Arveda Paegles Lielvārdes jostas – paliekoša vērtība nākamajām paaudzēm 

Vairāk attēlu galerijā

Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja krājumos ir daudz lietu, kas vēsta par novada cilvēkiem un vēsturi. Viena no šādām lietām ir lielvārdieša Arveda Paegles austā josta.

Meistars jostu aušanai nopietni pievērsās pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā. Savā mūžā viņš noaudis ap 1400 dažādu novadu jostu. Visizcilākās ir Lielvārdes jostas, kas glabā visu lielo latviešu rakstu bagātību.

Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenā krājumu glabātāja Zane Nemme stāsta, ka muzejā nonākušas vairākas Arveda Paegles austās jostas un to fragmenti. Divas ir tieši Lielvārdes jostas.

Vienu no tām 2008.gadā dāvājusi muzeja darbiniece Ingūna Strazdiņa. Šo jostu viņa mantojusi no savas mātes Maijas Strazdiņas. Josta bijusi Lielvārde tautas tērpa sastāvdaļa. Maijas kundze, darbojoties rokdarbu pulciņā Lielvārdes pagasta Salās, kaibalietes, skolotājas Tidemanes vadībā pati darinājusi blūzi, taču tā līdz mūsdienām nav saglabājusies. Jostu pēc pasūtījuma viņai pagājušā gadsimta 50. – 60.gados darinājis Latvijā pazīstamais jostu audējs Arveds Paegle, kuram šogad, 25.decembrī, apritētu 110 gadu.

Kopā ar dēlu atkal iemācās staigāt
Par A.Paegles (1908 – 1989) sarežģītajiem likteņa līkločiem var lasīt 2013.gadā izdotajā Agra Liepiņa vēsturiskajā romānā "Zīmju sargs". Pirmos dzīves gadus A.Paegle pavadījis Gruzijā, kurp viņa vecāki bija devušies bēgļu gaitās pēc 1905.gada revolūcijas.

Atgriežoties Latvijā, Paegles apmetušies uz dzīvi Lielvārdes novadā. Šeit Arveds devies skolas gaitās, pieaugot sastapis un iemīlējis Lielvārdes meiteni Veru (dzimušu Krēģeri), kas, tāpat kā Arveds, bija čakla rokdarbniece.

Pagājušā gadsimta 30.gadu beigās A.Paegle strādāja pie Ķeguma HES celtniecības. Kad sākās 2.pasaules karš, Arveds kara gaitās nedevās, jo uzlidojuma laikā, sprāgstot bumbai, tika kontuzēts un viņam paralizēja kājas. Arveds savulaik bijis mazskautu vadītājs, pratis vācu valodu.

Ienākot Sarkanajai Armijai, viņu arestēja kā tautas nodevēju un, neraugoties uz invaliditāti, piesprieda desmit gadus izsūtījuma Sibīrijā. Būdams paralizēts, viņš varonīgi pārcieta izsūtījuma laiku un atgriezās pie savas ģimenes. Mājās Arvedu gaidīja sieva Vera un trīs meitas. Vēlāk ģimenē pasaulē nāca arī trīs dēli. Piedzimstot vecākajam dēlam, Arveds nolēma, ka kopā ar viņu atkal iemācīsies staigāt. Ar dzelžainu gribu apveltītais Lielvārdes jostu audējs patiesi spēja atkal nostāties uz savām kājām.

Noauž jostas vairāk nekā piecu kilometru garumā
Jau agrā jaunībā Arveds gatavojis etnogrāfiskas metāla rotas, koka rotu lādītes, svečturus, spangu vainagus, koka pogas un daudz ko citu. Savu pirmo Lielvārdes  jostu viņš bija noaudis jau 1932.gadā, bet nopietni jostu aušanai pievērsās piecdesmitajos gados, kad atgriezās no Gulaga nometnes.

