Elīnas un Jāņa Zelčānu mājas ir Ogre. Ģimene, kurā aug četri burvīgi bērni, šeit laidusi dziļas saknes – uzcēluši māju, iekopuši apkārtni un priecājas par katru kopā pavadīto dienu. Bet viss varēja būt arī citādi, jo pirms vairākiem gadiem, līdzīgi kā daudzi citi, Zelčāni, apstākļu spiesti, devās projām no Latvijas. Viņi tomēr atgriezās. 

"Šodienas acīm raugoties, apzinos, ka risinājumi ir vienmēr. Iespējams, vajadzēja vēl nedaudz paciesties, un darbs būtu atradies arī Latvijā, taču tobrīd tā šķita labākā iespēja. Tomēr, dodoties projām, nevienu brīdi nepieļāvu domu, ka varētu ārzemēs palikt uz visiem laikiem," saka Elīna. 

 

Tas bija 2008.gads. Latvijā tobrīd sākās ekonomiskā krīze. Daudzi uzņēmumi samazināja štata vietas. "Arī manu vīru atlaida no darba. Es tobrīd atrados bērna kopšanas atvaļinājumā ar pirmo bērnu un nesen biju uzzinājusi, ka gaidu otru mazuli. Sapratu, ka nebūšu kādu laiku liela strādātāja un pārsvarā par ģimenes budžetu būs jāgādā vīram. Pāris mēnešus vīrs centās atrast darbu Latvijā, taču, kad tas neizdevās, sāka meklēt darbu ārzemēs. Tajā brīdī bija skaidrs –  lai kurp viņš dotos, es braukšu līdzi. Nebiju sajūsmā par ideju dzīvot ārpus Latvijas, taču man šķita, ka nav citu variantu. Pirms pāris gadiem bijām paņēmuši hipotekāro kredītu, lai nopirktu savu īpašumu, tāpēc nevarējām iztikt tikai ar manu māmiņalgu," atceras Elīna. 

Jānis saņēma darba piedāvājumu Sofijā, Bulgārijā. Sākumā viņš aizbrauca viens, atrada mājokli, ko īrēt, iekārtojās. Aptuveni pēc mēneša turp devās arī Elīna ar meitiņu, aizbraukšanu jau sākotnēji uztverot kā pagaidu variantu krīzes pārvarēšanai.

 

"Visvairāk mani biedēja dažādas sadzīviskas lietas. Kā es viena tikšu galā, kad piedzims otrs mazulis? Ko es darīšu, kad viņi slimos? Man taču tur nebūs sava ģimenes ārsta? Kā tas būs – dzīvot valstī, ja nezinu valodu? Un bažas nebija veltas. Bija dienas, kad man patiešām neklājās viegli. Bērni niķojās, pašai sāpēja galva, bet kaut kā bija jātiek ar visu galā. Gadījās arī reize, kad vecākā meitiņa saslima ar smagu bronhītu un nācās meklēt privāta ārsta padomu. Taču visu izdevās atrisināt.

Tā kā vīrs strādāja starptautiskā kompānijā, viņš diezgan ātri nodibināja draudzīgas attiecības ar kolēģiem. Pāris reizes viņa kolēģi viesojās arī pie mums, taču es tās drīzāk sauktu par paziņu attiecībām. Tā nebija dziļa draudzība. Arī ar vietējiem iedzīvotājiem draudzību neizveidoju. Pirmkārt, bija valodas barjera, otrkārt, esot mājās nu jau ar diviem maziem bērniem, man nebija daudz laika socializēties.

Turklāt Bulgāriju uztvēru kā pagaidu mājvietu, tāpēc nemaz necentos iekļauties vietējā sabiedrībā. Paziņu līmenī uzturējām labas attiecības arī ar mājas īpašniekiem, no kuriem īrējām dzīvokli, bet šī saikne pārtrūka jau pāris mēnešus pēc atgriešanās Latvijā. Dzīvojot Sofijā, man bija svarīgi apgūt pamata frāzes bulgāru valodā, lai varētu iepirkties vai pajautāt ceļu, bet padziļināti valodu neapguvu. Pie jaunajiem apstākļiem pieradu diezgan ātri, pāris nedēļu laikā," atceras Elīna. 

 

Jānis Sofijā strādāja starptautiskā IT kompānijā, kas sniedza tehniskas konsultācijas pa telefonu. Viņam bija standarta darba laiks, un vakaros abi vecāki parasti rotaļājāmies ar bērniem un kopīgi vakariņoja, tomēr lielāko dienas daļu Elīna pavadīja viena ar bērniem. "Mana ikdiena galvenokārt sastāvēja no garām pastaigām pa vietējo rajonu, iepirkšanās un mājas pienākumu pildīšanas. Citus latviešus nesastapām. Brīvdienās mēs visi kopā devāmies apceļot Bulgāriju un apmeklējām arī kaimiņu valstis – Kosovu, Maķedoniju, Serbiju, Grieķiju. Sākumā pie stūres sēdās tikai vīrs, jo es baidījos braukt pa nepazīstamiem ceļiem, taču ar laiku arī es uzdrošinājos pārvietoties pa Sofijas ielām kopā ar zirgu pajūgiem, kas tur bija bieži manāmi. Dzīvojot ārpus Latvijas, visvairāk novērtēju iespēju apceļot Bulgāriju un tās kaimiņvalstis. Diez vai es kādreiz speciāli būtu braukusi, piemēram, uz Kosovu. Otra lieta, kas man ļoti patika Bulgārijā, bija saulainais laiks. Pavasaris tur sākās ātrāk nekā Latvijā un ilgāk varēja baudīt vasarīgu laiku," stāsta Elīna. 

