"Lāčplēša" koristu tērpi – govju ganāmpulka vērtībā 

Vairāk attēlu galerijā

Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja krājumos ir daudz lietu, kas vēsta par novada cilvēkiem un vēsturi. Viena no šādām vērtībām ir savulaik visā Latvijā pazīstamā kolhoza "Lāčplēsis" šādā pašā vārdā nosauktā jauktā kora tērpi, kas tolaik bija vieni no skaistākajiem Latvijā.

A.Pumpura Lielvārdes muzeja Galvenā krājumu glabātāja Zane Nemme stāsta, ka šie tērpi muzejā nonākuši 2001.gadā, pateicoties kādreizējai tā vadītājai un vienai no dibinātājām – Anastasijai Neretniecei, kura pati savulaik dziedājusi jauktajā korī "Lāčplēsis".

Mazliet no kora vēstures
Jauktais koris "Lāčplēsis" ir vecākais koris valstī, kas turpina aktīvu darbību. Tā pirmsākumi meklējami latviešu pirmās nacionālās atmodas laikā. Lielvārdē jau agri – vēl pirms himnas rašanās – 1865.gadā vietējās draudzes skolotājs, ērģelnieks Jānis Neilands nodibina vīru kori un 19 lielvārdieši, kuru vidū ir arī topošais dzejnieks un skolotāja palīgs Auseklis, piedalās pirmajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. 1888.gadā, trešajos Dziesmu svētkos, piedalās jau jauktais – Lielvārdes Labdarības biedrības koris.

20.gadsimta sākums ir sarežģīts laiks mūsu valsts vēsturē. Lielvārde un Rembate vienmēr ir bijušas ļoti cieši saistītas, un šajā laikā koris ir Rembatē. Latvijas jaunatnes savienības Rembates organizācijas koris dibināts 1919.gadā, diriģents Jānis Rīnkus. Tāpat jau 1922.gadā ir bijis Lielvārdes un Rembates kultūras veicināšanas biedrības koris ar diriģentu Kārli Bankoviču. 1933.gadā muzikāli apdāvinātais skolotājs Jānis Austrums izveido Lielvārdes Aizsargu nodaļas jaukto kori, un 1938.gadā lielvārdieši atkal ir latviešu Dziesmu svētku dalībnieku rindās. Otrais pasaules karš aprauj dziesmu lidojumu, un tikai pēc kara enerģiskā skolotāja Ērika Virse atdzīvina lielvārdiešu sensenās muzikalitātes slavu.

Nozīmīgs posms kora vēsturē ir 1952.gads, kad kora priekšā stājas enerģiskais Pauls Kvelde, toreiz vēl tikai mūzikas augstskolas otrā kursa students. Pēc viņa iniciatīvas un ar novada patriota Edgara Kauliņa jeb tautā sauktā Kauliņtēva labvēlību koris kļūst par kolhoza "Lāčplēsis" kolektīvu.

Izveido bagātu, vispusīgu daudznozaru saimniecību
E.Kauliņš dzimis 1903.gada 26.aprīlī Limbažu apriņķa Pāles pagastā kalēja ģimenē. Viņš pabeidzis Pāles pamatskolas četras klases un 1950.gadā pabeidzis Ogres lauksaimniecības nodaļā noorganizētos sešus mēnešus ilgos vadītāju kursus. Tā arī bijusi visa izglītība. Otrā pasaules kara laikā viņš dienējis padomju pusē, būdams 122.pulka 76.bataljona vada komandieris. Pēc kara uzņēmies Skultes un Lielvārdes partorga pienākumus.

1948.gadā Kauliņtēva aktīvas darbības rezultātā tiek nodibināts kolhozs "Lāčplēsis". Šajā pašā gadā Lielvārdes pagastā nodibinās vēl trīs kolhozi jeb lauksaimniecības arteļi – "Kaibala" – Kaibalā, "Lielvārdis" pie Annām un "Līdums" pie Jumpravas pagasta robežas. 1950.gadā, kad mazajiem kolhoziem bija jāapvienojas, Lielvārdes pagastā no četriem tika izveidots viens, kura priekšsēdētājs joprojām bija E.Kauliņš, paturot nosaukumu "Lāčplēsis".

