Grāmatnīcā "Auseklis" auž Lielvārdes jostas 

Vairāk attēlu galerijā

Sestdien, 10.maijā, grāmatnīcas “Auseklis" rīkotajā pasākumā "Izaud savu Lielvārdes jostu!" apmeklētāji uzzināja ko vairāk par Lielvārdes jostas vēsturi, pašu jostu aušanu un to, kā Pāces Vilnas fabrikā tiek pie produkcijas, ko tā iecienījuši audēji un adītāji.

Pasākuma atklāšanā grāmatnīcas "Auseklis" pārstāve Kristīne Lokste iepazīstināja apmeklētājus ar grāmatām, kurās par senajām un mūsdienu rakstu zīmēm vēstīts. "Šīs zīmes mūsu mammas un vecmammas adījušas cimdos, zeķēs, cepurēs, džemperos, izšuvušas sedziņās, spilvenos, priekšautos, audušas jostās, svārkos un lakatos," viņa sacīja.

Audējas un adītājas lielākoties, izvēloties vienu vai otru rakstu zīmi, domāja, ko tā dos valkātājam – mīlestību, aizsardzību vai ko citu. Vai varbūt vienkārši skaisti izskatīsies.

Unikāls piemērs, kurā vienkopus redzamas daudzas un dažādas senās zīmes ir Lielvārdes josta. Un kurš gan par Lielvārdes jostu var zināt vairāk nekā Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja vadītāja Anita Streile! 

Senās rakstu zīmes glabātas no paaudzes paaudzē, bet to nozīmes tulkojums atšķiras. Vienviet stāsta tā, citviet – citādi, tādēļ Anita Streile, paužot savu redzējumu par senču atstāto mantojumu uzsver: "Pie mums, Lielvārdē, stāsta tā!" un "Pie mums, Lielvārdē, dara tā!"

Nenovērtējams ieguldījums Lielvārdes jostas rakstu izzināšanā un godā celšanā ir Arvedam Paeglem, ko nesalauza Sibīrijas nometnes (par slaveno jostu audēja dzīves gājumu var uzzināt Agra Liepiņa grāmatā "Zīmju sargs", ko izdevis apgāds “Jumava”). Stāstot par seno rakstu zīmēm, Anita Streile izmanto Arveda Paegles austo jostu.

Variantu Lielvārdes jostai ir daudz. Bet lai vai kā... "Katram ir sava Lielvārdes josta. Un nav viena pareizā, bet katra ir... mūsējā," stāstījuma nobeigumā sacīja Anita Streile.

Par Pāces Vilnas fabrikas darbību – fabrikas pirmsākumi meklējami 1896.gadā – klātesošajiem pastāstīja tagadējais fabrikas īpašnieks Dins Derkevics. Galvenais, ar ko atšķiras Pāces vilnas dzija no citviet ražotās, – tiek izmantota sena, gana darbietilpīga, bet par labu atzīta tehnoloģija. Pāces Vilnas fabrikā izmanto tikai Latvijā iegūto vilnu (tiesa, ir viens izņēmums un tā ir Gotlande, kur aitas ir arī pelēkas). Uzņēmums ir unikāls ar to, ka vilnu mazgā ar 1928.gadā ražotu iekārtu, kas visticamāk Eiropā tāda ir vienīgā.

Pācē rūpējas, lai vilna pēc iespējas saglabātu savas labās īpašības (lanolīns!). Lanolīns vilnai ziemā saglabā siltumu, bet vasarā nodrošina vēsumu, tādēļ vilnas mazgāšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 38º – 40º C. Augstākās temperatūrās lanolīns sāk šķīst. Arī dziju krāsojot, temperatūras režīms tiek uzturēts pēc iespējas zems.

Klātesošie ieinteresēti uzklausīja gan Anitu Streili, gan Dinu Derkevicu, bet par to, kādus rakstus auž Tautas lietišķās mākslas studija "Saiva" dalībnieces Ogres Kultūras centra telpās, pastāstīja "Saivas" vadītāja Santa Grinberga, uz nelielām stellēm parādot arī pašu Lielvārdes jostas aušanas procesu.

Ināra Ābeltiņa – viena no pasākuma apmeklētājām – Lielvārdes jostas auž arī pati, tāpēc vēl jo lielāka interese, kā to dara citi.