Pūtēju orķestris "Madliena" starptautiskā festivālā Horvātijā

Palielināt attēlu

9.septembra agrā rītā Madlienas centrā bija manāma neparasta rosība – no kultūras nama mēnessgaismā tika iznesti tērpi, bungas, dažāda kalibra pūšamie instrumenti un pat karogu masti!

Evakuācijas iemesls nebija ilgi jāmeklē – pūtēju orķestris „Madliena” gatavojās braucienam uz starptautisko festivālu Bračas salā Horvātijā. 

Iecere par dalību festivālā diriģentam Viesturam Lazdiņam radās pirms gada, kad Horvātija tika uzņemta ES 2013. gada jūlijā. Gleznainā un viesmīlīgā valsts Adrijas jūras piekrastē, vēloties Eiropas valstu kopienai reklamēt sevi kā pievilcīgu tūrisma galamērķi, aktīvi rīkoja dažādus mūzikas un mākslas forumus. Starptautisku mūzikas festivālu organizators Balkānu valstīs un Centrāleiropā Attila Kovats ar prieku uzaicināja kolektīvu no 10 gadus „vecās” ES dalībvalsts Latvijas. 

Laiks kopš 2013. gada sākuma orķestrim „Madliena” ir bijis lielu pārmaiņu periods. Pēc 22 radoši bagātiem darba gadiem D. Grozova vadībā par orķestra diriģentu kļuva Viesturs Lazdiņš. Saliedēti un atbildīgi strādājot, īsā laikā tika sagatavota programma 2013. gada Dziesmu svētku skatei. Rezultāts iedvesmoja – II pakāpes diploms savā grupā ar augstāko punktu skaitu. Panākumi spārnoja nākamajām augstienēm – īsā laikā tika sagatavots pilnīgi jauns koncertrepertuārs, ar ko „Madliena” uzstājās Jelgavā, Mālpilī, Allažos, Ulbrokā, Ogrē.

Šā gada jūlijā Cēsīs notika pirmais pūtēju orķestru izklaides un deju mūzikas konkurss. „Madlienai” pirmā vieta grupā un otrais labākais vērtējums absolūtajā konkurencē.

Tā nu, pierādījuši spēkus Latvijā, nolēmām „iekarot” ārvalstu publiku. Orķestra priekšnesumu paspilgtināt devās arī mažoretes Annas Krastiņas vadībā.

Tālajā ceļā – apmēram 2200 km vienā virzienā – mūs veda galantie un precīzie šoferi Varis un Viktors no firmas „Smārdes AL”. Madlienas orķestra kolektīvs pateicas Ogres novada domei un personīgi Anitai Ausjukai, Madlienas pagasta pārvaldei par finansiālo atbalstu transporta nodrošināšanai.

Pirmās dienas, ko pavadījām autobusā cauri Polijai, Čehijai, Austrijai un Slovēnijai, bija pārsvarā lietainas. Otrās dienas vakarā nonācām Zagrebā, kur mums bija rezervēta viesnīca „ar ļoti ērtu satiksmi līdz pilsētas centram”. Viesnīcas mājas lapā un bukletos – karte, kur atzīmēti trīs nosaukumi: viesnīca, tai blakus Metro un nedaudz tālāk – City center (angļu val. „pilsētas centrs”). Liels bija vietējo ļaužu izbrīns, kad pa lielveikalu „ Metro” klejojošo latviešu pulks ik pa laikam viņiem vaicāja, kur ir ieeja metro stacijā. Tikai pēc vairākkārtējas skaidrošanas, ka Zagrebā metro vēl nav uzbūvēts, samierinājāmies, ka gan Metro, gan City Center ir tirdzniecības centru nosaukumi. Bija vien jādodas aplūkot Zagrebas centru un vecpilsētu ar taksometriem.

Trešajā dienā maršruts veda cauri Horvātijai. Horvātijas teritorija ģeogrāfiski iedalās 5 novados, mēs šķērsojām četrus, nonākot Dalmācijā, kas stiepjas gar Adrijas jūras krastu ~ 500 km garumā. 

