Atgriezties pie raksta

Keramikas darbnīca – mīļākā vieta mājās Foto

Pārogres mierā un klusumā, koku ieskautajā Viestura alejā 6 dzīvo keramiķi Malda un Imants Sproģi.

Jau vairāk kā desmit gadus pie viņiem uz keramikas darbnīcu dodas skolēnu grupas, jaunlaulātie un viņu viesi, citi interesenti, lai radoši darbotos un iepazītu keramiķu darbu.


Malda ir dzimusi Lubānā. Pēc pamatskolas beigšanas viņa devusies uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiāli. “Skolā man patika zīmēt. Biju nolēmusi, ka tālāk mācīšos par dekoratori – noformētāju. Izrādījās, ka noformētājos mācās tikai puiši, nobijos un aizgāju uz keramiku, kaut gan nezināju, kas tas ir. To gan neesmu nožēlojusi nevienu mirkli, jo tā īstā darba garša un patikšana nāk tikai ar laiku - ar strādāšanu,” ir pārliecināta M.Sproģe. Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas filiāles absolvēšanas 1967. gadā Malda nosūtīta darbā uz Jēkabpili, kur bija atvērta uzņēmuma “Latvijas keramika” filiāle. “Tur satikos ar Imantu, un kopš tā laikā mēs vēl aizvien strādājam kopā,” smaidot saka keramiķe. 


Imanta saknes vijas Latgales pusē - Jēkabpilī. Arī viņam skolā patikusi zīmēšana, ko pasniedzis skolotājs, keramiķis Andrejs Pormalis. “Man nebija iespējas pēc pamatskolas mācīties tālāk, jo ģimeni uzturēja māte. Tēvs nomira, kad man bija deviņi gadi. Es aizgāju par mācekli pie Latgales keramikas meistara Jāņa Kaļvas. Tad darbu sāku “Latvijas keramikas” filiālē Jēkabpilī, kur satiku Maldu,” atminas I. Sproģis. 


Ģimenes apstākļu dēļ 1968. gadā Sproģi pārcēlās uz Rīgu, kur darbu turpināja Mākslas keramikas fabrikā. Tā atradās pie tagadējā Slāvu tilta blakus Porcelāna fabrikai. Šos gadus abi keramiķi atminas kā ļoti piesātinātus, radošus un interesantus. “Fabrikā strādāja ap 100 darbinieku, daudzi bija ļoti spēcīgi mākslinieki, un mums kopā aizritēja visa dzīve – kāzas, bēres, ballītes,” atminas Imants, un Malda turpina: “70. gados sākām piedalīties izstādēs, bija gan Mākslinieku savienības, gan jauno mākslinieku izstādes. Siguldā katru otro gadu notika dārza keramikas izstādes. Dzintaros darbojās Vissavienības radošais mākslinieku nams, kur katru gadu sabrauca labākie mākslinieki un kopā strādāja divus mēnešus, tas bija ļoti interesanti!” Keramiķi izstrādājuši etalonus – paraugus, kurus iepirka fabrikas liela apjoma ražošanai. Tajā laikā arī Maldas vecāki no Lubānas pārcēlās uz Ogri, lai būtu tuvāk bērniem – 1969. gadā iegādājās māju Pārogrē, kur katras brīvdienas ciemojās arī Sproģi.


1983. gadā Mākslas keramikas fabrikā slēgti lielie malkas cepļi, par kuru dūmiem sūdzējušies vietējie daudzstāvu dzīvojamo namu iedzīvotāji. Turpmāk tajā strādāja tikai Mākslinieku savienības biedri, kuri nodibināja studiju “Logs”. Līdz 90. gadu sākumam Sproģi strādāja studijā, pēc tam pārcēlās uz Pārogri un sāka darboties paši savā darbnīcā, kuru Maldai uzcēlis tēvs. Pamazām iegādāts viss nepieciešamais tehniskais aprīkojums – virpa, krāsnis. “Savus keramikas darbus devām saloniem, turpinājām piedalīties dažādās izstādēs,” saka Malda. Šobrīd Sproģu darbus var iegādāties viņu darbnīcā vai pasūtot personīgi. Divas reizes gadā Malda dodas uz Brīvdabas muzeju un uz Zāļu tirgu Doma laukumā. 


Ideja par darbnīcas atvēršanu apmeklētājiem Sproģiem radusies nejauši – pirms 12 gadiem meita Linda atvērusi Sproģu darbnīcas mājas lapu (keramikasdarbnica.blogspot.com), aicinot cilvēkus to apmeklēt. Un tā ik pa laikam darbnīcā ierodas gan skolēni, gan jaunlaulātie, gan citi interesenti, lai radoši darbotos vai iepazītos ar keramiķu darbu. 


