Akermaņu dzimtas albumi – pagātnes vēstures liecība 

Vairāk attēlu galerijā

Ikšķiles novada kultūras mantojumu centra "Tīnūžu muiža" pārziņā nonākuši seši Akermaņu dzimtas albumi, kuros laika periodā no pagājušā gadsimta 20.gadiem līdz pat 50.gadiem apkopoti gan Mazās Juglas apkārtnes skati dažādos gadalaikos, gan darba un sadzīves ainas.

"Fotogrāfija ir viens no vērtīgākajiem vēstures avotiem, kas ļauj uzzināt un gūt priekšstatu par apkārtējo vidi, kurā mēs dzīvojam. Simts gadu laikā Ikšķiles novads ir ļoti mainījies, un diemžēl ar daudzām pārmaiņām zudušas unikālas dabas un kultūrvēstures vērtības. Fotogrāfija palikusi, un tā var likt pamatu ne tikai zināšanām, bet arī vērtību atgriešanai, kas Latviju un mūsu novadu padara īpašu. Kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža" vairākus gadus apkopo dažādu laiku fotoattēlus par Ikšķiles novadu. Fotogrāfijas par mūsu novadu ir reti sastopamas. Vislielākās grūtības – atrast attēlus, kur būtu redzams novada lauku apvidus. Akermaņu dzimtas albumos ir fotogrāfijas, kur redzami apkārtnes skati un cilvēku sadzīve," priecājoties par dāvinājumu, saka Ikšķiles novada kultūras mantojumu centra "Tīnūžu muiža" vadītājs Kaspars Špēlis.

Foto autors varētu būt Mārtiņš Akermanis
Akermaņu dzimtas albumus kultūras mantojumu centram 2016.gadā dāvājis dzimtas pēctecis, turkalnietis Oskars Počkajs, kurš ir Ikšķiles novada Invalīdu biedrības vadītājs. Pagājušā gadsimta sākumā fotografēšana bija visai ekskluzīva lieta.

Jautāts, kā dzimta tikusi pie tik vērtīgiem albumiem un kas ir šo foto autors, Oskars stāsta, ka, iespējams, šajos albumos ir arī viņa vectēva Georga uzņemtie foto, bet tomēr visticamāk, ka to autors bijis Georga brālis Mārtiņš. Vienīgais informācijas avots par Akermaņu dzimtu bijusi Oskara vecmamma Anna, jo vectēvs devies aizsaulē jau tad, kad Oskars vēl nebija dzimis. "Vīra vecmamma uz Turkalni atnāca dzīvot 18 gadu vecumā, tas ir pagājušā gadsimta 30.gados, tāpēc viņas atmiņas lielākoties bija saistītas ar tiem laikiem. Šobrīd arī vecmamma jau devusies aizsaulē, un saglabājušies vien pieraksti no viņas stāstītā manai priekšgājējai," stāsta Oskara dzīvesbiedre, Tīnūžu bibliotēkas vadītāja Zenta Počkaja.

Lauku mājā izveido pat savu bibliotēku
Akermaņu dzimta, kura dzīvoja "Augštammās", bija viena no lielākajām un turīgākajām lauksaimnieku ģimenēm Turkalnē. Vasarās Akermaņi ņēmuši palīgos puisi un meitu, jo saimniecībā turētas aptuveni 20 govis. Georgs pēc dabas bijis vairāk klusētājs un darba rūķis, taču viņš rosījies arī kultūras lauciņā – Akermaņi ar kaimiņiem dalījušies ar avīzēm, izveidojuši pat savu nelielu bibliotēku.

"Vectēvam bija mazs, apaļš zīmodziņš ar "A" burtu, ko iespieda grāmatās, lai tās neaizklīstu un varētu zināt, ka tās ir Akermaņu. Uz šīs bibliotēkas bāzes vēlāk tika izveidota Raiņa bibliotēka. Vecvecāki spēlējuši arī teātri. Kad vēlākajos gados tika nodibināta saimniecība "Juglas Zieds", vectēvs kļuva par pirmo tās priekšsēdētāju, tiesa, neilgu laiku – aptuveni gadu," stāsta Oskars.

