Ogres Valsts ģimnāzija īsteno Erasmus+ programmas projektu

Palielināt attēlu

Kad Latvijā bija pienācis pirmais sals un kokiem sārtojās lapas, astoņi Ogres Valsts ģimnāzijas (OVĢ) skolēni un divas skolotājas devās uz saulaino Spāniju.

Mēs, Megija Marija Liesma, Viktorija Alberte, Valērija Kreščenko, Katrīna Kravale, Sindija Meiere, Rolands Kalniņš, Alberts Īvāns, Edgars Boronovskis kopā ar skolotājām Innu Zeņkeviču un Viktoriju Gailišu, devāmies uz saulaino Spāniju apmaiņas braucienā, kur tikām uzņemti viesģimenēs. Erasmus+ projekta ietvaros mums bija iespēja nedēļas garumā iepazīt Madridi, spāņu kultūru un izglītības sistēmu. Mēs arī piedalījāmies dažādās darbnīcās ar mērķi atrast efektīvākus risinājumus aktuālām vides problēmām. 

Man personīgi tā bija jauna pieredze – dzīvot svešā ģimenē un pieņemt viņu paradumus. Jāatzīst, ka mana vīzija par spāņu kultūru krasi atšķīrās no realitātes. Pirms brauciena spāņus biju iztēlojusies kā karstasinīgu tautu ar steidzīgu ikdienu, skaļiem mūzikas ritmiem, dejām līdz rīta gaismai, asu virtuvi un, protams, izteiktu temperamentu. Es maldījos. Patiesībā spāņi, salīdzinot ar šajā projektā iesaistīto citu valstu pārstāvjiem, izcēlās tieši ar savu mierpilno attieksmi un vienmēr smaidu uz lūpām. Manā viesģimenē rīti bija norakstīti – gulēšana līdz pēdējai minūtei, ātri iemalkota kafija un, ja laiks palika pāri, tad varbūt kāda aši iekosta maizīte ar džemu. Varētu pat teikt, ka spāņiem ir tā – nedari no rīta to, ko vari izdarīt vakarā. Tā nu katrs dodas savās gaitās – uz darbu, skolu vai iepirkties. Galvenais ir atgriezties mājās pēcpusdienā uz pusdienām, jo tas ir laiks, kad visa ģimene sanāk kopā, laiks, kad pārrunāt dienas notikumus un jaunumus, kad izbaudīt vienam otra sabiedrību. Runājot par spāņu virtuvi, to laikam visspilgtāk raksturo – bekons, pasta, vīns un baltmaize. Tā nu viņi variē ar šiem produktiem un pagatavo visneiedomājamākos ēdienus. Vakariņas – manā pieredzē tās pārsvarā bija ārpus mājām, jo ģimenē tās tiek pasniegtas ātrākais ap 23, kas tipiskam latvietim ir gaužām par vēlu. Madrides centrā ir grūti atrast nacionālas ēstuves, vienīgi uz katra stūra tapas (tās ir mazas maizītes, kuras pildījumu var izvēlēties pats). 

Pilsēta tūristus uzrunā ar savu skaisto klasicisma un jūgendstila arhitektūru, gaisa dārziem un vēstures mantojumu. Mēs apmeklējām arī daudzināto Prado muzeju, kurā ir aplūkojami spāņu meistaru – Velaskesa, El Greko un Goijas darbi. Kā arī tur atrodas itāļu un flāmu mākslinieku kolekcijas, piemēram, Rafaels, Ticians un Tintoreto, Boss un Rubenss, un arī laikmetīgās mākslas izstādes. Ja man būtu jāatbild, kura Madridē ir visskaistākā vieta, būtu grūti izšķirties starp Prado muzeju un Retiro parku. Tur nonākot sajūta ir kā pasakā. Sākumā tas bijis karaliskās pils dārzs, bet šobrīd – galvenais dārzs pilsētā, kur pāvi staigā savvaļā, papagaiļi klaigā, sēdēdami koku galotnēs, un visapkārt strūklakas. Lai sajustu un izbaudītu arī Madrides romantisko pusi, mēs devāmies laivu braucienā pa Retiro dārza ezeru dzīvās mūzikas pavadīti. Parks ir kā miera oāze, kas nodalīta no pilsētas kņadas. Vismaz viens no maniem spriedumiem par spāņiem bija trāpīgs, jo tā tiešām ir skaļa tauta, kas čalo nepārtraukti. 

Nedēļa ir par maz, lai iepazītu pilsētu. Manuprāt, Madride ir pilsēta, kurā katra diena ir kā jauns piedzīvojums, jo kā gan citādāk varētu būt pilsētā, kuras iedzīvotāju skaits ir divas reizes lielāks nekā visā Latvijā kopā! 

Protams, aiz skaistās atpūtas slēpjas arī smags darbs, proti, lai, sasniedzot galamērķi, varētu uzelpot un izbaudīt lielpilsētas dzīvi, pirms brauciena nācās ieguldīt visus savus spēkus sagatavošanās darbos, jo tas ir atbildīgs brīdis pārstāvēt savu valsti, skolu un, protams, arī pašam savus darba augļus. Prezentācijas un materiālu jūras, un atkal prezentācijas. Jāpiemin, ka arī Spānijā mūs nesagaidīja tikai atpūta, jo katru dienu devāmies uz skolu, kurā piedalījāmies gan mācību stundās, gan darbnīcās, veidojām plakātus, pārstrādājām papīru, apmeklējām lekcijas muzejos un inovatīvus uzņēmumus, kas rūpējas par vidi, kā arī piedalījāmies dažādās aktivitātēs, kas ļāva iepazīt tuvāk citu valstu dalībniekus. 

Uzskaitīt visus ieguvumus būtu grūti, bet, manuprāt, visvērtīgākais ir iegūtā pieredze. Dalība projektā iemāca atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem no visas pasaules un uzlabo komunikācijas spējas, kas kalpo kā pamats jaunai draudzībai, paplašina redzesloku un zināšanas, varbūt pat palīdz pārkāpt pāri savam kautrīgumam un liek uzdrīkstēties. Šādas iespējas ir jāizmanto, jo tās iemāca to, kas vienmēr bijis līdz galam nesaprasts, sēžot skolas solā. 

Par šo skaisto nedēļu, padomu, atbalstu, iedrošināšanu, pleca sajūtu, uzticēšanos vislielāko paldies sakām projekta Erasmus+ koordinatorei Innai Zeņkevičai un skolotājai Viktorijai Gailišai.