“Pagājušā gada vasarā bija ļoti daudz jaunlaulāto – katru piektdienu un sestdienu, citu dienu pat pa trīs pāriem dienā, šovasar gan krietni mazāk. Citi ierodas tikai ar vedējiem, citi ar visiem viesiem, muzikantiem un uzkodām. Tad gan iet lustīgi! Parasti viņi apglezno māla podu vai krūzi, vai iezīmē savus vārdus īpašā piemiņas plāksnītē, ko mēs vēlāk apdedzinām un nododam atpakaļ,” saka M. Sproģe. Reizēm pirms kāzām tiek pasūtītas īpašas krūzītes ar jaunās ģimenes logo, ko pasniegt viesiem. Tāpat Sproģi saņem dažādus citus pasūtījumus – jāveido dažādas dāvanas vai balvas uzņēmumiem un organizācijām. Gunta Ulmaņa prezidentūras laikā vairākkārt pasūtīti lieli svečturi, kas nonākuši dažādās ārvalstīs. Sproģi atklāj, ka viņu darbi gan no saloniem, gan izstādēm un pasūtot personīgi nonākuši dažādās pasaules malās – Vācijā, Zviedrijā, Austrālijā, Japānā un citur. Uz darbnīcu dodas arī skolēnu grupas no dažādām Latvijas vietām, tad kopā strādā ar mālu vai apzīmē krūzītes. Kad tās apdedzinātas, var arī iegūt savā īpašumā. Pagājušajā vasarā kopā ar meiteni no Latvijas darbnīcā ciemojušies arī studenti no Honkongas – viņiem interesējis māla apstrādes process. “Ir cilvēki, kuri grib, lai viņus pamācām, bet to nevar iemācīt stāstot. Lai virpojot māla pikai izjustu centru, ir vajadzīga lielāka prakse. Mēs skolā tikai ar to nodarbojāmies veselu mēnesi,” skaidro M. Sproģe. 


Abi keramiķi ir vienuprāt – no māla var izgatavot visu, ierobežo tikai cepļa izmērs. Arī viņu darbnīca bagātīgi rotāta ar dažādiem māla darinājumiem – dekoratīvām plāksnītēm un figūriņām, vāzēm, podiem, krūzēm, dārza keramikas darbiem, kausiem, šķīvjiem, svečturiem, svilpītēm un krājkasītēm, pelnu traukiem, un daudz kā cita. Vissarežģītāk esot izgatavot svečturus un identisku darbu pēc oriģināla. 


Keramiķi ir pārliecināti – īsta izpratne par šo darbu un tā īstā garša rodas tikai ar gadiem. “Saista arī radošais moments, patīk, kad ir kādi interesanti pasūtījumi, īpaši tādi, kas iepriekš nav taisīti. Tad jādomā, kā to izdarīt. Vienreiz man atnesa vāzi un teica, ka vajag izgatavot tieši tādu pašu. Vienmēr jāatceras, ka jāizgatavo lieks eksemplārs, jo tāds ir likums – ja būs tikai viens, tad saplīsīs, jo mālam piemīt trauslums. Un ir jāizvairās no netīra māla – tajā jebkurā brīdī var izplīst caurums, tāpēc mēs vienmēr iegādājamies pārstrādātus un tīrus mālus,” keramiķa darbu raksturo M.Sproģe. “Laba diena ir tā, kad ir pastrādāts darbnīcā. Vēl jau daudz darba ir dārzā, bet mīļākā vieta mājās tomēr ir darbnīca,” saka Malda, un Imants teiktajam piekrītoši pamāj ar galvu. Sproģi gan nekad nestrādājot kopā, bet viena otra padomos gan ieklausās, turklāt divatā uzturēt darbnīcu esot daudz vieglāk. 


Līdzās intensīvai radošajai dzīvei Sproģi izaudzinājuši divus bērnus – Lindu un Raimondu. Nu jau prieks par četriem mazdēliem – Mārtiņu (22), Artūru (6), Filipu (3) un Kristapu (1). Neviens no bērniem un mazdēliem pagaidām nav izrādījis īpašu interesi par mālu, tomēr Sproģi priecājas par Filipu. “Kā mazdēliņš atbrauc ciemos, tā uzreiz saka, ka jāiet uz darbnīcu strādāt. Tur viņi kopā ar opi stundām var darboties ar mālu,” priecājas M. Sproģe.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://arhivs.ogrenet.lv/ogre/kultura/29729

2014. gada 24. septembrī, 09:00, Kultūra un izglītība
www.ogresnovads.lv

Jaunākie komentāri

akīte • 2014. gada 24. septembrī, 10:54
Arī man bija saskare ar šiem keramiķiem ,paldies par piena krūžu komplektu ,un lai jūsu dēlam laba veselība braucot ar motocikliem.Labi ka gadijos mājup ejot uz Čakstes prospektu .
Agris • 2014. gada 24. septembrī, 10:22
Dāvana svētkos: http://www.salidzini.lv/c/davanas
Lunis • 2014. gada 24. septembrī, 09:09
Jā es ar ar kāzām tur esmu bijis , pozitīvi jauki cilvēki un feini darbiņi :)

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet