Paš-vērtējums pret paš-apzināšanos

Palielināt attēlu

Priecē tas, ka arvien vairāk cilvēku interesējas par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka psiholoģiju. Šajā rakstā atkal būs runa par diviem terminiem.

Šoreiz: paš-vērtējums un paš-apzināšanās. Ja atšķirība starp tiem ir saprotama, tad tālāk lasīt nevajag.  

Pieņemsim, ka biežums, kādā termins ir minēts interneta meklētājā, atbilst pakāpei, kādā šis vārds ir pārstāvēts arī masu apziņā. Šo divu terminu meklēšanas rezultāti ir sekojoši: pašvērtējums -156 000; pašapzināšanās - 3 260. No šī arī var secināt, cik liels sabiedrībā ir pašapzināšanās deficīts.

Kādā no atvērtajām tīmekļa vietnēm teikts, ka "pašapzināšanās" izpratne ir saistīta ar nopietnām grūtībām. Un tā ir taisnība. Tādēļ šis raksts būs mēģinājums pēc iespējas vienkāršiem vārdiem aprakstīt to, ko nozīmē pašapzināšanās. 

Par maza bērna pašapzināšanos var sākt runāt tad, kad viņš sāk sevi atdalīt no mātes. Bērna vecums, kas šeit tiks minēts, būs relatīvs, tomēr pieņemsim, ka tas ir 1 gads. Protams, skaidrs, ka dažreiz tas nenotiek ne 30, ne 50 gados. 

Pirmkārt, pieaugušam cilvēkam pašapzināšanās nozīmē sava ķermeņa un tā atrašanās vietas uztveri gan citu ķermeņu sistēmā, gan fiziskās pasaules notikumos, pie tam – no tā visa atdalīti. (Meitenīte, 3 gadi, raud: "Audzinātāj, tas puika saka, ka es esmu ragana". "Un, kā tu pati domā? Tev par to ir jābūt pašai savam viedoklim.") Vienkāršāk izsakoties, pašapzināšanās ir spēja sajust sevi un zināt par sevi: ka es esmu konkrēti "es". Piemēram, mani sauc:.., es esmu..., šobrīd atrodos..., šobrīd es nodarbojos ar... aiz loga es redzu….. Ja es teikšu, ka mani sauc citādi, vai ka atrodos citā vietā, tad tas nozīmēs, ka ar mani nav viss kārtībā. Psihiatrs man piešķirs diagnozi. Tas liecinās par to, ka man ir traucēta pašapzināšanās spēja. 

Otrkārt, svarīgs pieauguša cilvēka pašapzināšanās darbs ir - ieskatīšanās "sevī". Uz šo attiecas viss, kas saistās ar dažādu apziņas procesu un struktūru pašuztveri. Tā saucas fenomenoloģija. Tas nozīmē to, ka es, ja man ir apziņa, varu sevi  vērot. Un, es varu vērot arī to, KĀ es sevi vēroju, jeb KĀ es vēroju savu apziņu. Tas ir, aprakstot sevi, savu telpu, savas fantāzijas, es vienlaicīgi spēju novērot arī to, KĀ es šķiroju to, ko es aprakstu, un to, ko es neaprakstu. Pie sava apraksta es sev atzīmēju to, ka man kaut kas no aprakstītā ir piemēram, nepatīkams, vai  kas manī izraisa skumjas, un  ka man kopumā nav patīkami tas, ka  man kaut kas nepatīk, un  ka mani kaut kas skumdina. 

Sarežģīti? Ar gadiem to var uztrenēt...

Spēju ieskatīties sevī sauc arī par refleksiju, un tā skaitās augstākā pašapzināšanās forma. Un, tas ir pilnībā saprotami, jo ne jau katram cilvēkam gribas sevī ieskatīties. Dažreiz saka, ka ES – tas ir refleksijas, jeb sevis vērošanas produkts. 

Cilvēka apziņas spēja pavērsties no ārpuses uz iekšpusi un tad atkal atpakaļ ir obligāts priekšnosacījums, lai pasauli būtu iespējams uztvert kā kaut ko, kas ir neatkarīgs no paša cilvēka. Tik pat svarīga ir apziņas spēja realitāti sadalīt: iekšējā un ārējā realitātē. Šāds darbs ir gan nogurdinošs, gan sarežģīts un ne vienmēr vainagojas ar panākumiem. 

