Grīnhofu ģimene sirsnīgā intervijā portālam Ogrenet
Šovakar, plkst. 20.20 projektā "Dziedošās ģimenes" LNT kanāla tiešraidē mēs visi kopā varēsim ļauties bērnības atmiņām, jo ģimenes dziedās skaistākās bērnu dziesmas. Šoreiz uzstāsies un ar sirsnīgām dziesmām mūs priecēs 8 ģimenes, kuru vidū būs arī Grīnhofi no Ogres. Viņi dziedās Ingūnas Lipskas dziesmu “Esmu mazais cālis Čau”, kurā īpašs akcents likts uz ģimenes jaunākās paaudzes muzikālo spēju demonstrēšanu, sagatavoti arī skatuves tērpi. Pirms vēl ieņemam vietas pie TV ekrāniem un atbalstām savējos, iepazīstinām ar dziedošo ģimeni.
Dziedošie piecīši no Ogres
Viņi pavisam ir pieci – tētis Reinis, mamma Liene un bērni – Dāvis, Agnese un Valters. Plašākai publikai vairāk pazīstams Reinis - pēc izglītības kordiriģents, profesionāls mūziķis un pianists, spēlējis dažādos sastāvos – ar Igo, Intaru Busuli, Lindu Leen, šobrīd nostabilizējies grupā “Deficīts”, sadarbojas ar Gunāra Kalniņa gospeļu kori “ GG choir”, vada Ogres Profesionālās vidusskolas jaukto kori un instrumentālo ansambli. Abi kopā ar Lieni, vokālo pedagoģi, izlolojuši un vada Viesītes moderno mūzikas studiju, kurā iesaistījušies arī vecākie bērni – Dāvis un Agate.
Dāvis, kuram tieši šodien aprit 10 gadu (Apsveicam!), mācās Rīgas Doma kora skolā, kuru savulaik beidzis arī tētis. Arī Agate nupat kļuvusi par sešgadīgo grupas audzēkni šajā pašā skolā, un ir ļoti lepna, ka uzsākusi nopietnas mūziķa gaitas. Viņa dzied arī bērnu popgrupā “Palāsītes”.
Valters ir vienīgais ģimenes loceklis, kurš, mammmas vārdiem runājot, “neiet nekur un nedara neko”. Viņš savā priviliģētajā vecumā (Valteram ir 2 gadi un 3 mēneši) var to atļauties, jo viņam bez liekām pūlēm izdodas būt par vecāku, šova dalībnieku un arī skatītāju mīluli. Valters ir visjaunākais šova dalībnieks, jau paguvis sadraudzēties ar visiem projekta dalībniekiem, jo viņam, atšķirībā no dažiem pieaugušajiem, ir sveši jēdzieni – cīņas gars un konkurence. Arī par 10 000 eiro, ja ģimenei tos neizdosies iegūt savā īpašumā, viņam sirsniņa nesāpēs.
Valteram vislielāko prieku sagādā pats process – tā ir ne tikai skatuviskā pieredze, bet arī pirmā nopietnā “iziešana” sabiedrībā. Valteram šodien koncertnumurā plānota arī uzstāšanās – kā viņam veiksies, to varēsim novērtēt jau pēc dažām stundām. Acīgais žūrijas pārstāvis, maestro Raimonds Pauls piefiksējis, ka mazais mākslinieks kāda priekšnesuma laikā, neviena nemudināts, jau mēģinājis uzdziedāt...
Draudzība stiprāka par slavu un naudu
Skatītāju domas dalās, vai tik jaukā un sirsnīgā pasākumā, kāds ir “Dziedošo ģimeņu” šovs, būtu nepieciešams žūrijas vērtējums un, kas vēl trakāk, izbalsošana, jo ir tik ļoti grūti šķirties no ģimenes, kuras uzstāšanās sagādājusi patiesu prieku. Liene Grīnhofa atzīst, ka katrs pats ir sev vislielākais kritiķis, un žūrija bieži vien mēdz būt arī subjektīva. Pēc priekšnesuma nereti gadās, ka pārējo šova dalībnieku vērtējums nesakrīt ar žūrijas sacīto, tad ģimenes cenšas cita citu uzmundrināt.
