Kā atklāt savus slēptos dabiskos talantus?

Palielināt attēlu

Izvērtējot savus resursus, mēs bieži aizmirstam par saviem talantiem, jeb spējām. It īpaši par tiem, kurus neizmantojam un par kuriem pat nenojaušam.

Nenojaušam, jo sevī tos nejūtam un neredzam sevi no malas. Dažkārt savu talantu atrast ir gūti, jo traucē iekšējais kritiķis.   

Ja jautājam sev par to, kas ir mūsu resursi, tad pārsvarā atbildam par materiālām lietām – auto, mājoklis, nauda. Varbūt, pieminam savu darbu vai savu labo veselību.Varbūt, runājam par draugiem, kuri vienmēr gatavi mums palīdzēt. Varbūt, uzskaitām savas labās īpašības un prasmes. Bet, vai es zinu visus savus talantus un spējas? Un, vai to visu izmantoju? 

Tieši talanti un spējas bieži ir tie, kas palīdz iziet cauri pusmūža vai eksistenciālajām krīzēm. Tie ir īpaši svarīgi materiāli grūtos laikos, kad nav vairs nekā, uz ko balstīties.   

Viskošāk talanti izpaužas bērnībā. Kas bija tas, kas tevi saviļņoja bērnībā? Ļauj sev pāris minūtes atcerēties pašus priekpilnākos periodus no savas bērnības. Kas tajos radīja prieku? Kas tiem visiem bija kopīgs?

Futbols, ieskaitot treniņus un sacensības? Vai, varbūt, dalība kādos projektos, ieskaitot draudzību un kopējas interese ar pārējiem dalībniekiem, plus spēja visus saliedēt vai vadīt? Meklēju domas, sajūtas, rīcības paternus.  

Kamēr gremdējos bērnības atmiņās, padomāju, kas ir tas, kas līdzīgi mani saviļņoarī šīsdienas pieaugušā cilvēka dzīvē. Kādas lietas, kuras es tagad daru, man visvairāk atgādina šīs manas bērnības atmiņas?  

Savus unikālo talantu apzināšanās sniedz atbildi uz maniem jautājumiem. Šie talanti izskaidro, kādēļ es izdaru konkrētas izvēles, baudu kādas aktivitātes, esmu labāks vienā vietā, nevis kādā citā. Lietas, kas saviļņoja mani skolas laikā būs ļoti līdzīgas tām, kas mani saviļņo arī tagad. Mani skolas laika stāsti kalpos kā pamats, kas atklās gan manus talantus, gan arī to, kā tos izmantot.  

Es pārdomāju, kas ir tā lieta vai nodarbe, kurā es zaudēju laika sajūtu? Varbūt tā ir ģitāras spēle, dārza darbi, dzejas rakstīšana...

Ir pulksten deviņi sestdienas rītā, un pēc pāris mirkļiem jau pusdienlaiks. Šī nodarbe mani ievelk kā melnais caurums. Mans ķermenis, prāts, intuīcijas darbojas perfektā simetrijā. Vai es spēju šos maģijas mirkļus notvert un izmantot tālāk? Šādus savas dzīves mirkļus vajag pavērot ciešāk. Ja esmu tik ļoti aizrauts ar šo nodarbi, ka zaudēju laika sajūtu, tad es atrodos šī procesa plūsmā, kas nozīmē, ka šajā procesā esnoteikti izmantoju vienu vai pat vairākus savus talantus. 

Pēc kā es ilgojies? Kāda uguns manī tieši šajā momentā deg? Tieši šis mirklis ir tas, kurā es varu piepildīt savas dzīves misiju un uzdevumu.

Ja es šobrīd esmu tur, kur savas spējas un talantus neizmantoju, tad šāda veida pašrealizācijā nejūtos komfortabli, varbūt pat jūtu sāpes. Tomēr, labi, ka dzīve ir ceļojums, nevis viena izolēta diena. 

Es atrodu vismaz vienu sīku veidu, kā es varu atsaukt atmiņā prieku, ko sajutu skolas gados. Pēc tam man burtiski "jāpazūd" šajā savā vismīļākajā nodarbē, jāpazaudē laika sajūta. Un tad sāku trenēt sevi tajā, ko es ilgojos darīt, un sāku to nekavējoties darīt. 

Ja es savus talantus apzinos un redzu, tad pēc vajadzības varu tos pa vienam ņemt un izmantot sev par labu. Es varu vākt kopā visu savu identitāti, savu "Es", kas sastāv ne tikai nomanām zināšanām par sevi, bet arī no apkārtējo cilvēku vērojumiem un projekcijām. 

Lai to paveiktu, pirmkārt, man pašam jāsastāda savu talantu un spēju saraksts, sadalot to divās daļās: tos, kurus es izmantoju un kurus neizmantoju. Visdrīzāk, ka savus apzinātos talantus es izmantoju. Bet tos, kurus tik labi nepazinos, es neizmantoju iekšējā kritiķa dēļ, kurš man tos neļauj realizēt. Iekšējais kritiķis daudziem maniem talantiem var būt piešķīris nievājošu nosaukumus. Piemēram, organizatoriskas spējas ir nosaucis par "vēlmi dominēt un valdīt". Tādēļ var rasties iekšējais aizliegums.  

Tālāk varu pajautāt (vai pat izsūtīt)gan saviem tuvajiem, gan ne tik tuvajiem cilvēkiem (vēlams trim, tas ir, tuvam, ne tik tuvam un pavisam senam paziņam)sekojošus jautājumus: 

-Ja tev jautātu, kas ir (mans vārds), ko tu atbildētu?

-Kādus slēptos talantus tu manī redzi?

-Kādas savas stiprās puses es tavuprāt neizmantoju? Kā es tās varētu izmantot? 

-Kādas ir manas vājās puses? Kā tu redzi, kur es varētu attīstīties (talanti, kas ir pamanāmi un kurus varu realizēt)?

-Kādā situācijā tu lūgtu manu palīdzību? Kāpēc? Kā es tev varētu palīdzēt?   

No  atbildēm es varu ieraudzīt, cik ļoti tās bagātina manu priekšstatu par sevi. Pie tam, uz šiem jautājumiem par sevi es varu atbildēt arī pats.   

Teorijai bez prakses nav nekādas jēgas. Jau šonedēļ ir jācenšas izmantot kādu no pamanītajiem talantiem - lai sajustu baudu no jaunām iespējām. Vēlu jums šo savu talantu "lādi" piepildīt un "dārgumus" izmantot ar mērķidzīvot piepildītāku un priecīgāku dzīvi! 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.