Ir viegli atbildēt uz jautājumu, vai sarkanais ābols pirms brokastīm ir ārpus manis vai manī. Kamēr ābols nav apēsts, tikmēr tas ir mūsu ārējā realitāte. Tomēr, tā kā mēs par ābolu domājam, tad tas nedaudz ir arī mūsu iekšējā realitāte. Protams, ne jau pats ābols, bet domas par ābolu. Kamēr ābolu ēdam, tikmēr tas pārvēršas par mūsu iekšējo realitāti, kopā ar mūsu siekalām pārvēršoties no ārējās uz iekšējo realitāti. Bet domas par ābolu pamazām pazūd, dodot vietu kam citam. Iespējams, apmierinot izsalkumu, sākam ievērot cilvēku, ar kuru kopā brokastojam, vai arī priekšmetus, kas atrodas virtuvē, kur ēdam. Ja viss būs labi, tad ābols vēl kādu laiku par sevi atgādinās ar sāta, veldzes un mundruma sajūtu, bet vēlāk aizmirsīsies. Ja ābols nebūs bijis labs un organisms ar to netiks galā, tad atcerēsimies to vēlreiz. Tagad jautājums – vai ābols ir mūsu iekšējā realitāte, vai ārējā?

Ja runājam par smalkajām matērijām, tad jautājums ir vēl sarežģītāks. Te derēs anekdote: Pie luksofora strauji nobremzē motocikls un apšļāc kājāmgājēju, kurš stāv. Kājāmgājējs iekliedzas: "Jūs esat cūka!" Motociklists vairākas sekundes saviebies apskata kājāmgājēju un saka: "Jūs paskatieties uz sevi spogulī!" 

Šī anekdote ir ironisks projekcijas procesa attēlojums, kad citos cilvēks ierauga un nosoda to, kas patiesībā pieder pašam cilvēkam. Jo tik tiešām – kurš tad no viņiem tagad ir cūka? 

Pašapzināšanās līdzinās kuģa vadībai ar navigāciju. Jo skaidrāka cilvēkā ir apzināšanās, jo labāk viņš saprot, kas viņš ir, kur atrodas, kādā stāvoklī, kurp virzās un kādi ir viņa resursi. 

Savukārt paš-vērtējums ietver spēcīgu sociālu un narcistisku nokrāsu. Autori, kuri par šo tēmu raksta, norāda uz to, ka pašvērtējums ir saistīts ar spēju pretendēt un būt veiksmīgam. Pamatā pašvērtējums rodas, pateicoties divām lietām. No tā, ka cilvēks sevi salīdzina ar citiem cilvēkiem (un viņu panākumiem), kā arī no tā, ka salīdzina savus panākumus ar līmeni, uz ko viņš pretendē (salīdzinot savu tēlu ar savu ideālo tēlu). 

Pašvērtējums un līmenis, uz ko cilvēks pretendē ir saistīts arī ar sevis pašapzināšanos, kura savukārt ir saistīta ar agrīnas bērnības pieredzi. Pašapzināšanās veidojas kontaktā ar tuvajiem pieaugušajiem cilvēkiem. Tieši viņi pirmo reizi māca bērnam atšķirt savu no sveša – kā ārēji, tā arī iekšēji. Un, ja kāds no pieaugušajiem "apšļāca" šo bērnu ar dubļiem, vai "izvēmās" uz bērnu, bet pēc tam nosauca bērnu par cūku, tad šādam bērnam pieaugotbūs lielas problēmas ar sapratni: kas viņš ir, kur atrodas, ko dara un par ko viņš šajā pasaulē ir atbildīgs. 

Jau pati "paš-vērtējuma" termina izmantošana vien norādauz to, ka esošais cilvēka stāvoklis tiek atdalīts no ideālā Es tēla, uz kuru vajag tiekties. Bet, tas ne pie kā laba nenoved, jo tad cilvēkā veidojas narcistiskas iezīmes. Tas pats attiecas uz "paš-vērtējuma celšanu". Jo vairāk izdodas to "pacelt", jo lielāks ir atstatums starp realitāti un starp to, kas cilvēks nav. Tad cilvēks sajūt lielas sāpes un iepriekš aprakstītā narcistiskābērnības trauma, diemžēl,vēlāk atkārtojas vēl un vēlreiz. 

Sevis pašapzināsanās procesu var veikt patstāvīgi – soli pa solim, kā minēts šajā rakstā iepriekš par fenomenoloģiju. To var veikt arī ar psihoterapijas palīdzību. Katrā ziņā pašapzināšanās treniņš veicina cilvēka spēju būt atbildīgam par savu dzīvi, attīstīt sevi, pieņemt apkārtējos, redzēt lietas no citu cilvēku perspektīvas, veicināt paškontroli, būt radošam, produktīvam, pieņemt lēmumus.

Saistītais raksts "Paš-vērtējums pret paš-cieņu" šeit:

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.