Horvātijas vēsturē ir daudz paralēļu ar Latvijas vēsturi. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis jau kopš Romas impērijas laikiem ir piesaistījis iekarotājus no visām debess pusēm: romiešus, frankus, huņņus, venēciešus, tatārus, Osmāņu turkus, Napoleona frančus un Habsburgu austriešus. 19. gadsimta vidū horvātu inteliģencē dzima spēcīgas pašnoteikšanās un neatkarības idejas, radās līdzīgas kustības kā mūsu „jaunlatvieši”. 1918.gadā Horvātija pasludināja neatkarību, bet jau drīz pēc tam uz vairāk nekā 70 gadiem piespiedu kārta tika apvienota ar citām Balkānu valstīm dažādās dienvidslāvu savienībās. 1991.gadā Horvātija atguva neatkarību, bet tika ierauta piecus gadus ilgstošā karā pret Serbiju. Tikai pēc Balkānu kara beigām 1997. gadā Horvātijas valdība uzsāka apbrīnojami mērķtiecīgu un masīvu valsts atjaunotnes un modernizācijuas programmu, piesaistot ārvalstu investīcijas, attīstot tūrismu, ceļot jaunas ēkas un būvējot ātrgaitas maģistrāles, par kuru kvalitāti arī mēs varējām priecāties ceļojuma laikā.

Pārbraucot Balkānu kalnu grēdu, acīm pavērās zilzaļš jūras klājs ar baltiem jahtu mastiem. Iebraucām Splitā – gleznainā Adrijas jūras piekrastes pilsētiņā, kuras galvenais apskates objekts ir Romas imperatora Diokletiāna pils (ap 304.g.m.ē.). Interesanti, ka mūsdienu Horvātijas teritorija ir devusi pasaulei vismaz septiņus Romas imperatorus! Gaidot prāmi, kas no Splitas mūs pārcels pāri jūras šaurumam uz Bračas salu, izstaigājām vecpilsētas šaurās ieliņas, uzkāpām zvanu tornī, baudījām gardu kafiju piekrastes kafejnīciņās.

JADROLINIJA prāmis bija ietilpīgs un komfortabls. Stundu garais brauciens pagāja, vērojot gleznainos baltos namiņus ar dakstiņu jumtiem, kas izkaisīti kalnos vai saspiedušies ciešās rindās gar piekrasti. Mūs pavadīja kaijas, kas ķēra siltā gaisa plūsmas un planēja gar pašiem kuģa sāniem. Pamazām debesis virs galvas satumsa arvien draudīgākas, līdz sāka rasināt lietus. Bračas salā mums ir solītas vakariņas, bet vispirms jānokļūst līdz ciematiņam un jāiekārtojas mājiņās. 

Šajā brīdī beidzās organizēšana, ciktāl tā bija atkarīga no mums pašiem, un mēs nonācām festivāla vadības rīcībā. Tie, kas ir pabijuši pasākumos, ko organizē dienvidvalstu pārstāvji, zina, ka jābūt gataviem uz pārsteigumiem. Arī mūsu festivāla saimnieki mums tādus bija nodrošinājuši. Pie katra tikšanās laika bija domās jāpieskaita 2 stundas, un pat koncertu vietas mainījās pēdējā brīdī. Mājiņās bija mazāk gultu, nekā bijām pieteikuši. Taču neaizmirstamu iekārtošanos naktsmītnēs padarīja piepeši uznākusī spēcīgā lietusgāze. Šķita – mutuļojošās straumes, kas brāzās lejup pa kalnaino, šauro ieliņu, kur bija jāatstāj autobuss, aizraus sev līdzi arī kādas no mūsu trauslākajām dāmām. Slapji līdz pēdējai vīlītei, basām kājām ar uzlocītām bikšu starām bridām pa tumšajām ieliņām uz savām villām. 

Tomēr visas grūtības atsvēra mūsu namiņu saimnieku iejūtība un viesmīlība un siltā saulīte nākamajā rītā. 

