Skolēni pierāda sevi publiskās runas konkursā "Es piedzimu laikā!"

14.februārī Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā notika Lielvārdes, Ķeguma un Ikšķiles novada skolēnu Publiskās runas konkurss. Vienotās tēmas devīze –  "Es piedzimu laikā". Starpnovadu konkursā piedalījās 13 skolēni divās vecuma grupās (8.-9. un 10.-12. klašu audzēkņi). Jaunie oratori klausītāju un žūrijas komisijas vērtējumam piedāvāja pašu sacerētas runas par doto tēmu "Es piedzimu laikā", kā arī atbildēja uz žūrijas locekļu jautājumiem latviešu valodā un vienā svešvalodā (pēc izvēles – angļu vai krievu).

Priekšnesuma vērtēšanas galvenie kritēriji: temata formulējums atbilstoši devīzei; runas uzbūves jeb kompozīcijas precizitāte; uzstāšanās spilgtums, iedarbīgums un spēja pārliecināt; valodu līdzekļu bagātība, to mērķtiecīgs izmantojums; neverbālo izteiksmes līdzekļu atbilstība; stāja un publiskās uzstāšanās etiķete; prasme atbildēt uz jautājumiem divās valodās.

Izvērtējot dalībnieku sniegumu, 1.vieta tika piešķirta Stellai Blumfeldei no Lielvārdes pamatskolas 9.klases (skolotājas Santa Mežvēvere, Agita Eriņa) un Dagnijai Kālei no Jumpravas vidusskolas 11.klases (Benita Jaunzeme, Mirdza Kukule).

2.vieta - Laurai Bērtulsonei no Lielvārdes pamatskolas 9.klases (Santa Mežvēvere, Agita Eriņa) un Pēterim Jēkabsonam no Ķeguma komercnovirziena vidusskolas 11.klases (skolotāja Ilze Krastiņa).

Atzinību nopelnīja Santa Vasiļjeva no Ikšķiles vidusskolas 8.klases (Zane Bēķe, Elza Daukšte) un Artūrs Briedis (Ikšķiles vidusskolas 12.klase, skolotājas Ginta Silkalne, Ilze Ļeonova).

Vai viņas zinās, par ko draudzene runā?
Fragments no Dagnijas Kāles runas:

"Katrs no mums ir daļa no laikmeta, kurā dzīvojam. Mēs paši veidojam savu laiku. Ar darbiem, domām un pateiktiem vārdiem. Mūsu uzskati, kurus varbūt pat neapzināti iedvešam citiem, vēlāk arī saviem bērniem, pārvēršas par nākotnes vidusmēra cilvēka uzskatiem. Pēc personīgās pieredzes varu apgalvot, ka visu cilvēku domas materializējas. Ar mums notiek tas, par ko mēs domājam. Ja es dienu sāku ar pozitīvām domām, tad tā arī izvērtīsies par veiksmīgu dienu. Tāpēc arī Ojārs Vācietis kādā savā dzejolī rakstīja: "Mēs esam laikmeta asinis, no mūsu ritēšanas ir atkarīgs, cik viņš ir dzīvs, cik un kā dzīvos, un vai vispār pastāvēs. Cilvēks ir sava laika un laikmeta asinsķermenītis."

Es par laika raksturotāju, piederības zīmi uzskatu valodu. Jau bērnībā, iespējams, kā vairums bērnu biju jaunvārdu izgudrotāja. Piemēram, gulbjus es saucu par buģīšiem, gliemežus par miekridžām un reklāmas par komām. Vārdi, ko mēs runājam, atspoguļo mūsu būtību. Pēc cilvēka runas veida var noteikt, cik šis cilvēks ir kulturāls. Un mūsdienās jaunieši ļoti bieži cenšas kļūt it kā modernāki. Ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie. Valda uzskats, ka, protot svešvalodas, cilvēkam pasaulē paveras plašākas iespējas. Arī es par savu nākotnes mērķu sasniegšanas līdzekli izvēlējos angļu valodu. Labprātāk lasīju grāmatas angļu, nevis latviešu valodā. Un tad literatūras stundā, lasot Māras Zālītes lugu «Margarēta», apmulsu. Uz advokāta jautājumu, vai viņa (Margarēta) apgūstot svešvalodas, Margarēta atbild, ka tikai pūloties savu valodu neaizmirst. Un seko Margarētas jautājumi: "Kas ir deinis? Kas ir damaksnis? Kas ir delvērde?" Uz tiem neatbild advokāts, nevarēju atbildēt arī es. Kā? Es taču esmu latviete, 21.gadsimta latviete, kas, izrādās, savas valodas dziļākos slāņus vairs nezina.

Mūsu, latviešu, ir tikai divi miljoni, bet mums ir sava valsts, sava valoda, kas ir viena no divām baltu valodām pasaulē, viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Ar to varam lepoties. Bet mums tā ir jānosargā, jānotur, jāmīl. Par spīti visam. Par spīti tam, ka mazie latvieši dzimst Īrijā, Lielbritānijā, Dānijā, Norvēģijā. Vai viņi runās latviešu valodā? Kad mana draudzene sava brāļa meitiņām teiks: «Paskatieties uz skaisto varavīksni, pakustiniet vecās akas vindu! Skatieties, tur, pļavā, staigā svētelis!» Vai viņas zinās, par ko draudzene runā?

Tāds ir mans laiks, kad izšķiras manas tautas, manas valodas liktenis. Mēs, septiņpadsmitgadīgie, astoņpadsmitgadīgie, būsim nākotnes veidotāji. Tāda paša vecuma kā tie, kas 1918.gadā lika pamatus mūsu nacionālajai valstij. Būsim tehnoloģiju, svešvalodu pratēji, bet nosargāsim savu valodu, vārdus, ko mums mācījusi ģimene, jo tikai latviešu valodā varam izteikt savu domu un emociju dziļākās nianses."