Jau pirmajos pastāvēšanas gados kolhozs sāka veidoties par vispusīgu daudznozaru saimniecību, kuras galvenās nozares bija augkopība, lopkopība, dārzkopība, zvērkopība. Daba E.Kauliņu bija apveltījusi ar uzņēmēja un saimnieka gēnu. Pateicoties viņam, četrdesmit devītā gada deportāciju laikā no Lielvārdes netika aizvests neviens saimnieks. E.Kauliņš paziņoja, ka Lielvārdē kulaku neesot un, ja kāds tādu atrodot, lai E.Kauliņu izvedot pirmo. Izsūtāmo sarakstos iekļāva tikai divus cilvēkus. Vēlāk atklājās, ka viens jau miris, bet otrs kādu laiku Lielvārdē vairs nedzīvo.

Galvenais kritērijs – strādīgums
Pieņemot darbā kolhozā, E.Kauliņam galvenais kritērijs bija darbs. Kauliņtēvs kolhozu "Lāčplēsis" izveidoja par tiem laikiem ekonomiski augsti attīstītu saimniecību. Viņš neļāva izsaimniekot materiālās vērtības, atgādināja, ka labklājības pamats ir tikai darbs un saprātīga, līdzsvarota rīcība. Bija stingrs, bet ļaunu prātu neturēja. Sīkumainību necieta. Viņa spēks nebija acumirklīgā izrāvienā, tas bija noturībā un pārliecībā.

Kolhozā "Lāčplēsis" vienmēr tika svinēti Jāņi, pat laikos, kad Arvīds Pelše svētkus aizliedza kā buržuāziskās sabiedrības palieku. Kauliņtēvs Līgo dienu oficiāli dēvēja par kolhoza dibināšanas gadadienu. Protokols Nr.1 par Lielvārdes lauksaimniecības arteļa "Lāčplēsis" darbības uzsākšanu gan datēts ar 1948.gada 17.jūniju, bet tādiem sīkumiem E.Kauliņš nepievērsa uzmanību. Kolhozu viņš vadīja līdz pat savai nāves dienai 1979.gada 5. janvārī.

Pašdarbnieki nebija kolhoza piedēklis, bet vajadzība
E.Kauliņš ne vien bija prasmīgs saimnieks, bet arī savā pagastā atbalstīja kultūru un pašdarbību, lai gan pats tajā nepiedalījās. Viņš uzskatīja, ka pašdarbnieki – tas nav kolhoza piedēklis, bet gan vajadzība. Kolhozam bija savs jauktais koris "Lāčplēsis", Lielvārdē tika spēlēts arī teātris – viens dramatiskais kolektīvs darbojās kolhoza paspārnē, otrs – Lielvārdes kultūras namā. Bija arī deju kolektīvs un darbojās citi pašdarbības pulciņi. Kolhoza laikos koristus uz mēģinājumiem Lāčplēša klubā veda ar bezmaksas autobusu. Padomju laikā iestāties par latviskumu nebija viegli, nacionālās kultūras kopšana drīzāk tika uzskatīta par komunisma cēlājiem nevēlamu un kaitniecisku buržuāziskās ideoloģijas slavināšanu.

"Muzeja krājumos ir daudz Jaungada apsveikumu, kuri kolhozam sūtīti no dažādām Latvijas kultūras iestādēm. Uz kolhoza jubilejām braukuši aktieri, kultūras darbinieki, rakstnieki. Arī A.Pumpura Lielvārdes muzeja izveidē bijušās muižas klētī 1970.gadā E.Kauliņam bijusi ļoti liela loma. Viņu un Gunāru Priedi var uzskatīt par šī muzeja pamatlicējiem. Tas bija pirmais muzejs Latvijā, kuru par saviem līdzekļiem izveidoja kāds kolhozs. Ar laiku Andreja Pumpura muzeja svētku svinēšana kļuva par pulcēšanās vietu ne vien lielvārdiešiem, bet arī tai latviešu inteliģences daļai, kura domāja par latviskuma saglabāšanu un attīstību. E.Kauliņš apmeklēja visus svētkus muzejā un zinātniskās konferences, kas bija slavenas visā Latvijā," stāsta Z.Nemme.

