Ķeguma novada muzeja lepnums – aptuveni 100 gadus vecs Latvijas karogs 

Vairāk attēlu galerijā

Kādreizējā Tomes skolā, kas ir iekļauta kultūrvēsturisko ēku sarakstā, Latvijas simtajā dzimšanas gadā mājvietu radis Ķeguma novada muzejs, kur līdzās Regīnas Ezeras un Jāzepa Osmaņa piemiņas telpām ir arī Tomes pagasta un skolas vēsturei veltītas ekspozīcijas, kas glabā dažādus dārgumus.

Viens no tādiem ir aptuveni 100 gadus vecs Latvijas karogs, kas ģimenei devies līdzi gan bēgļu gaitās, gan izsūtījumā un neskarts atgriezies Latvijā.

Ķeguma novada muzeja vadītāja Ligita Ādamsone stāsta, ka šo karogu uz Tomes pagasta pārvaldi atnesis Aleksandrs Liepiņš, un tagad tam ierādīta goda vieta Ķeguma novada muzeja telpās. 

1932.gadā dzimušais A.Liepiņš teic, ka šo karogu atceras kopš bērnības, kad dzīvojis Madonas apriņķī. Svētku reizēs pie mājām vienmēr plīvojis sarkanbaltsarkanais karogs.

Karogu neatņem
"Mammas tēva māsai, kura uzaudzināja manu mammu un kuru saucu par savu vecmammu, bija liela saimniecība ar daudzām govīm un zirgiem. Kad pienāca 1944.gads, bijām spiesti māju un visus lopiņus pamest. Tas notika 18.augustā. Iepriekš jau divi vezumi bija sakrauti un aizvesti uz Viskāli pie radiem, līdz pēc pāris nedēļām bija jādodas uz Kurzemi. Tur mitām līdz 1944.gada Ziemassvētkiem, kad patēvu iesauca darba dienestā un mūs ar dažiem maisiņiem aizveda uz Ventspili. Tad, 1945.gada 7.janvārī, sadzina kuģī, kurš bija piekrauts ar lopiem un mašīnām. 12.janvārī jau atradāmies Kēnigsbergā, Vācijā. Tur dzīvojām lielas skolas ēkas gaiteņos un pagrabos, jo visapkārt jau tuvojās krievu armija. Tā 7.aprīlī mūs atkal ar dažiem maisiņiem krievi izdzina, gājām pa līķu kaudzēm, līdz tikām vienos kapos, kur, ejot cauri šauriem vārtiņiem, visus aptīrīja, – kam bija gredzeni, rotas lietas vai labi apavi, – visu krievu zaldāti atņēma. Vecaimātei atņēma arī kārbiņu ar zeltītām karotītēm, kas bija ietītas Latvijas karogā. Karogs viņus neinteresēja, tiesa gan, raujot mantas, tas tika nedaudz saplēsts," atceras Liepiņa kungs, kurš stāsta, ka visus šos gadus karoga glabātāja bijusi tieši vecmamma.

Karogs aizceļo līdzi uz Sibīriju
"Mani no izsūtīšanas uz Sibīriju paglāba vien tas, ka tobrīd, kad tika izvesta mana ģimene, biju projām no mājām – mācījos Vecbebru tehnikumā. To, ka ģimene izvesta, uzzināju vien pēc nedēļas. Vecmamma paņēma karogu līdzi. Mani iesauca armijā, pēc tam, 1955.gada februārī, nolēmu doties uz Sibīriju pie savas ģimenes. Pusceļā uzzināju, ka vecmammas vairs nav, viņa apglabāta Sibīrijā. Karogu vecmamma man bija atstājusi kā dāvanu. Tur bija 28 latviešu ģimenes, kad uzzinājām, ka varēs atgriezties Latvijā, staigāju vakaros pa mājām, palīdzēju rakstīt iesniegumus uz Maskavu un 1957.gadā varējām atgriezties mājās," stāsta A.Liepiņš. 

Uz Latviju līdz ar ģimeni atceļoja arī karogs, kurš tika noglabāts dziļi atvilktnē, līdz Latvija atkal kļūs brīva.
Jautāts, kāpēc nolēmis dāvāt to tieši Ķeguma novada muzejam Tomē, A.Liepiņš teic, ka pašam jau ir 86 gadi un gribētos, lai šis karogs paliek nākamajām paaudzēm kā skaudrs apliecinājums mūsu tautas nebūt ne vieglajiem likteņa līkločiem. Tieši Ķeguma novada muzejam to dāvājis, jo dzīves nogali aizvada Ķegumā, bet pirms tam daudzus gadus dzīvojis Tomē.