 

Jautāta, kas bija visgrūtākais, dzīvojot tik tālu projām no dzimtenes, viņa teic: "Visvairāk pietrūka cilvēku – ģimenes, draugu, latviskās vides. Labi, ka jau tolaik bija skype, caur kuru varēju sazināties ar Latvijā palikušajiem. Otra lieta, kā pietrūka – sajūtas, ka tās ir mūsu mājas. Latvijā, kaut arī mazā, neremontētā būdiņā, mēs tomēr bijām savās mājās. Man bija sava dobe, kur varēju iestādīt kādu puķi, un savs zāliens, kurā atgulties. Bulgārijā visu laiku jutos mazliet kā ciemos. Mājas īpašniece bija sastādījusi skaistas puķes ap māju, taču tās nebija manas. Nekad tā pa īstam tur nesajutos kā mājās. Manam vīram gan bija citas sajūtas. Viņš uztvēra Bulgārijas īrēto dzīvokli kā savas mājas un labprāt būtu palicis Bulgārijā arī ilgāk, ja vien man tik ļoti nebūtu gribējies uz Latviju. Viņam ļoti patika gan darbs, gan kolēģi, viņš salīdzinoši labi pelnīja, tāpēc nerāvās uz Latviju. Visbeidzot, man pietrūka rupjmaizes un biezpiensieriņu, jo tādus tur iegādāties nevarēja," smaidot saka Elīna un piebilst, ka lēmumu agrāk vai vēlāk atgriezties Latvijā ģimene bija pieņēmusi jau brīdī, kad aizbrauca. 

 

"Laiks, ko pavadījām Bulgārijā, nebija ilgs – pusotrs gads. Tieši uz tik ilgu laiku vīrs bija noslēdzis līgumu, tur ierodoties. Darba devējs piedāvāja līgumu pagarināt, taču vīrs respektēja manu vēlmi atgriezties un pārtrauca darba attiecības Bulgārijā. Tas, protams, bija risks, jo vīrs nezināja, cik ātri atkal atradīs darbu, taču es biju optimisma pilna un nešaubījos, ka atgriešanās ir pareizs lēmums. Tā arī bija, jo jau dažus mēnešu pēc atbraukšanas vīrs atrada darbu Latvijā," stāsta Elīna. 

Jānis arī Latvijā turpina strādāt IT jomā, bet Elīna darbojas psihoterapijas jomā un strādā par geštaltterapeiti. Geštaltterapijas studijas viņa uzsāka vēl pirms došanās uz Bulgāriju un turpināja mācīties, arī dzīvojot ārpus Latvijas. Lai ierastos uz svarīgākajiem semināriem un nokārtotu pārbaudījumus, Elīna ar abiem bērniem vairākas reizes lidoja no Sofijas uz Rīgu un studijas tomēr pabeidza. Turklāt nu jau sarakstījusi divas populāras grāmatas – "No perfekcionisma uz mīlestību" un "Arī labas mammas drīkst kļūdīties". Starp citu, sievas piemēram sekojis arī Jānis un nule kā izdevis savu pirmo grāmatu – "Visi dati dodas uz debesīm". 

 

Elīna atzīst, ka, arī dzīvojot ārpus Latvijas, svešā vidē, nebija grūti saglabāt latviskumu, jo Bulgārijā aizvadīts salīdzinoši neilgs dzīves posms, turklāt Zelčāni regulāri ar interneta starpniecību sekojuši līdzi notikumiem Latvijā. 

"Domājam, daļa aizbraucēju ir vīlušies mūsu valstī, un runa te nav tikai par ekonomiskiem apsvērumiem (lai gan arī tas nav mazsvarīgi), bet drīzāk par vēlmi dzīvot sakārtotākā vidē vai vienkārši radikāli mainīt savu dzīvi. Ja aizbraucējiem ir bērni, kas ārzemēs sāk apmeklēt skolu un izveido stabilu draugu loku, negribas mainīt ierasto vidi, tāpēc daudzi izlemj neatgriezties. Turklāt, iespējams, ka pēc tam, kad ilgāku laiku esi dzīvojis zināma pārticībā, ir grūti atkal atgriezties sākuma pozīcijā un samierināties ar sliktākiem materiālajiem apstākļiem. Kaut arī nebija viegli, mēs tomēr nenožēlojam Bulgārijā pavadīto laiku. Guvām jaunu un interesantu pieredzi, iepazinām citu kultūru un to, cik patiesībā varam būt stipri un vienoti grūtību priekšā. Un vēl, dzīvojot ārpus Latvijas, tā pa īstam sākām novērtēt, cik daudz mums nozīmē sava valsts, zeme un valoda. Kamēr dzīvojām Latvijā, uztvērām to kā kaut ko pašsaprotamu. Esot Bulgārijā, 18.novembri svinējām ar daudz lielāku pacilātības sajūtu kā jebkad," saka Jānis un Elīna Zelčāni. 

 

Dzintra Dzene, OVV 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Foto no Zelčānu ģimenes arhīva.