Lai izvairītos no represijām, dodas uz ASV
Savukārt Mārtiņš Akermanis bijis vairāk brīvdomātājs, iesaistījies Jaunlatviešu kustībā. Laika biedri viņu raksturojuši kā attīstītu, gudru un patīkamu cilvēku.

Mārtiņš bijis sociāldemokrāts, piedalījies revolucionārās darbībās, līdz ar to pēc 1905.gada revolūcijas, lai izvairītos no represijām, bija spiests pamest Latviju un meklēt patvērumu tūkstošiem kilometru tālumā indiāņu zemē Kanzassitijā, ASV, Misūri upes krastā, kur strādājis par taksometra šoferi. Viņš dokumentēja ne tikai savas automašīnas un sadzīvi, bet arī indiāņu apmetnes. Arī šie ASV uzņemtie foto pēc atgriešanās Latvijā nonākuši Akermaņu dzimtas albumos. Visticamāk, tieši Mārtiņš, pārbraucot mājās no Amerikas, līdzi atvedis fotoaparātu, kas tiem laikiem bijusi greznība, un fiksējis visu apkārtnē notiekošo – ne vien sadzīviskas ainas, bet arī dabas skatus, piemēram, ledus iešanu Mazajā Juglā. Fotografēšana bija kļuvusi par viņa vaļasprieku.

Pēc atgriešanās no ASV pagājušā gadsimta 20.gados Mārtiņš vadījis Raiņa klubu. Devies arī īsākos un garākos ceļojumos pa Eiropas valstīm. Iespējams, tur redzētais viņu rosinājis nojaukt Akermaņu veco guļbaļķu māju, un 1930.gadā tās vietā ticis uzcelts moderns ķieģeļu nams. Jāpiebilst, ka vēlākos laikos māja piedzīvojusi arī citas pārbūves, bet tajā joprojām dzīvo Počkaju ģimene. 1933.gadā Mārtiņš uzrakstījis grāmatu par 1905.gadu Ogrē, Ikšķilē un Ropažos, kas bijis Latvijas vēstures pētīšanas biedrības izdevums.

Akermaņu albumi digitāli būs pieejami ikvienam
Mārtiņš Akermanis aizsaulē devies 1945.gadā, apglabāts Ikšķiles kapos, līdzās sievai Emīlijai. Vēlākos laikos viņu kapu vietas nezināmu iemeslu dēļ tikušas nolīdzinātas. Tie, kas pazina Mārtiņu, atzina, ka patiesībā viņš no šīs dzīves šķīries laikus, jo palicis uzticīgs savām idejām un nav zināms, kas būtu varējis notikt tālākajos gados, – viens no viņa dibinātā Raiņa kluba dalībniekiem – Jankovskis – ticis nošauts vācu okupācijas laikā, citi izsūtīti padomju gados. 

Jautāts, vai nebija žēl šķirties no dzimtas albumiem, kuri ir teju gadsimtu veci, Oskars atzīst, ka tā ir vērtība, kas nododama nākamajām paaudzēm. "Fotogrāfijas mēdz noklīst, aiziet nebūtībā. Turklāt tās parāda ne vien to, kā laika gaitā mainījusies viena māja un tās ļaudis, bet, domāju, tām ir daudz lielāka kultūrvēsturiska nozīme, un šie uzņēmumi varētu būt interesanti arī citiem, tāpēc dzimtas albumus nolēmām uzdāvināt kultūras mantojumu centram, kur tiem ir īstā vieta," saka O.Počkajs.  

Tuvākā laikā albumi tiks pilnībā digitalizēti, lai ikviens tos varētu ērti aplūkot. Varbūt tie būs iedvesmas avots jaunu ģimenes albumu izveidei, kādas senas ēkas atjaunošanai vai Latvijai tradicionālas ainavas veidošanai.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.