Pārsvarā ģimenes savā starpā esot draudzīgas, stāsta Liene. Grīnhofu ģimene aizskatuvē esot iekārtojusies blakus māsām Legzdiņām. Svētdienas priekšpusdienās, ierodoties uz mēģinājumiem un sagatavošanos vakara uznācienam, tiekot uzklāts galdiņš ar pašmāju labumiem. Arī tās ģimenes, kas jau izbalsotas, mēdzot atbraukt ciemos. Pagājušā svētdienā Zelču ģimene ieradusies ar dzērveņu maisu... “Es ne mirkli neizjūtu, ka kāds kādu uztver kā konkurentu,” atklāj Liene. Ikdienā jau negadoties tiek bieži satikties ar tādām ģimenēm, kas muzicē pašas un saprot citus, kas dara tāpat, viņa piebilst.
Liene arī skeptiski raugās uz izsludināto naudas balvu, jo nauda, pēc viņas domām, atstāj negatīvu iespaidu uz kopā dziedāšanas prieku. “Nebūs jau tā, ka beigās uzvarēs paši labākie, un vai vispaār vajag noteikt, kura ģimene ir labākā. Visi, kas mīl savus bērnus un tuviniekus, kopā muzicē, viņi jau ar to vien ir labi, ka dara to kopā,” saka Liene. Viņa arī atklāj, ka Reinis esot ierosinājis – ja finālā paliek divas ģimenes, un viena no tām būtu viņu, tad vispār vajadzētu atteikties no naudas, jo vissvarīgākā jau ir skatītāju mīlestība. “Ir bijuši raidījumi, pēc kuriem gribas pateikt paldies un aiziet no šova, jo ir tik labi, ka negribas to labo pazaudēt,” saka Liene. Un turpina:“Mūsu uzvara nebūtu naudas balva, mūsu uzvara būtu tikt līdz galam un pateikt klausītājiem visu, ko esam vēlējušies pateikt. Tad es būtu laimīga!”.
Pēc šova plāno pievērsties labdarībai
Grīnhofu ģimenes mērķis nav aprobežoties tikai ar piedalīšanos šovā. “Mums jau sen ir tāda iecere veidot labdarības projektus - koncertus mazpilsētās un pagastos, lai darītu tuvāku šādu muzicēšanas stilu cilvēkiem, kuri ikdienā nevar atļauties apmeklēt koncertus,” stāsta Liene. Jāpiebilst, ka Lienei ir arī režisores un pasākumu vadītājas pieredze, arī pašas komponētās dziesmas gaida tikšanos ar klausītājiem.
Šovs ir kā starpposms, ko Grīnhofu ģimene cenšas izmantot savā labā. Piedalīšanās šovā nenozīmē, ka visa pārējā dzīve un sadzīve tiek atlikta malā. Viņi dzīvo ar devīzi “Šovs dzīvo mums, nevis mēs šovam!” Netiek aizmirsts, ka ir mācības, darbs, draugi un radi, arī šķīvju kaudze virtuvē negaidīšot šova beigas... “Jāpieturas pie tā, ka dzīve rit ierastā, tikai nedaudz ātrākā tempā kā līdz šim,” saka Liene.
Foto no Grīnhofu ģimenes albuma
2009. gada 11. oktobrī, 17:28, Kultūra un izglītība
Ogrenet



Jaunākie komentāri
nu nu,pastātiet gan par to sunīti, vai tā bija patiesībā?
jo- ja tu tur biji klāt un to visu redzēji, tad cita lieta, bet teikt kau ko, ko citi teica, tā nevajag.
Viss jau ir skaisti, bet ģimenīte varētu pastāstīt kā viņi izturējās pret savu sunīti, kas bija paņemts no patversmes , tika piesiets Pārogrē pie jaunbūves žagaru kaudzes ziemas aukstumā un salā , būda bija tik maza, ka sunītis nevarēja ielīst, kaimiņi gāja barot šo nabaga dzīvnieciņu, labi , ka patversmes darbinieki viņiem to sunīti atņēma. Skumjš stāsts , bet fakts. Lai veicās šai ģimenei teātra spēlē!