A.Paegles noausto Lielvārdes jostu kopgarums ir vairāk nekā pieci kilometri. Viņš audis arī citas jostas, bet Lielvārdes jostas bija pamatā. Tā, piemēram, kādā no viņa 1988.gadā austajām jostām ievaddaļā, ko sāk un noslēdz saulīšu rinda, ir auseklītis un lielā saulīte kā debesu simbols, lielā Ūsiņa zīme kā dzīvības simbols un vēl daudzas citas zīmes. Tad seko 11 posmi, kurus citu no cita atdala sauļotais stabs, ko veido Māras guļukrusts no saulīšu rindām vai Dieva un Māras zīmes. Akas zīme, grodi – dziļuma simbols, šķeltais Māras guļu – krusts – laimes putna simbols, papardes zīme – sākuma zīme... un tā joprojām. Visas šīs jostās izmantotās zīmes nenoliedzami to padara bagātu un daiļrunīgu.

Jostas viņš audis pēc pasūtījuma gan koriem, gan deju kolektīviem. Abi būdami Tautas daiļamata meistari, Vera un Arveds Paegles savus darbus nodeva kombinātā "Daiļrade". Tos, kas darbus nodeva, izsniedzot pretim numurētu kvīti, sauca par nodevējiem. Tā kā Arveds uz Sibīriju arī bija izsūtīts kā nodevējs, tad viņš mēdzis jokot, ka tagad, ikreiz nododot savus darbus, saņem rakstisku apliecinājumu tam, ka ir nodevējs...

Paegles tipa josta – viena no šobrīd biežāk austajām
Par Lielvārdes jostām etnogrāfi sauc Lielvārdes un tās apkaimē (Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagastā) tapušās jostas, kas ir latviešu rakstaino jostu aušanas mākslas augstākais sasniegums. Lielvārdes jostas izceļas ar visplašāko rakstu joslu. Parasti rakstus var veidot piecu līdz 13 diegu joslā, bet Lielvārdes jostā to ir ap 50.

Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā esošā A.Paegles austā josta ir ar maiņu rakstiem, kas neatkārtojas, un ir unikāla Latvijas kontekstā. Viņš nav atdarinājis kādu vienu ļoti konkrētu jostu, bet ir izveidojis savu jostu, ko tagad sauc par Paegles tipa jostu. Šī josta šobrīd Latvijā ir visvairāk austā deju kolektīviem un koriem. Par pamatu ņemta viena senā josta, kurai viņš pēc savām izjūtām ir pielicis vai noņēmis kādus rakstus. Mūsdienās optimālais jostas garums ir no 3,20 līdz 3,50 metriem.

"Pēdējos gados vērojama cilvēku vēlme iegādāties pašiem savas austas jostas pēc Paegles vai kāda cita raksta. Tagad daudzi arī paši veido rakstus, izmantojot pamatprincipus, kādi ir Lielvārdes jostā. Savu pēdējo jostu meistars noauda īsi pirms nāves. 1989.gadā viņš piesēdās pie stellēm un bez nevienas kļūdas, ne reizi neizārdot, noauda lielo Lielvārdes jostu. 25. jūnijā viņš saļima pie savām stellēm un no šīs pasaules šķīrās 4.jūlijā. Faktiski var teikt, ka viņš bija audis līdz pat pēdējai savas dzīves stundai," stāsta Z.Nemme. 

Arveda un Veras Paegļu darbs ir veicinājis Lielvārdes jostas atpazīstamību ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām, rosinājis amata meistarus pievērsties Lielvārdes jostu aušanai un zīmju izzināšanai, popularizējis Lielvārdes novada vārdu. Pērn, Lielvārdes novada svētku laikā, Rembates parkā tika svinīgi atklāts vides objekts "Goda krēsls" Arvedam un Verai Paeglēm. 

"OVV" par sadarbību raksta tapšanā pateicas Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenajai krājumu glabātājai Zanei Nemmei.  

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.