Simtgades mantojums: Jumpravas Senlietu istaba

Vairāk attēlu galerijā

Lielvārdes novada pašvaldībai pieder gan kultūrvēsturiskajā, gan arī, starp citu, materiālajā ziņā ārkārtīgi vērtīga kolekcija, saukta par Jumpravas Senlietu istabu.

Viesošanās tajā man radīja domas, ka šo Senlietu istabu būtu iespējams daudz labāk apsaimniekot, gan arī izmantot un popularizēt.

Sen zināms, ka tautai, kurai nav vēstures, nevar būt arī nākotnes. Latvijā netrūkt muzeju, bibliotēku un arhīvu, tomēr arī par daudz to nevar būt. To, ka Jumpravas pagastā ir savs neliels muzejs, saukts par Senlietu istabu, es zināju jau pasen, jau agrāk biju to apmeklējis, tomēr pagājušajā otrdienā devos uz Jumpravu vēlreiz, lai ar interesanto kolekciju iepazītos pamatīgāk.

Senlietu istaba – Jutas Paičas sapņa rezultāts
Jumpravā mani laipni uzņēma kultūras nama pasākumu organizatore – atsaucīgā Zane Skrauča. Lai arī ar Senlietu istabu saistītie darbi (krājumu glabāšana, ekspozīciju veidošana, grupu uzņemšana un ekskursiju vadīšana) neietilpst viņas tiešajos darba pienākumos, varēja just, ka meitene ar kolekciju ir uz "tu" – gan pārzināja to, gan arī daudz interesanta man varēja pastāstīt.

Kā uzzināju, Senlietu istabas aizsācēja bija nu jau aizsaulē aizgājusī ļoti cienījamā jumpraviete Juta Paiča, kura vēsturiskas lietas, priekšmetus un mantas sākusi krāt 1989.gadā, kad pati strādāja vietējā bērnudārzā par muzikālo audzinātāju.

Pirmās senlietas lielākoties bijušas no Jutas Paičas ģimenes un radu mājām. Tā kā Paiča pati bija no Kurzemes puses, no Kursīšu pagasta, kolekciju papildināja daudz seno priekšmetu tieši no tās puses. Tā dēvēto Ulmaņlaiku lietas pirka Rīgas antikvariātos, šo un to arī iemainījusi. Kad kolekcija kļuva lielāka, tā glabāta vienā no bērnudārza telpām. Krājumu īpašniece savas senlietas izmantoja dažādos bērnudārzā notiekošos pasākumos, tādējādi jaunajos jumpraviešos ieaudzinot latviskumu un dzīvesziņu. Pateicoties Jutas Paičas senlietām, Ziemassvētki, Lieldienas, Mārtiņdiena, Ūsiņdiena un citas mūsu tradīciju dienas tika atzīmētas tieši tā, kā to savulaik darīja mūsu senči.

Jau toreiz kolekcijas priekšmetu skaits sasniedza vairākus simtus: stelles, skapji, gulta, kumode, klavieres. Piemēram, gulta un ratiņš piederējuši Jutas vīramātei, bērnu šūpulītis ir no Lielvārdes, abriņa un pūralāde bija kolekcionāres vecāsmātes brāļa mantas, kumode – no vedeklas mātes, ēvelsols – no vecātēva, kurš bijis galdnieks.

J.Paičas aizraušanos atbalstījuši arī radi, draugi un kolēģi, palīdzot kolekciju papildināt. Kādreiz, kad Paiči būvēja savu ģimenes māju, Juta bija iecerējusi tur izbūvēt zemnieku istabu ar klonu un ar maizes krāsni, kur iekārtot savu kolekciju un muzeju. Tiesa, šo sapni viņai piepildīt neizdevās, jo dzīvesbiedrs aizgāja tai saulē...

Pirms 11 gadiem, kad Jutas Paičas kolekcijai bērnudārzā jau bija kļuvis par šauru, turklāt iestādei pašai bija vajadzīga telpa, kolekcionāre vienojās ar Jumpravas pagasta pārvaldi par darījumu, kas paredzēja, ka pašvaldība atpērk no viņas teju 20 gadus krātās senlietas. Darījuma summa bija 300 latu – varbūt kādam tā varēja šķist iespaidīga, bet, ja salīdzina ar senlietu patieso vērtību kaut vai kolekcionāru aprindās – samērā smieklīga.