Mazliet no Latvijas karoga vēstures
Interneta resursos pieejamā informācija liecina, ka pirmo reizi sarkanbaltsarkanais karogs minēts Livonijas atskaņu hronikā, tādējādi tas uzskatāms par vienu no senākajiem mūsdienās izmantotajiem valsts karogiem pasaulē. Sarkano un balto kā latviešu krāsas sāka izmantot 19.gadsimta 70.gados. Tāpat šīs krāsas rotāja arī Pirmo Vispārējo Latviešu dziesmu svētku karogu jau tālajā 1873.gadā.

Karogs kā nacionālās apziņas stiprinātājs kļuva tikai 1916.gadā, Pirmā pasaules kara laikā. Latviešu strēlnieki to par vienojošu zīmi izmantoja Ziemassvētku kaujās. Sarkanbaltsarkanais karogs tika izmantots arī Pirmajā latviešu kongresā, kurā tika nolemts, ka Vidzemes, Kurzemes un Latgales latvieši ir viena tauta un visiem novadiem jāapvienojas vienā valstī.

Toreiz vienota standarta karoga izskatam nebija, tāpēc tie atšķīrās gan pēc krāsām, gan proporcijām. Lai novērstu neskaidrības saistībā ar karoga krāsu proporcijām, Latvju mākslas veicināšanas biedrība 1917.gadā izlēma uzskatīt Cēsu karavīru karogu par latviešu tautas karogu un, lai atšķirtu to no Austrijas karoga, tika pieņemts Anša Cīruļa mets ar 2:1:2 krāsu attiecībām, sarkanajai krāsai vēlāk piešķirot ķiršsarkanu toni.

Šis karogs  kļuva par simbolu Latvijas neatkarības proklamēšanas dienā 1918.gada 18.novembrī, kad ar sarkanbaltsarkano karogu bija dekorēta 2.Rīgas pilsētas teātra (tagad Latvijas Nacionālais teātris) skatuve un tas ieguva tikko proklamētās Latvijas valsts karoga statusu. Juridiskās tiesības Latvijas karogs saņem ar Satversmes sapulces 1922.gada 15.februāra lēmumu un 1923.gada 20.janvārī Valsts prezidenta izsludināto likumu.

Latvijas Republikas valsts karoga statusu tas saglabāja līdz 1940.gada 25.augustam. Pēc Latvijas okupācijas par šī karoga izmantošanu vai glabāšanu draudēja kriminālatbildība. No jauna karogs atklātībā parādījās 80.gadu otrajā pusē, kad tas tika plaši lietots Atmodas laikā kā protesta zīme pret valsts neatkarības zaudēšanu un tā valsts karoga statuss tika atjaunots 1990.gada februārī, kad sarkanbaltsarkano karogu apstiprina par Latvijas PSR karogu. 1991.gada 16.janvārī Latvijas Republikas Augstākā Padome izdarīja grozījumus iepriekš minētajā likumā, un sarkanbaltsarkanais karogs atkal kļuva par Latvijas Republikas valsts karogu.

Aicina novadniekus papildināt ekspozīciju
Ķeguma novada muzejs aizvien pilnveidojas, gan veidojot un papildinot ekspozīciju, gan aprakstot un digitalizējot krājumus. Tas lielā mērā notiek, ne vien pateicoties darbinieku entuziasmam, bet arī iedzīvotāju atsaucībai. L.Ādamsone aicina novadniekus, kuru rīcībā ir kādas lietas, atmiņas, pieraksti, sadzīves priekšmeti, apģērbs, kas liecina par Ķeguma novada vēsturi, dalīties ar tiem, tādējādi palīdzot papildināt muzeja krājumus, un saglabāt šīs vēsturiskās liecības nākamajām paaudzēm.

Ar muzeja darbiniekiem var sazināties, zvanot uz tālr. 28442744 vai 25454947.

"OVV" par sadarbību raksta tapšanā pateicas Ķeguma novada muzeja vadītājai Ligitai Ādamsonei.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.