Jaunos kora "Lāčplēsis" tērpus uzņem ar ovācijām
Par E.Kauliņa latvisko nostāju liecina gadījums ar tautastērpu šūšanu 1973.gadā par godu Dziesmu svētku simtgadei. Kaut arī "Lāčplēsis" jau bija pazīstams kā ļoti bagāts kolhozs, valde tikai pēc ilgām debatēm nolēma šūt dārgos tērpus, kuru metu autore bija pazīstamā kostīmu māksliniece Mirdza Kangare – Matule.

Laikabiedri atceras, ka, ieraugot piedāvāto tautastērpu pirmo variantu, E.Kauliņš norūcis: "Kas tas par vācu jaunskungu? Pusgarās bikses, baltas zeķes un kurpes ar lielām, kvadrātveida sprādzēm. Izskatās pēc pilsētas bodniekzeļla, pēc kārkluvācieša, nevis pēc kārtīga latviešu puiša! Meitenes apģērbs vēl neko, tur kaut kas no latviešu zeltenes saglabājies, bet šito švaukstu es par kolhoza naudu netaisīšu!"

Nākamos apģērbu metus kostīmu meistare izveidoja, par pamatu ņemot desmitā gadu simteņa arheoloģisko tērpu rekonstrukcijas no Lielvārdes novada. Šoreiz Kauliņš piekrita, vien apjautājoties, cik maksājot viens tērps. Kluba vadītāja atbildēja, ka trīssimt rubļu un tādus vajagot sešdesmit. "Nāksies likvidēt vienu govju fermu. Katram koristam mugurā būs uzģērbta vesela govs, tāpēc dziedāt vajadzēs tā, lai ragaine atmaksātos!" sacījis Kauliņtēvs. Lielajā Dziesmu svētku simtgades gājienā koris "Lāčplēsis"  pārsteidza Latviju ar tērpiem, pie kuriem mirdzēja bronzas rotājumi un aksesuāri. Šo tērpa bronzas piekariņi sanēja un šķindēja tā, ka E.Kauliņam un diriģentam Mārtiņam Putniņam gājiena laikā skatītāji kaisīja ziedus un sagaidīja ar ovācijām.

Mākslinieciskās pašdarbības tradīcijas nav zudušas
1995.gadā ar vērienu izskan jauktā kora "Lāčplēsis" 130 gadu jubilejas koncerts, vēl vecajās mājās – paju sabiedrības "Lāčplēsis" kultūras namā. Mainoties ekonomiskajai situācijai, tam šīs telpas nācās pamest un pārcelties uz Lielvārdes kultūras namu. 1995.gadā arī kolhozs, kas bija pārtapis par paju sabiedrību, tika sadalīts septiņās vienībās, no kurām šodien vēl eksistē "Lāčplēša piens", "Lāčplēša zvēru ferma", "Lāčplēša grauds"  un "Lāčplēša alus", kas gan vairs neatrodas Lielvārdē. Joprojām turpina darboties arī mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi – Lielvārdes novadā  teātra spēlēšanas, dziedāšanas un dejošanas tradīcija nav zudusi.

Šogad, 26.aprīlī, tika atzīmēta Kauliņtēva 115.dzimšanas diena. Par godu šim notikumam Andreja Pumpura muzejā bija atceres pasākums, bet vasarā kādreizējie kolhoznieki rīkoja balli, un lielvārdieši savam priekšsēdētājam, kurš atdusas  Lielvārdes ("Lāčplēša") kapos, ir izgatavojuši goda krēslu, kas novietots brīvā dabā pie bijušā kantora ēkas. Viņš aizvien ir sava novada ļaužu piemiņā un par viņu vēl aizvien klīst leģendas.

"OVV" par sadarbību raksta tapšanā pateicas A.Pumpura Lielvārdes muzeja Galvenajai krājumu glabātājai Zanei Nemmei.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.