Latviešu dzejas provinciālais un urbānais

Bez pārliekas pompozitātes , bet intelektuāli piepildītas , saturiski daudzveidīgas , noslēgušās kārtējās Dzejas dienas . Nešaubos , ka arī dzejas patērētājs ir varējis rast savam pasaules redzējumam atbilstošu garīgo gandarījumu , un varbūt ja ne tuvējā bibliotēkā vai kādā citā kultūriestādē , tad, pārlapojot Dzejas dienu programmu internetā , laika un telpas mērojums nevarētu tapt par šķērsli , lai klātienē uzklausītu savu iemīļoto autoru . Tomēr , neraugoties uz Dzejas dienu kā visaptverošas tautas kultūrvērtības fenomenu , uzdodas jautājums , vai šis vārda mākslas manifestējošais septembra gājums vairāk satur garīgas kvalitātes , vai tikai tukšu estētismu , ko pieļauj gan mūsdienu dzejas kritikas trūkums , gan utilitārā patērētāja pieprasījums .

 Kā indicēt un argumentēt iepriekšteikto ? Ticamākais , ka skats jāvērš grāmatveikalu un bibliotēku virzienā . Ar ko pirmām kārtām top uzrunāts lasītājs ? Ar banālsentimentāliem penterējumiem par pirmo , vienīgo un visādi citādi mūžīgo mīlestību , ar veltījuma sacerējumiem visiem dzīves gadījumiem , ar neko neizsakošām ezotēriskām vārsmām , ar lozungveidīgiem iztirzājumiem par politiskajiem darboņiem un prātojumiem par tautas izredzētību , vai gluži pretēji – nolemtību . Šim žanram uzticamo autoru skaits tik strauji vairojas , ka rodas priekšstats , ka dzejas mūza piedāvājas vai katram kā prieka meitas Rīgas naksnīgajās ielās .Turpretī Raupa , Viguļa , Vērdiņa un citu latviešu literatūras jēgpilno autoru darbi grāmatu plauktos ir jāmeklē bezmaz vai ar optiku , vai to tur vienkārši nav . Protams , veikali ir komerciestādes, un to vēlme izdabāt tā dēvētajam ,, vidējam lasītājam’’ ir saprotama . Diemžēl, līdzīga aina ir vērojama daudzās , jo īpaši lauku bibliotēkās . Ja grāmatu krātuvju plaukti  par tā jau niecīgo finansējumu  tiek piepildīti ar M.Laukmanes un viņai līdzīgi rakstošo autoru darbiem ( prozā surogātliteratūra ir atrodama vēl lielākos daudzumos ) , akmeni gribas mest ne vairs lasītāja , bet gan pašas kultūrpolitikas virzienā . Protams , ja vien galvenajā aspektā ar kultūru saprot indivīda izglītošanu , nevis izdabāšanu subkultūru ietverošām masām . Parasti kopsolī ar lauku bibliotekāru iet arī lauku kultūras dzīves vadītājs un arī lauku skolotājs , veidojot savdabīgu pseidointeliģences slāni. Arī

Dzejas dienas uz vietām bieži vien norisinājās pēc šī neko neizsakošā un bezkrāsainā estētisma , ne garīguma scenārija . Kā liecība tam – daudzskaitlīgie patosīgi apjūsmīgie raksti vietējos preses izdevumos par tikpat izcilu vietējo autoru priekšnesumiem . Tāpat šie autori , apejot kritiķu vērtējumus , ir pamanījušies izdot pa kādai , vai pat vairākām grāmatām . ... un lai nu par savu , bet dažkārt ar to pašu nabadzīgo pašvaldību finansiālo atbalstu . Kas šajā kaitina visvairāk ? Pārprastais lokālpatriotisms , kur provinciālais tiek pretstatīts urbanizētajam , radot priekšstatu , ka dzejas radīšanas pirmavots ir nevis intelekts , pasaules redzējums , bet gan vide . Rīgas dzejnieks tiek pozicionēts kā lecīgs nomenklatūrists ar plašām iespējam, kura radošais pienesums lasītāja redzeslokā nonācis tikai uz nabaga spalvasbrāļa no laukiem rēķina . Nevar noliegt pastāvošo nomenklatūru arī mākslas aprindās, un par to tiek daudz runāts , taču primārais ir daiļdarba kvalitāte . Tikmēr dzejas plūdi savā izteiksmes līdzekļu un metaforiskajā nabadzībā , dzejas tēlu vienveidībā , plūst kā no pilsētas , tā laukiem . Šajā sakarā nāk prātā kāda televīzijas intervija ar dzejnieku Viku (Viktoru Kalniņu) , kur, vaicāts par mūsdienu dzejas kritēriju atbilstībai mākslas pazīmēm , dzejnieks kā vienīgo cenzūras veidu nosauca naudu . Tāpat jārespektē mūsdienu neizbēgamā realitāte , ka tieši intelekts vismasveidīgāk no provinces migrē uz pilsētu , lauku kultūrvidē veidojot nosacītu garīgo vakuumu , kuru veiksmīgi aizpilda pseidomākslas izpausmes  . Tomēr nav šaubu , ka latviešu māksla , tostarp dzeja , nezaudēs savu nacionālo mentalitāti un pievilcību . Nezaudēs , ja kultūrpolitikas pārstāvji ( visos līmeņos) spēs atšķirt vienkāršu izpausmi , aktivitāti no pilnvērtīga , radoša darba. Tad arī diskusija par provinciālo un urbāno izpaliks . Pagaidām gan bieži nomāc doma , ka estētisms reiz nogalinās mākslu . Kaut gan tā drīzāk jau ir globāla , ne lokāla tēze.

Gunvaldis Tarvids