Kāpēc prātā nāk uzmācīgas domas?

Palielināt attēlu

Nevēlamas uzmācīgas domas ir iestrēgušas domas, kas ļoti nomoka. Tās rodas burtiski no nekurienes, pēkšņi pārsteidz un rada pamatīgu trauksmi.

Tie var būt uztraukumi par attiecībām, svarīgiem vai ne tik svarīgiem lēmumiem, seksuālo orientāciju vai identitāti, reliģiju, nāvi, drošību, vai uztraukumi par jautājumiem, uz kuriem nav iespējams konkrēti atbildēt. Visbiežāk nevēlamās uzmācīgās domas fokusējas uz seksuāla, vardarbīga un sociāli nepieņemama rakstura tēliem.

Cilvēki, kuriem šādas domas piemīt, bieži baidās, ka tā, kā viņi savā prātā iztēlojas, viņi var sākt arī rīkoties. Viņi baidās arī par to, ka šādas domas nozīmē ko sliktu arī par viņiem pašiem. Bet, jo cītīgāk cilvēks cenšas no šīm domām novērsties, jo uzmācīgākas tās top un jo sliktāk cilvēks jūtas. 

Nav viegli to atzīt, bet cilvēks tik tiešām gūst baudu no primitīvām un asām sajūtām un svešu cilvēku nelaimēm. Cilvēks pārsteidzoši slikti spēj pārvaldīt savas tumšās domas: viņš nespēj kontrolēt ne to ilgumu, ne saturu. 

Kā veidojas šī tumšā personības puse? Daļa no apziņas procesiem veido to cilvēka "es", ar kuru cilvēks ir pieradis identificēties – labvēlīgs, normāls, loģisks. Tajā pat laikā ir citi procesi, kas kalpo kā trigeris, kas attīsta tumšo un iracionālo apziņu, kur rodas dažādi uzmācīgi tēli un idejas. Seni zemapziņas mehānismi apkārtējā pasaulē nepārtraukti meklē potenciālu draudu avotu. Informācija par tiem, apejot apziņu, izpaužas kā emocionāli signāli, kas arī izsauc šīs nevēlamās domas. Tās ir nejaušas un nekontrolējamas. Lai arī cilvēkam piemīt apziņa, tomēr savu psihes dzīvi tas pilnībā kontrolēt nespēj. 

-Drūmas un biedējošas domas: "Tas ir pretīgi, parādiet, lūdzu, vēlreiz." Cilvēkam ir neērti atzīt, ka viņu saista draudīgi un zemiski stāsti, jo skaitās, ka par to interesējas tikai izvirtušas personības.Tomēr vilkme pēc tā, kas iedveš šausmas var būt arī noderīga. Domas par citu ciešanām ļauj cilvēkam neitralizēt viņa destruktīvās emocijas, nenodarot pāri ne sev, ne citiem. "Es no jauna spēju sajust savas dzīves vērtību, jo es un mana ģimene esam dzīvi un veseli," 

-Domas par seksuālu izvirtību. Daudzi cilvēki visvairāk ienīst domas, kas ir saistītas ar seksuālajiem tabu: nav nekā sliktāka, kā pieķert sevi fantazējot par kaut ko amorālu vai pretlikumīgu. Tomēr labā ziņa ir tāda, ka viegls uzbudinājums ir nenozīmīgs. Uzbudinājums ir dabiska organisma reakcija uz uzmanību: pamēģiniet padomāt par savām ģenitālijām un tad sevi pārliecināt, ka nekā nejūtiet. Ja prātā iešaujas doma par izvarošanu vai seksu ar nepilngadīgu personu, tad tas nebūt nenozīmē, ja jūs grasāties šo ideju realizēt dzīvē. Ne visas savas domas ir jāuztver burtiski. Arī sieviešu erotiskajām fantāzijām ir loģisks izskaidrojums. Tas ir saistīts ar sievietes vēlmi būt gribētai tik ļoti, ka vīrietis sevi nespēj kontrolēt. Bet tas nebūt nenozīmē to, ka sieviete vēlas, lai viņu izvaro reālajā dzīvē. 

