Meņģeles novadpētniecības un Sudrabu Edžus muzeja relikvija, par ko ļoti gandarīta muzeja vadītāja Ingrīda Ķezbere. Tāpat liels prieks par Cēsīs dzīvojošo daiļamata meistaru, novadnieku Vilni Ozoliņu. Viņš vienmēr ir klāt Meņģeles kapusvētkos, salidojumos. Šā gada augustā muzeja ekspozīciju papildināja prasmīgi darinātā oša koka karote, bet Viesu grāmatā parādījās ieraksts, novēlējums – "Mīļie, labie meņģelieši! Saglabājiet un vairojiet visu labo, kas Meņģelē reiz bija".

Bet pašam Vilnim bija tā – pēc Meņģeles pamatskolas beigšanas jaunietis gribēja turpināt izglītību Pļaviņu vidusskolā, bet nejauši izlasīja laikrakstā "Cīņa" sludinājumu ar ziņu, ka Cēsu Skolotāju institūtā ir gan kopmītne, gan kopgalds. Tas lika izšķirties par labu pedagoģijai. Vilnis mācījās Fizikas matemātikas fakultātē. Studijas patika, nesaistīja un garlaikoja tikai politinformācijas. Turpmākajās skolotāja gaitās pasniegti vairāki mācību priekšmeti deviņās Vidzemes novada izglītības iestādēs. No 1954. līdz 2012.gadam dziedāts dažādos koros.

Skolotājs ar Lielo burtu. Tautas daiļamata meistars pēc sirds aicinājuma
V.Ozoliņa kontā ir izgrieztie koka burtu un ornamentu tūkstoši, interjera priekšmeti, pasaku tēli, nopulētie kilogrami dzintara, apgravētie dārgmetāli, rotaslietām "apkaltie" kori un tautas deju kolektīvi. Īpašas atmiņas par kori "Beverīna", ko savulaik vadīja leģendārais Dziesmu svētku virsdiriģents, maestro Imants Kokars. "Man, kora dalībniekam, kā daiļamatu meistaram saka – nu, klausies, nav citas izejas, tev jātaisa kora tērpiem arheoloģiski precīzas rotaslietas," atceras V.Ozoliņš, 'un tā es, dulls būdams, nevarēdams pateikt – nē, uzņēmos tās rotas un taisīju 60 sievām un 40 vīriem divarpus gadus, galvu nepacēlis…"

Šobrīd Ozoliņa kungs vada saulainas vecumdienas, viņš ir iedvesmojošs paraugs un apliecinājums tam, ka pats esi savas laimes kalējs (šajā gadījumā – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē…); meistaram raksturīga nenogurstoša enerģija, sirds atvērtība. Mūža sapnis – uzkonstruēt tādu krēslu, kurā patiešām būtu ērti sēdēt. Varbūt arī atgriezties pie dzintara rotaslietu radīšanas.

Nosauļojies, D vitamīnu uzņēmis daiļamatnieks, kuru iepriecina četri bērni, 11 mazbērni un divi mazmazbērni, ir gatavs jauniem izaicinājumiem. Un, lūk, dēla vaicāts – ko spētu paveikt Latvijas simtgadei, atbildējis – jā, varētu izgrebt 100 oša koka karotes. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka ļoti mīl Latviju… Šaubas gan bija par materiāla izvēli, jo kādreiz lasīts – karotes negatavo no ozola, jo tās ātri kļūst melnas. Bet melnas jau ar laiku no lietošanas paliek visas karotes. Galu galā osis tika izvēlēts kā nākamais cēlkoks pēc ozola. Lai arī meistara darinātās karotes domātas suvenīriem, tās noteikti var lietot arī praktiski. Droši likt zupas katlā, jo nav indīgi lakotas, tikai viegli beicētas ar olīveļļu, kas turklāt izceļ amatnieka veidoto rakstu un koka tekstūru.

Dāvanas virsmērķis
Savu artavu Tēvzemei – 100 oša koka karotes – Vilnis Ozoliņš uzdāvināja Latvijas Valsts simtgades birojam 2018.gada 3.jūlijā. Dizains: īpašs, daudzu gadu mēģinājumos izstrādāts V.Ozoliņa izliekums. Izgatavošanas laiks: no 2017.gada Mārtiņiem līdz 2018.gada Jāņiem. Marķējums: senlatviešu svētzīmes, mazais Latvijas ģerbonis, LV100 logotips, VO iniciāļi, N.p.k.. Ar materiāliem un sagatavju izgatavēm V.Ozoliņam palīdzēja firma "Lāns".

Tālākais ceļš – dāvana tiek nodota latviešu koru vadītājiem no 33 dažādām pasaules valstīm. Autors uzsver, lai ļaudis nesaista šīs karotes ar XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem, jo tā ir dāvana Latvijai. Bet gluži nesaistīt jau nedrīkst. Svarīgi, lai karotes ar latvju rakstiem nokļūst ārzemju latviešu rokās. "Man gribējās domāt, kāda karote Dziesmu svētku laikā droši vien tiks ārzemju latvietim un viņš sajutīs dziesmas balss aicinājumu – "Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, / To turi ciet ar visu savu sirdi! / Tev šeitan stipras saknes droši tur, / Kā niedre būsi svešā malā tur, / Ko mazais vējiņš iespēj samaitāt, / Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt!".

"Es šo darbu daru aiz mīlestības pret Latviju – tās cilvēkiem, zemi, tradīcijām un visām pārējām bagātībām, kas ir mūsu tautas rīcībā, kamēr vien esam brīvi. Novēlu, lai katra karote atvestu vismaz vienu latvieti atpakaļ mājās," piebilst V.Ozoliņš.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.