Muzeja jaunieguvums – Sibīrijas piezīmju grāmatiņa 

Vairāk attēlu galerijā

Ar martu Ogres Vēstures un mākslas muzejs aizsāk stāstu rubriku "Muzeja jaunieguvums". Tajā stāstīsim par īpašākajiem no priekšmetiem, ko muzejs pēdējā laikā ieguvis krājuma papildināšanai.

Atzīmējot Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu – 25. martu, stāsts par kādu izsūtījumā lietotu un tā īpašnieces gadu desmitiem saglabātu liecību.

1949. gada 25. marts neskaitāmu izvesto atmiņās saglabājies kā neziņas, baiļu un drūmas nolemtības pilna diena. Todien tika arestēti un steigā uz nometinājuma vietām attālajos PSRS apgabalos aizvesti vairāk kā 42 000 Latvijas iedzīvotāju (13 504 ģimenes). Daļa no viņiem smago dzīves apstākļu dēļ (nepietiekams uzturs, smags fiziskais darbs, aukstums un slimības) mira ceļā, daļa savās nometinājuma vietās tālumā, taču vairums, izciešot grūtības, 1950. gadu otrajā pusē atgriezās Latvijā.

Viena no desmitiem tūkstošu, kam izdevās atgriezties Latvijā, bija Lidija Caunīte. Par viņas gadiem izsūtījumā informāciju glabā neliela, dzeltējusi piezīmju grāmatiņa. Kabatas izmēra grāmatiņa Ogrē, kādas mājas bēniņos Rīgas ielā atradis ēkas jaunais īpašnieks. Par laimi, nojauzdams nelielā blociņa emocionālo un vēsturisko vērtību, vīrietis to nogādājis muzejam.

Grāmatā "Aizvestie 1949. gada 25. marts' izsūtīto tūkstošu sarakstā atrodams arī Lidijas Caunītes vārds. 25.marta rītā viņa kopā ar saviem ģimenes locekļiem – meitiņu, brāli un tēvu, kā arī krusttēvu ar ģimeni – uzsāka ceļu uz Tomsas apgabala Teguļdetas rajonu. 1956. gadā Lidija Caunīte, viņas brālis un krusttēva ģimene no nometinājuma atbrīvoti. Taču septiņi gadi Sibīrijā nesuši sāpīgus zaudējumus – 1950. gada janvārī 60 gadu vecumā mirst sievietes tēvs, bet šī paša gada oktobrī 4 gadu vecumā no plaušu karsoņa mirst sievietes meitiņa Valda. Īsās frāzes piezīmju grāmatiņā ļauj tikai nojaust un iztēloties sievietes piedzīvoto.

Piezīmes

25.marts, piektdiena: "Sākums sark. rev."; "Mūsu arestēšanas diena. ½ 9 izbraucam no mājas." [Šeit un turpmāk saglabāta autores rakstība]
26. marts: "½ 8 vakarā izbraucām no Ogres"
27. marts: "½ 3 pārbraucām Latvijas robežu"

Turpmākās dienas fiksēti pilsētu nosaukumi, kuriem cauri ved vilciena ešalons ar arestētajiem. "Veļikie Luki – Bolovaje – Ribinskā – Daņilovā – Kirovā – Molotovā – Sverdlovskā – Omska – Novoja Sibirska – Taiga, vakarā iebraucam Tomskā ..."
10. aprīlis: "Izlādējāmies no ešalona bēgļu nometnē."
14. aprīlis: "Nodeva pases."
16. aprīlis: "Sāk."

Turpmākās dienas kalendārā aizpildītas neregulāri. Pārsvarā pierakstīti darbi – malkas gādāšana, labības kulšana, pļaušana, govju slaukšana u.c, laikapstākļi, nosūtītās un saņemtās vēstules, pa kādam aprēķinam, pa retam parādās kāds uzvārds, par ko paskaidrots "aizveda uz slimnīcu; apglabājām".

Plašākos tekstos jūtamas skumjas, nostaļģija pēc mājām. 1949. gada decembrī sieviete raksta: "Svētku dienas paiet mājas darbos. Dzimtenē viņas atzīmē citādi. Eglītes gaišās svecītes mirdzēja pagājušo gadu mūsu mājās. Šogad to nav un Dieviņš zina ko darīsim nākošo gadu."

Blociņš vairākos atvērumos ir sašvīkāts, iespējams, te zīmēt vingrinājusies sievietes meitiņa Valda. Kādā no lappusēm švīkājumu virpuļa vidū tā arī ierakstīts "Valda".

Plašāki apraksti atsevišķām dienām atrodami grāmatiņas beigās. Piemēram – "Ārā šausmīgs burāns. Šodien mazgāju veļu. Jābrauc arī pēc malkas. Jo malka tikai kādai dienai. 26.februārī pārdevu tēva brilles par kartupeļiem. 23.feb. Valdai potēja bakas."

1950. gada 25. marts – "Šodien paliek gads kamēr prom no dzimtenes. Ārā vēl dziļš sniegs un putenis lai gan saulīte silda siltāki kā ziemu un domājam ka arī šeit drīz būs pavasars. Lai atzīmētu dienu kurā atstājām dzimto sētu, rakstīšu vēstuli dzimtenei."

Grāmatiņa aizpildīta vairāku gadu garumā, tāpēc vietām blakus 1949.gada ierakstiem atrodamas piezīmes par 1950.gadu. Redzams, ka pēc 1950.gada pārdzīvojumiem, īpaši meitas zaudējuma, sieviete pārstāj rakstīt. Pēdējie ieraksti  -  labotie dienu nosaukumi – datēti ar 1957. gadu un visticamāk rakstīti, lai piezīmju grāmatiņu varētu izmantot kā kalendāru arī 8 gadus pēc tās izdošanas.

1949. gada marta represijas galvenokārt bija vērstas pret individuālajām zemnieku saimniecībām un "kulaku kā šķiras”"iznīcināšanu, lai būtu iespējams uzsākt vispārēju, paātrinātu, piespiedu kolektivizāciju. Viena no šādām zemnieku saimniecībām, kuru šī plāna ietvaros bija paredzēts likvidēt, bija Ikšķiles pagasta "Stariņu" mājas, tāpēc tās iedzīvotājiem – Lidijas Caunītes ģimenei - 25.marta rītā tās bija jāpamet.

Nelielais piezīmju grāmatiņas formāts neļauj izplūst plašos aprakstos un visticamāk, tam nav nedz laika, nedz vēlēšanās, tomēr īsās, paviršās frāzes un koncentrētie dienu apraksti ir emocionāli spēcīga vēstures liecība par to, kas īsti ir šis datums – 25. marts –,  kurā izkaram valsts karogus ar melno sēru lenti.