-Politnekorektas domas. Tā ir naidīga balss galvā, kura ieslēdzas, līdzko cilvēka uzmanības centrā nonāk kāds, kas ir “savādāks” – cilvēks invalīdu ratos, koši ģērbts transseksuālis vai ārzemju pilsonis ar neierastu ādas krāsu. Šī balss, kuru cilvēks ar visiem spēkiem cenšas apstādināt, sāk apšaubīt "citu" cilvēku adekvātumu, uzvedību, spējas un cilvēciskasraksturīpašības vispār. Tādas domas izsauc primitīvi aizsargmehānismi, kas veidojušies cilvēces pirmsākumos, kad svešie bija apdraudējuma avots. Tādos gadījumos tiek ieteikts nedomāt par to, cik nepieklājīgs jūs izskatītos citu acīs, bet gan koncentrēties uz cilvēka personību, ar kuru jūs komunicējat. 

-Ļauna prieka domas. "Es priecājos, ka tev neveicas." Cilvēkus priecē tieši slavenību, nevis līdzvērtīgu cilvēku neveiksmes. Kad neveicas veiksmīgajam, mēs sajūtam, ka esam daudz gudrāki, tālredzīgāki un par sevi pārliecinātāki. Iespējams, tā izpaužas mūsu vēlme pēc taisnīguma. Lai tiktu pāri šim ļaunajam priekam, ir jāiedomājas sevi šīs personas vietā vai jānokoncentrējas uz saviem personiskajiem sasniegumiem, jo labākās zāles pret skaudību ir pateicība.

-Cietsirdīgas un asinskāras domas. "Ja man tagad rokās būtu motorzāģis…" Katram no mums ir gadījies, kas darot kādu parastu darbu, pēkšņi ienāk prātā doma – kā tas būtu, ja es kādu nodurtu, nožņaugtu, piekautu vai nogrūstu no augstuma. Zinātnieki saka, ka vēl gēnu līmenī mūsos dzīvo senču izdzīvošanas veids - nogalināšana. Zemapziņa glabā informāciju par slepkavību kā vienīgo problēmu risināšanas veidu, kas saistīts ar varu, ierobežotiem resursiem un draudiem drošībai. Tomēr vairumā gadījumu vardarbīgas domas kalpo reālas vardarbības bloķēšanai. Biedējošie skati, kurus zīmē mūsu prāts, liek mums situāciju izanalizēt, pirms tai ķeramies klāt. Scenāriju izspēlējam savā iztēlē un tad šīs ainas izgaist. 

Pastāv daudz mītu par šīm domām – ka zemapziņā tik tiešām to vēlamies, ko domājam, vai ka ikviena doma, kura parādās, būtu noteikti jāizpēta, jo tā kaut ko signalizē. Šīs domas cilvēku biedē,trauksmainā domāšana cilvēku pārņem un šķiet, ka domai pār cilvēku ir vara. Cilvēki cenšas no šīm domām atbrīvoties, kas šo domu intensitāti tieši pretēji – palielina. Jo vairāk cilvēks cenšas apspiest vai šīs domas aizvietot, jo lipīgākas tās kļūst. 

Tādēļ ir jāsāk veidot jaunas attiecības ar šīm domām. Tā kā šīs domas ir nesvarīgas, tad jāmācās tām nepievērst uzmanību, jo tām nav nekādas jēgas uz nozīmes. Ja tām nepievēršam uzmanību un neiesaistāmies, tās izgaist. Pašus domu impulsus mēs kontrolēt nevaram. Mēs varam samazināt savu jūtīgumu pret šiem impulsiem - necenšoties sevi pārliecināt par to, ka tas nenotiks, vai kā tā nav patiesība. Nevēlamās uzmācīgās domas pastiprinās, ja tajās iesaistās, par tām uztraucas, pret tām cīnās vai no tām izvairās. 

Tā vietā vispirms šīm domām ir jāpiešķir nosaukums: "tā ir manas uzmācīgās nevēlamās domas", bet tad jāatgādina sev, ka tās ir automātiskas un uz mani neattiecas, tomēr ļaujot šīm domām būt un negrūžot tās projām.Jāļauj visam vienkārši plūst un jāļauj, lai paiet kāds laiks. Jāietur pauze, jādod sev laiks, nav jāsteidzas. Ir jāsaprot, ka domas var arī atgriezties. Un tad jāturpina darīt tālāk to, ko darījām pirms nevēlamajām uzmācīgajām domām, pie tam, vienlaicīgi ļaujot sev atrasties arī trauksmē, ko šīs domas izsauc.    

Šādu pieeju nevēlamajām uzmācīgajām domām ir grūti trenēt. Tomēr, jau pēc pāris nedēļu praktizēšanas varēsiet novērot domu parādīšanās biežuma un intensitātes samazinājumu.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.