Par apzinīgu darbu izsūtījumā dāvanā saņem kabatas pulksteni 

Vairāk attēlu galerijā

Ogres Vēstures un mākslas muzeja (OVMM) krājumos glabājas daudz lietu, kas vēsta par cilvēku un dzimtu likteņu līkločiem.

Viena no tām – kabatas pulkstenis ar iegravētiem iniciāļiem – piederējusi veiksmīgam, Ogrē labi pazīstamam Latvijas brīvvalsts laiku uzņēmējam Mārtiņam Pūrim. Tiesa gan, šo pulksteni viņš ieguvis krietni vēlāk – pēckara gados. Tas viņam dāvāts par apzinīgu darbu izsūtījumā Sibīrijā.

M.Pūres dzimtā puse ir Kuldīga. Pēc 1.pasaules kara Pūru ģimeni – Mārtiņa tēvu Teodoru un māti Maiju – likteņa līkloči atveda līdz Cēsīm, bet pēc tam līdz Ogrei. Savulaik, vēl dzīvojot Kuldīgas tuvumā, Marija strādājusi muižas virtuvē un cepusi gardu rupjmaizi. To viņa turpinājusi darīt arī Ogrē, kur kaimiņi nespējuši vien slavēt kurzemnieces cepto maizi. Tā radusies doma dibināt savu – Pūres beķereju.

Ogrē uzceļ divas mājas
Nama Brīvības ielā 23 jeb "vecās mājas", kur tagad saimnieko kafejnīca "Niko", būvniecība tika uzsākta 1925.gadā. Šajā mājā 1929.gadā svinētas Mārtiņa kāzas ar Vilmu Pētersoni (V.Pūri), un pasaulē viens pēc otra nākuši abu dēli – Oļģerts un Uldis. Ēkas augšējā stāvā dzīvoja saimnieks ar ģimeni, bet pirmajā stāvā ierīkoja maiznīcu un konditoreju. Maiznīcā līdz 1940.gadam strādāja visa Pūres ģimene, katrs darīja savu darbu. Pūres maiznīca kļuva par ogrēniešu iecienītāko iepirkšanās vietu. Te varēja nopirkt garšīgāko maizi un saldākos kliņģerus.

Ēka Brīvības iela 21, kur tagad atrodas M.Pūres beķereja, celta no 1936. līdz 1940.gadam. Cepot kūkas un tortes, Mārtiņš bija kļuvis tik turīgs, ka varēja atļauties blakus savam namam uzcelt otru. Mājā iekārtoja 10 dzīvokļus un izīrēja dažādām ģimenēm. Apdzīvot jauno ēku ģimenei tā arī nebija lemts –  visiem plāniem svītru pārvilka Otrais pasaules karš. 1940.gadā māja tika nacionalizēta.

Garām mājām – uz Sibīriju
Starpkaru periodā Mārtiņš Pūre ne vien bija turpinājis uzņēmējdarbību, bet arī rosīgi darbojies dažādās organizācijās. Viņš bija pilsētas valdes loceklis, Ogres pilsētas savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības priekšnieks, Ogres kūrorta biedrības revīzijas komisijas priekšsēdētājs. Viena no tolaik lielākajām sabiedriskajām organizācijām bija aizsargi.1927.gadā M.Pūre tika apstiprināts par Ogres aizsargu nodaļas priekšnieku un šo amatu ieņēma līdz pat padomju okupācijai.

1940.gada novembrī M.Pūre tika apcietināts un nogādāts Rīgas Centrālcietumā, kur atradās līdz pat 1941.gada deportācijām, kad viņu kopā ar tūkstošiem apsūdzēto izsūta uz Sibīriju. Likteņa ironija, ka vilciena sastāvs veda cauri mājām, Ogres pilsētai. Viņa dēls Oļģerts Pūre atceras: "... Ogrē tas vilciens piestājās, te ņēma ūdeni, te bija liels ūdens tanks. Tvaika lokomotīves. Un tad viņš bija izmetis tādu zīmīti mātei, ka es arī šeit esmu, mani sūta uz Sibīriju."

Ģimeni vairs nesatiek
Padomju vara M.Pūrem piesprieda 25 gadus spaidu darbos gulaga nometnē Vorkutā. Tomēr, pateicoties kādai savas biogrāfijas lappusei, M.Pūre izsūtījumā pavadīja 15 gadus un 50.gados atgriezās Latvijā.
"Manam tēvam laimējās izsūtījumā, jo viņš (Latvijas armijā) bija radio telegrāfists. Nometnē nomira radio telegrāfists un viņiem vajadzēja kādu, kas to prot. Un tēvs tur bija ticis iekšā – viņam nebija jāiet šahtās ogles rakt. Ar visu to viņam rokas bija sabeigtas. Bet viņš izdzīvoja," atceras O.Pūre. Pateicībā par apzinīgo darbu Sibīrijā M.Pūrem tika uzdāvināts kabatas pulkstenis ar iegravētiem iniciāļiem, kurš tagad glabājas OVMM muzeja krājumā.