Trijās festivāla dienās orķestrim bija paredzētas 3 uzstāšanās – piektdienas un sestdienas vakaros salas lielākajā pilsētā Supetarā un svētdienas rītā pilsētiņā, kur dzīvojām – Splitskā. Līdz ar to bija gana daudz laika, lai izpētītu apkārtnes skaistās vietas un izbaudītu sauli un jūru. Lai gan ūdens jūrā bija pavēss, mūs kā ziemeļniekus tas nenobiedēja. Vairāki orķestra jaunieši noīrēja motorollerus, kvadraciklus un pat bagiju, lai labāk iepazītu salu. Daži uzkāpa Vidova Gora kalnā, kas ir augstākā virsotne visās Adrijas jūras salās. Pakļaujoties reklāmas varai, aizbraucām uz Zelta Raga pludmali salas otrā pusē, Bolā. Tā ir sīkiem oļiem klāta zemes strēle, idejiski līdzīga Kolkas ragam, bet mārketings ir padarījis šo vietu par dārgu kūrortu „ar zelta smilšu liedagu”.

Tomēr, lai lasītājam nešķiet, ka viss mūsu brauciens bija tikai izklaide, pastāstīšu par to, kādēļ mēs ieradāmies Bračas salā – par 7. starptautisko festivālu „Bračas vasaras karnevāls”. Festivāla galvenie organizatori ir Ungārijas kompānija, palīgā ņemot vietējos. Interesanti, ka vairākas „kontaktpersonas” nerunāja nevienā svešvalodā, izņemot ungāru vai horvātu. Arī pārējiem angļu valodas zināšanas bija pamata līmenī, tomēr festivāla norisei tas netraucēja. 

Festivāla māksliniecisko programmu nodrošināja 8 kolektīvi no 6 valstīm. Ar prieku satikām vēl vienu Latvijas kolektīvu – Dagdas novada Tautas nama vokālo grupu "Solversija". No Tallinas un Pērnavas bija atbraukuši tautas deju ansambļi „Kuljus” un „Tuurit-Tuurit”, koris „Kantilena” no Bulgārijas, pūšaminstrumentu grupa ar mažoretēm no Ungārijas, kā arī tautas mūzikas kapelas no Slovēnijas un Horvātijas. Pirmajā vakarā katram kolektīvam bija paredzēta 20 minūšu uzstāšanās Supetaras centrā un kopīgs gājiens, taču plānus izjauca meteoroloģiskā prognoze – bija sagaidāma spēcīga pērkona lietusgāze. Tādēļ organizatori pēdējā brīdī gājienu atcēla un koncertu pārcēla uz kinoteātri, kura interjers un tehniskais nodrošinājums bija saglabājies labākajās sociālisma laiku tradīcijās. 

Taču žēl būtu uzstāties tukšā skatītāju zālē, jo āra koncertā publika būtu tūristi, kas pastaigājās pa promenādi, un kafejnīcu apmeklētāji. Tad „Madliena” ņēma iniciatīvu savās rokās – kamēr vēl lietus nebija aizbiedējis cilvēkus no ielām, turpat laukumā noorganizēja improvizētu uzstāšanos, piesaistot visai lielu skatītāju pulku. Arī igauņu dejotāji iesaistījās, savos košajos tautas tērpos uzdejojot mambo un rokenrolu orķestra pavadībā. Pirmajām lietus lāsēm krītot, organizatori „pieslēdzās” un aicināja turpināt skatīties koncertu telpās. Tā mēs nodrošinājām publiku 3 stundu garajam festivāla koncertam. 

