„Mēs ticējām - Latvija reiz brīva kļūs”
Ikšķiles novada pašvaldība ielūdz Jūs uz Latviešu leģiona karavīriem veltītās izstādes „Mēs ticējām - Latvija reiz brīva kļūs” atklāšanu šī gada 16. martā plkst. 11 Ikšķiles tautas namā, Lībiešu ielā 2. Izstādē būs apskatāmi leģionāru formastērpi, fotogrāfijas, apbalvojumi un ieroči, kas radīs pilnīgāku iespaidu par 2. Pasaules kara latviešu leģionāru ikdienu.
1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas - 15. un 19.- Austrumu frontē kopīgi, smagās kaujās cīnījās pret skaitliski lielākiem Sarkanās Armijas spēkiem pie Veļikajas upes. Leģiona karavīriem virspulkveža Artūra Silgaiļa vadībā izdevās noturēt stratēģiski nozīmīgu augstieni. Šī bija pirmā reize, kad abas Latviešu leģiona divīzijas cīnījās plecu pie pleca. Par godu šīm kaujām 1952. gadā, Beļģijā Cedelghemas gūstekņu nometnē Daugavas Vanagu organizācija izvēlējās 16. martu par Latviešu leģiona atceres dienu, kad tiek godināti latviešu leģionāri un viņu kritušie biedri.
Izstādes „Mēs ticējām- Latvija reiz brīva kļūs” koncepcija ir veltījums latviešu leģionāriem, kuri cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Izstādes mērķis ir izglītot sabiedrību un godināt latviešu leģionārus.
Kā izteicies galvenais izstādes kurators un Ikšķiles novada kultūras mantojuma centra „Tīnūžu muiža” vadītājs Kaspars Špēlis: „ Izstādi veltam cēliem un dižiem cilvēkiem! Esam pateicīgi par viņu uzdrošināšanos, izturību, godu, pārliecību un uzvarām, ko viņi spēja izcīnīt un joprojām saglabāt.”
Izstāde tiek rīkota ar Ikšķiles novada pašvaldības, biedrības „Astoņas zvaigznes”, Latvijas Kara vēstures rekonstrukcijas kluba "Redut" un Mārtiņa Sarmas, Aivara Daģa, Valentīna Špēļa, Oļģerta Stalidzāna atbalstu.
Papildus informācija
Kaspars Špēlis, izstādes kurators,
kontakttālrunis: 26669452,
web: www.ikskile.lv
Preses relīzi sagatavoja Santa Jonāte
2011. gada 9. martā, 12:58, Kultūra un izglītība
Ogrenet
Jaunākie komentāri
Vai genocīds var būt likumīgs??? Ikdienu valdības pieņemtie lēmumi un Saeimas radītie likumi izraisa pārdomas par genocīda pret tautu realizēšanos... "Kā nozīmīgs atsevišķs jeb patstāvīgs starptautisks noziegums genocīds tika atzīts ar ANO Ģenerālās asamblejas 1948.gada 9.decembrī pieņemto Genocīda konvenciju, kura stājās spēkā 1951.gada 12.janvārī. Genocīda konvencijas 2.pants definē genocīdu kā jebkuru no tālākminētajām noziedzīgajām darbībām, kas izdarītas ar nodomu pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu kā tādu: a) nogalinot grupas locekļus; b) nodarot grupas locekļiem nopietnu fizisku vai garīgu kaitējumu; c) tīši radot grupai tādus dzīves apstākļus, kas varētu pilnīgi vai daļēji grupu fiziski iznīcināt; d) lietojot līdzekļus, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu grupā; e) piespiedu kārtā nododot bērnus no vienas grupas otrai. Genocīda konvencijas 2.pantā minētas piecas noziedzīgas darbības, kuras veido genocīda actus reus jeb materiālo elementu. Noziedzīgo darbību uzskaitījums ir izsmeļošs, nevis tikai ilustratīvs. Trīs no piecām uzskaitītajām noziedzīgajām darbībām ietver pazīmes, kas raksturo kaitīgās sekas (materiāls sastāvs): grupas locekļu nogalināšana, nopietna fiziska vai garīga kaitējuma nodarīšana grupas locekļiem un bērnu piespiedu nodošana no vienas grupas otrai. Atlikušās divas noziedzīgās darbības neietver pazīmes, kas raksturo kaitīgās sekas (formāls sastāvs): tīša tādu grupas dzīves apstākļu radīšana, kas varētu pilnīgi vai daļēji grupu fiziski iznīcināt, un tādu līdzekļu lietošana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu grupā. [..] Genocīda konvencijas galvenās normas ir kļuvušas par starptautisko paražu tiesību daļu. Genocīdu veido trīs elementi: 1) vismaz vienas Genocīda konvencijas 2.pantā uzskaitītās noziedzīgās darbības izdarīšana, 2) noziedzīgās darbības vēršana pret kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu un 3) nodoms pilnīgi vai daļēji iznīcināt grupu kā tādu. Lai atzītu, ka ir izdarīts genocīds, nepieciešams pierādīt visu trīs elementu esamību. Lai gan Genocīda konvencija primāri nosaka indivīdu kriminālatbildību par genocīda izdarīšanu, starptautiskās tiesības attīstās tādā virzienā, lai tiktu atzīta valsts tieša atbildība par genocīdu. Tādējādi tiktu novērsts paradokss, ka genocīda sodīšanu sagaida no tā izdarītāja – valsts varas institūcijām." * -------- Tātad daļēji slēpts, bet genocīds. To, ka neviens pat netaisās šādus lēmumus un likumus par genocīdu atzīt, pašlaik ir skaidrs. Tomēr, attīstoties tiesībzinātnei un starptautiskajām tiesībām, domāju, ka šī krīze, kas vairāk gan ir morālā kā materiāla, var būt labs dzinulis tam, lai genocīda izpratnē būtu radikālas pārmaiņas. Nav pat gāzes kameras vairs nepieciešamas, cilvēkam principā LIEK nomirt savās mājās. Cik ilgi cilvēki turpinās klusēt??? Kāda jēga no zināšanām, iegūtiem grādiem un augstiem amatiem, ja cilvēki - tauta nejūtās laimīgāki ne atsevišķi, ne kopumā? Diemžēl, bet pie šādas varas un gudru cilvēku attieksmes valstī, vārdam "godīgs" sinonīms ir "muļķis". * Fragmentu AVOTS: Dipl. iur. Ieva Kalniņa, Eiropas Universitātes institūta (Florence) LLM programmas studente, Debora Pāvila, LU Juridiskās fakultātes studente, - "Latvijas Vēstnesim", Jurista vārds, Nr.33 (291), 2003. gada 16. septembris