Kad M.Pūri izsūtīja uz Sibīriju, pārējie viņa ģimenes locekļi – sieva Vilma, māte Marija (tēvs mira 1944.gadā Ogrē) un abi dēli – Oļģerts un Ēriks – sāka garo un sarežģīto emigrācijas ceļu – sākotnēji uz Vāciju, līdz vēlāk nokļuva Kalifornijā. Pēc kara M.Pūris no izsūtījuma atgriezās Ogrē, kur sāka dzīvot savulaik beķerejai piederošajā dārza mājiņā Ceriņu ielā 1, taču nekad dzīvē viņam vairs savus dēlus, sievu un mammu satikt neizdevās. Mārtiņš nomira 77 gadu vecumā.

Bērnības atmiņas saistījās ar beķereju
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ģimene atguva savus īpašumus Ogrē, un O.Pūre (Pūris) uzņēmās galveno atbildību pār tiem. Visus šos gadus – vasarās un rudeņos viņš mēroja ceļu no Kalifornijas uz Latviju un Ogri, kur viņam bija iekārtots savs dzīvoklītis Brīvības ielā 23. Ēkai Ogrē, Brīvības ielā 21, viņš atrada cienījamus nomniekus, kas šeit izveidojuši beķereju, kura joprojām nes M.Pūres vārdu.

O.Pūres bērnības atmiņas ir cieši saistītas ar beķereju. Viesojoties Ogrē, viņš savās atmiņās labprāt dalījās ar OVMM darbiniekiem.

"Lai gan tēvs bija veiksmīgs uzņēmējs, dzīvojām ļoti taupīgi. Toreiz Ogrē neviens privāts auto nebija. Vēlāk viss mainījās. Pirmais autiņš bija manai bērnu dakterei Trēziņa kundzei. (...) Mums bija divi zirgi. Tā akmens ēka, kur tas bērzs aug, bija kūtiņa. Zirgu mēslus kūtiņas aizmugurē lika. Zirgi bija nepieciešami, lai maizi izvadātu veikaliem. Piemēram, Vārnas veikals, kas bija Pārogrē, šeit pat – uz Kūrmāju. Visās vietās, kur cilvēkiem deva ēst, prasīja svaigu maizi. Viņi gribēja vēl siltu maizi. Bija liela kulba, kas to siltumu uzglabāja. Visa māja smaržoja pēc maizes. (...) Māte vienmēr strādāja veikalā un pārdeva. Viņa nāk no Vecmīlgrāvja. Ar tēti viņa sapazinās kādā ballītē Rīgā. Tētis tur bija karavīrs sakaru rotā. Viņš bija telegrāfists. Mamma prata šūt. Ogrē viņai nekāds sakars ar šūšanu vairs nebija. (...) Ceriņu ielā 1 bija beķerejas dārzs. Tur galvenokārt kartupeļus audzēja, burkānus, redīsus. Parasti mums bija viena vai divas cūkas. Bet bija tā, ka cūku aizgaldā mēs metām ārā kūkas. Un mūsu draugi nekādi nevarēja saprast, kāpēc kūkas dodam cūkām. Tās kūkas jau vairs nebija tik garšīgas, pēc trim dienām kļuva skābas. Draugi, kad nogaršoja, saprata, kāpēc tās metam ārā. Ziemā kūkas bija ļoti maz, jo nebija konditors. Vasaras sākumā tēvs brauca uz Rīgu un salīga konditoru, jo šeit, Jaunogrē, bija banku direktoru vasarnīcas un viņi rīkoja vārda dienas, dzimšanas dienas. Pie viņiem Rīgas draugi brauca atpūsties pa nedēļas nogalēm. Viņiem vajadzēja kūkas. Pa ziemu vairāk pārdeva rupjmaizi, arī baltmaizi. Kara laikā beķereja izbeidza strādāt. Pienāca 1944.gada oktobris. Bija jābrauc prom. (...).

Apglabā līdzās tēvam
O.Pūre jokoja, ka viņš nodzīvošot līdz 88 gadiem. Viņam patika algoritmi, matemātika... Viņš taču bija inženieris... Diemžēl Dievam bija citi plāni. O.Pūres sirds apstājās 2015.gada 11.decembrī Kalifornijā, 86 gadu vecumā. Tā bija viņa mūža vēlēšanās – atgriezties savā dzimtenē – Latvijā. Un viņa dēli – Edvīns un Ēriks Pūres – to izpildīja. O.Pūres pelni guldīti Ogres kapos, līdzās tēvam.

"OVV" par sadarbību raksta tapšanā pateicas OVMM darbiniekiem. 

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.