Par laimi, laika apstākļi neizbojāja festivāla krāšņāko notikumu – karnevāla gājienu pa Supetaru sestdienas vakarā. Braucot uz šo festivālu, nevarējām pat iedomāties, kādā pasākumā tiksim iesaistīti. Izrādās, līdzīgi kā Latvijā cilvēki brīvo laiku pavada, piemēram, dziedot korī vai aužot tautiskas segas, daudzās dienvidu zemēs pastāv karnevālu apvienības – „pulciņi”, kuros dalībnieki visu gadu veido tērpus un iestudē kustības nākamajai karnevāla gājienu sezonai, lai tad dotos „ viesizrādēs” uz citām pilsētām un valstīm. Bračas karnevālā piedalījās ap diviem desmitiem karnevāla apvienību no Horvātijas, Serbijas, Maķedonijas, Slovēnijas, pat kolektīvs no Bolīvijas! Fantāzijai nebija robežu – redzējām jūras vāravas gliemežvākiem izšūtās brokāta kleitās, Elvisus un „puķu bērnus”, eksotiskus ķīniešu un indiešu kostīmus, Versaļas baroka laika tērpus ar augļu un ogu ķekariem uz kleitām un parūkās, spalvu rotas Riodežaneiro stilā un citus brīnumus. Var tikai apbrīnot, cik laika, izdomas un līdzekļu cilvēki ir gatavi ielikt šajā hobijā! „Madliena” noslēdza šo gājienu, priekšgalā soļojot mažoretēm jaunajos sarkanmelnajos tērpos, kas nesa Latvijas, Madlienas pagasta un orķestra karogus. Skatītāju neviltotais prieks un atbalsts uzmundrināja pēc divu stundu gaidīšanas uz gājiena sākšanos. 

Pēdējais koncerts svētdienas rītā notika Splitskā – piejūras ciematiņā, kur piestāj lielākas un mazākas jahtas, pa kādam katamarānam vai buriniekam. Tūrisma sezona jau gāja uz beigām, un vairāku ārzemju kolektīvu uzstāšanās bija nozīmīgs notikums ciematiņa ikdienā. 

Pēc svētdienas rīta dievkalpojuma katoļu baznīcā uzstājās Dagdas un bulgāru kori, un tūlīt pēc tam laukumā spēlēja „Madliena”, pulcējot ļaudis no visas apkārtnes. Pat vietējo kafejnīciņu īpašnieki un oficianti pārtrauca darbu, lai nofilmētu orķestra uzstāšanos savos telefonos vai planšetdatoros! Diriģenta aicinājumam dejot bija milzīga atsaucība, laukumu orķestra priekšā ātri vien aizpildīja vecāku tūristu pāri, koristi un igauņu dejotāji, pat velosipēdisti sporta tērpos! 

Kad orķestris atbrīvoja vietu laukumā dejotājiem no Tallinas, publikai bija iespēja tuvumā aplūkot dažādos krāšņos igauņu tautas tērpus un novērtēt dejotāju profesionālismu un asprātīgo horeogrāfiju. 

Pēc dejotāju priekšnesuma orķestris tika lūgts vēl uzspēlēt, ko visi ar prieku darīja, atskaņojot visu līdzpaņemto repertuāru un noslēgumā izpelnoties ilgstošas publikas ovācijas. Kā vēlāk atzina daudzi orķestra mūziķi, šādas publikas atzinības dēļ ir vērts izturēt jebkuras grūtības, jo prieks un gandarījums par izcili paveikto darbu ir milzīgs stimuls turpmākajai muzicēšanai. 

Žēl bija pamest Dalmācijas novadu ar palmām un agavēm pilsētu apstādījumos, ar granātu, olīvu un vīģu kokos slīgstošiem dārziem un doties mājup, kur jau rudens rītu dzestrums liks meklēt siltākus apģērbus. Mājupceļā vēl apmeklējām vienu no Horvātijas lepnumiem – Plitvices ezeru dabas parku, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pēdējo nedēļu lietusgāzes bija applūdinājušas lielu daļu no dabas parka tūristu taku maršrutiem, tādēļ ekskursiju nācās saīsināt. Tomēr dabas varenība un ezeru kompleksa neparastais skaistums uz mums visiem atstāja neizdzēšamu iespaidu. 

Pēc trīs dienu mājupceļa ar autobusu atgriezīsimies katrs savās darba un mācību gaitās. Taču būsim ierakstījuši spilgtu lappusi orķestra vēsturē, ko varēsim ilgi ar prieku atcerēties. Atgriežamies no festivāla ar jauniem draugiem un uzaicinājumiem orķestrim nākamgad piedalīties festivālā Ungārijā, kā arī koncertēt Bulgārijā un Igaunijā. Jāsāk jau gatavot jaunās koncertprogrammas!