Kolekcija interesanta, bet apmeklētāju nav...
Kopš 2006.gada Jutas Paičas kolekcija pajumti sev radusi Jumpravas kultūras namā. Protams, speciālas telpas tādam nolūkam nebija, tāpēc nācies ziedot deju mēģinājumu telpu.

Kad Zane man to stāstīja, uzmanīgāk paskatījos apkārt – tiešām, tā ir tā pati zāle, kurā pirms vairāk nekā 30 gadiem arī es pats mācījos tautisko deju soļus, kad pāris gadus dejoju Jumpravas jauniešu deju kolektīvā! Tiesa, tagad tajā vairs nav ne deju stieņa, ne spoguļu sienas, telpa arī nedaudz paplašināta, likvidējot vienu starpsienu. Senlietām šajā zālē vietas pietiek, lai arī, kā sapratu no Zanes teiktā, kolekcija joprojām paplašinās.

Piemēram, jau izveidots arī padomju laiku mantu stūrītis. Cilvēki ik pa laikam atnes kādu senu mantiņu, lūk, arī pati kultūras pasākumu organizatore tikai iepriekšējā dienā kolekciju bija papildinājusi ar modīgu dāmu rokassomiņu, par kuru vienojāmies, ka tā varētu būt pēckara laiku manta. Interesanti, ka pati jaunākā senlieta, it kā vēl nebūdama iejutusies kolekcijā, mūsu sarunas laikā pati no sevis apgāzās – laikam gribēja, lai tai sameklē piemērotāku vietu...

Lai pamatīgāk izpētītu simtus senlietu, ar vienu stundu noteikti nemaz nepietiktu. Var jau būt, ka priekšmetu skaits pārsniedz pat tūkstoti, bet precīzu atbildi Zane man tomēr nevarēja sniegt. Kā sapratu, tikai pēdējo gadu laikā, kad kultūras namu vadīja Dace Nikolaisone, uzsākta senlietu reģistrācija, neesmu pārliecināts, ka tā tika pabeigta. Grūti pateikt, kurš priekšmets ir pats senākais. Uz vienas pudeles esot gada skaitlis "1818" – tātad nākamgad 200 gadu jubileja. Klavierēm, kas vizuāli izskatās labi, bet noskaņojamas tā, lai varētu muzicēt, ir vairāk nekā 150 gadu.

Kolekcija ļoti daudzveidīga – pulksteņi, ēdamrīki, trauki, mūzikas instrumenti, darbarīki. Interesanti pašķirstīt pagājušā gadsimta sākuma laika fotoalbumus – tajos, piemēram, ideālā kārtībā sakārtotas portretbildes, turklāt apakšā pierakstīts, ka tas ir tāds un tāds Jumpravas saimnieks, bet tam atkal tāds vārds un uzvārds. Katrā ziņā tās ir vērtīgas vēsturiskas liecības par Jumpravu, labi, ka nav gājušas iznīcībā vai nonākušas privātkolekcionāru rokās.

Lai arī Senlietu istabā ir ko redzēt, Zane reizē arī neslēpa, ka ekskursijas vai citas interesentu grupas tur nav bijušas jau pasen. Kad kolekciju tikko kā iekārtoja, bija plānots, ka Senlietu istabu pēc gredzenu mīšanas ceremonijas varētu apmeklēt jaunlaulātie. Kopš Jumpravā vairs netiek reģistrēti civilstāvokļa akti, jaunajiem pāriem šis objekts vairs nav pa ceļam. Lielvārdes novada pašvaldības mājaslapā var atrast informāciju par Jumpravas Senlietu istabu, bet īpaši popularizēta tā netiek, acīmredzot tāpēc nav iekļauta tūrisma maršrutos. Bēdīgi, bet pat Jumpravas bērnudārza un skolu audzēkņi jau ļoti sen nav bijuši apskatīt šo kolekciju. Lai gan bezcerīgi tomēr nav, jo plānots, ka 10.novembrī vidusskolas audzēkņiem tur paredzēts daiļrunāšanas konkurss.

