Jāņuguns – neatņemama svētku sastāvdaļa

Jāņu svinību neatņemam sastāvdaļa ir jāņugunis, kas deg no kalna uz kalnu un it kā aizstāj sauli tās īsās prombūtnes laikā, tā nodrošinot vismaz reizi gadā gaismas pilnīgu uzvaru pār tumsu. Arī cilvēkiem jāpaliek nomodā līdz saules lēktam, neļaujot apziņai pazust miega tumsā, kā tas parasti naktī notiek. Jauni pāri lec pār ugunskuru, lai nākamajā gadā būtu veselība (vārda visplašākajā nozīmē). Jāņugunīm ir arī nenoliedzama radniecība ar upurugunīm, kuras vēdās un hinduismā ieņem svarīgu vietu un caur kurām divsejainais dievs Agni kā vidutājs uznes dieviem cilvēku lūgšanas.

Papardes zieds, kas ar lielu troksni izplaukst kā degoša liesma Jāņu nakts pusnaktī, ir sens priekšstats, kas apvieno saulgriežu nakts maģijas, auglības un uguns simboliku. Nesenos laikos tas tautas izpratnē prātvēderīgi vienkāršots un stipri degradējies, taču tautas ticējumi norāda, kas savā dziļākajā būtībā tas simbolizē iniciātisku apziņas apgaismību, kas pieejama tikai pēc rituālas, individuālas pārbaudes (resp. - iniciācijas). Kandidāta, kas to grib redzēt un iegūt, vienam jāiet tumšā meža biezoknī, jāieslēdz sevi burvju lokā un pacietīgi jāgaida, neļaujot nekam sevi iztraucēt. Pusnaktī visādi ķēmi un mošķi nāks to apdraudēt un mēģināt izbaidīt no burvju apļa aizsarga (gluži kā tas notika, Budam sēdot zem bodhi koka). Tas, kurš pārbaudi iztur un burvju ziedu saņem mutautiņā, iegūs laimi, bagātību un dažādas pārdabiskas spējas.
Jāņu rituālus var iztulkot kā vedinām jāņubērnus izjust unpārdzīvot dabas tuvumu, izjust un uzņemt sevī dabā briestošos dzīvības un auglības spēkus. Jāņu nakts aicina un veicina cilvēka un dabas saplūšanu, atgādinot cilvēciskās būtības bioloģisko pusi, bet pāri tai - cilvēka iekļaušanos Visuma kopībā. Rituālās līgodziesmas, kas tikai Jāņu naktī dziedamas, atbilst hinduistu un budistu mantrām un bhādžāniem. Daudzās ferātas, gari vilktās notis "līgo" piedziedājumā, rada fiziski sajūtamu siltumu (sanskritā - tapas) Saules pinumā un citos autonomās nervu sistēmas centros un caur tiem iespaido psihiskoscentrus (čakras jeb psihiskās enerģijas "riteņus"). Ar līgodziesmu vibrācijām latvietis izskaloja no savas dvēseles ikdienas rūpes un bēdas un ieskaņoja savu īpašo noti Visuma apļu harmonijās.
(Vīķe-Freiberga Vaira Dzintara kalnā.- Rīga, 1993)
Visvairāk izplatītā tradīcija ir jāņuguns dedzināšana. To parasti dedzināja kāda augstāka kalna galā, lai liesmas apspīdētu plašu apkārtni, ietekmētu laukos auglību un pasargātu no visādiem ļaunumiem un slimībām. Ja kāds bija slims, tad to nesa pie jāņuguns, lai arī vārgo apspīdētu dzīvinātājas liesmas. Dažās vietās (Zemgalē) jaunieši aizdedzināja lāpas un skrēja pa laukiem, vicinādami tās kā auglības un aizsardzības simbolu, bet reizē arī kā dabas spēku zīmi, kura ietver sevī gaismu un dzīvību.
Jāņugunis Jāņu vakarā sāka aizdegt tikai pēc saules rieta, kad bija jau labi satumsis. Uguņošana notika dažādā veidā, bet galvenā tomēr bija uguns, ko pacēla kārts galā. Šīs uguns iededzināšanai kārts galā bija piestiprināts kāds vecs ratu ritenis, katls, darvas muca, spainis, muciņa vai kas tamlīdzīgs. Gaisā paceltai ugunij - kā kurā vietā - bija dažādi nosaukumi: jāņuguns, pundele, pūdele, jāņulampa, ragana. Dažās vietās dziesmas min arī sveci vai lukturi. (..)
Pūdeļu dedzināmais materiāls bija sveķaina malka, bērzu tāsis, kas ilgi sprakšķēdamas dega. Daži veci ļaudis Kurzemē atceras, ka ugunij vēl klāt lika vecas slotas, lupatas, ar darvu sasmērētas pastalas, lai tā taisītu lielus dūmus, jo tie iztīrot gaisu no ļauniem gariem un slimībām. Lauki, kas tika pārklāti ar dūmiem, tajā gadā dodot labu ražu.
(Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.)
Latviešu gadskārtas svinību neatņemama sastāvdaļa ir uguns, kuras dedzināšana ir daļa no svinību rituāla. Uguns svinību laikos kurināta pavardā, dedzināta laukā ugunskurā vai pacelta augstu gaisā kārts galā kalna virsotnē, kā to mēdz darīt Jāņos. Uguns nozīme ir trejāda: 1) ugunij gan svinībās, gan ikdienā ir vajadzības nozīme, jo to lieto ēdiena gatavošanai, tā dod siltumu un gaišumu, 2) uguns piešķir svinībām sevišķu greznumu, un 3) uguns simbolizē labā uzvaru pār ļauno, gaismas uzvaru pār tumsu.
Šīs trīs uguns nozīmes labi saskatāmas ziemassvētkos, kad, bluķi sadedzinot, rada siltumu un svētku greznumu, bet simboliski līdzi bluķim sadeg arī visas pagājušā gada nelaimes. Arī vasaras saulgriežos Jāņos augsti paceltā uguns simbolizē Saules uzkāpšanu zenītā, gaismas pilnīgo uzvaru par tumsu, bet blakus šai nozīmei stabu galos degošās muciņas un kalnu virsotnēs sakurtie ugunskuri piešķir Jāņu naktij sevišķu spožumu, dodot arī Jāņu bērniem iespēju sasildīties.