Senlietu istabas nākotnei vajag savu vīziju
Kā varēju saprast no manas gides stāstītā, šo vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš vērtīgā kolekcija atrodas Jumpravas kultūras namā, nav bijis cilvēka – amatpersonas, kas par to būtu atbildīgs un par savu darbu saņemtu atalgojumu. Viss ticis darīts sabiedriskā kārtā. Vienu brīdi Senlietu istabā notika Jumpravas folkloras kopas "Liepu laipa" mēģinājumi. Folkloristi tajā vidē ļoti iederējušies, bet pēc tam palūgti izvākties. Muzeju speciālisti gan saka, ka tas bijis pareizs lēmums. Senlietu atrašanās bijušajā deju mēģinājumu zālē sarežģī situāciju ar telpām pašdarbības kolektīviem – arī tas ir jautājums, kas būtu jārisina.

1.novembrī darbu uzsāka Jumpravas kultūras nama jaunā vadītāja Signe Sniedze. No Zanes stāstītā sapratu, ka viņa, apskatot kultūras namu, par Senlietu istabu bijusi patīkami pārsteigta. Varbūt jaunajai vadītājai radīsies kādas lietderīgas idejas, ko turpmāk darīt ar šo kolekciju, lai tā tiktu gan sakārtota, gan pienācīgi saglabāta, bet, pats galvenais, izmantota tā, lai Senlietu istabu iepazītu pēc iespējas vairāk cilvēku, sevišķi mūsu jaunā paaudze.

Pa ceļam no Jumpravas iegriezos A.Pumpura Lielvārdes muzejā, lai par šo pašu tēmu parunātu ar tā vadītāju un reizē Lielvārdes novada pašvaldības domes deputāti Anitu Streili. Muzeja vadītājai, kā jau sava amata profesionālei, bija skaidrs skatījums uz situāciju. Viņa uzsvēra, ka būtu pārāk sarežģīti pārveidot Jumpravas Senlietu istabu par viņas vadītā muzeja filiāli. Pirmkārt, tas saistīts ar darbinieku resursiem, otrkārt – ar tāda pasākuma lietderību. Pārvest šo kolekciju uz Lielvārdi un iekļaut muzeja krājumos vispār nav iespējams kaut vai attiecīgu telpu – ekspozīcijas zāles trūkuma dēļ. Tajā pašā laikā A.Streile uzskata, ka Senlietu istabai Jumpravā ir jābūt – tā jāpadara par šī pagasta "odziņu", jo nav jau īsti tūristiem tur vēl ko apskatīt, ja neskaita ne pārāk sen izveidotās Gaiļu takas.

Senlietu kā vēstures liecību vērtība ir praktiski nenovērtējama – cik daudzi no mūsu bērniem zina, ar ko pastalas atšķiras no vīzēm? Cik no viņiem nosauks maizes lizi par airi? Senlietu istaba ir kā radīta, lai bērni un jaunieši uzskatāmi iepazītos ar to, kā cilvēki dzīvoja pirms datoru un mobilo telefonu laikmeta. Vēl viena problēma, ko uzsvēra Anita Streile: katrai senajai lietai, priekšmetam un mantai ir optimālie apstākļi, kādos to jāglabā. Nepietiek, ka telpa ir apkurināta un tai pieslēgta signalizācija. Ir senlietas, kas bojājas (izkalst) arī siltumā, daudzām (sevišķi fotogrāfijām) kaitīgi saules stari vai pat vienkārši gaisma. Arī eksponātu uzskaitei jābūt ideālā kārtībā.

Dzīvosim – redzēsim, bet man pēc šī Jumpravas senlietu istabas apmeklējuma palika sajūta, ka Lielvārdes novada pašvaldības domes deputātiem un par kultūras jomu atbildīgajiem speciālistiem ar steigu jāsāk domāt, kāda būs šīs naudas izteiksmē jau praktiski nenovērtējamās kolekcijas nākotne...

Ja kādu pēc šī raksta izlasīšanas Jumpravas Senlietu istaba jau ieinteresējusi, tā atrodas Jumpravas kultūras namā, potenciālajiem apmeklētājiem jāpiesakās, zvanot pa tālr. 25450061.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.