Par aizkaitinājumu

Palielināt attēlu

Aizkaitinājums ir nepatīkama sajūta, tomēr tas var kalpot arī kā atslēga uz labāku dzīvi. Aizkaitinājums nozīmē "kļūt nepacietīgam un dusmīgam".

Bieži mēģinām aizkaitinājumu neievērot, uzskatot, ka dusmojamies par sīkumiem, tomēr, iespējams, ka aizkaitinājums mums cenšas patiekt kaut ko ļoti svarīgu. 

Piemēram, par nepieciešamību nospraust robežas, ja kāds man uzdod pārāk personiskus jautājumus. Šajā gadījumā aizkaitinājums liecina par to, ka kāds pārkāpj manas robežas. Kamēr otrs cilvēks vēl nav aizgājis par tālu, es varu viņu apstādināt un teikt: "Es par to nevēlos runāt", vai ko tamlīdzīgu.

Bet, varbūt, tas ir par sava laika sargāšanu. Ja kāds man  lūdz pārāk daudz palīdzības, tad aizkaitinājums var vēstīt par to, ka es jau tāpat esmu pārslogots, un tad varu teikt: "Man ir ļoti daudz darāmā, tādēļ došu atbildi vēlāk", vai ko tamlīdzīgu. 

Iespējams, aizkaitinājums signalizē par to, ka dažas darāmās lietas ir jādara citādi. Manī ir dusmas no rītiem, jo man ir laicīgi jānokļūst darbā? Aizkaitinājums var mudināt meklēt radošus risinājumus: agrāk celties, kaut ko izdarīt jau iepriekšējā vakarā, pusdienu gatavošanu ģimenē deleģētkādam citam.

Varbūt, tas ir aikaitinājums kopā ar aizvaiojumu? Par to, ka es mājās daru vairāk, kā citi. Tā vietā, lai ļautu tam pāraugt ģimenes konfliktā, ir vērts savu aizkaitinājumu apzināties un savu apsūdzību pārvērst par lūgumu, piemēram: "Es priecatos, ja tu…" 

Aizkaitinājums var liecināt arī par manu perfekcionismu. Iespējams, mani kaitina tas, ka es nedzīvoju pats pēc saviem standartiem, ka pēc maniem standartiem nedzīvo kāds cits, vai ka nežēlīgā pasaule ir pievīlusi manus ideālus par to, kā visam ir jābūt. 

Bieži otram cilvēkam piešķiram īpašības, kuras piemīt mums pašiem, bet kuras sevī nepieņemam vai noliedzam. To sauc par projicēšanu. Kā šādi pieņēmumi par otru cilvēku rodas? Kādēļ otram cilvēkam piešķiram kādas konkrētas īpašības? Tāpēc, ka tas mums konkrētajā brīdī ir nepieciešams. Tas mūs pasargā. 

Piemēram, ja cilvēks sajūt pret otru skaudību, tad šis otrs cilvēks sāk kaitināt. Tam, kurš manī izsauc aizkaitinājumu, es piedēvēju kādas īpašības, pateicoties kurām es sevi varu pārliecināt, ka otram cilvēkam nemaz tik ļoti neveicas,  ka droši vien viņš ir sliktāks, bet labāks jau nu noteikti nē. Patiesībā tas, kuram skauž, salīdzina sevi ar apskaužamo objektu, uzskatot, ka pašam nepiemīt ne kādas izcilas īpašības, ne sasniegumu. Bet, lai nepazemināu sevi, viņš izvēlas pazemināt citus. 

Vai arī, ja kāds cilvēks mīl, bet baidās no tā, ka nebūs pretmīlestības. Tādēļ drošības pēc viņš jūtas ar "+" zīmi aizvieto ar jūtām ar "-" zīmi. Vai, piemēram, kāds cilvēks mums atgādina kādu no pagātnes vai tagadnes, ar kuru nav labu attiecību. Tādēļ projekcijas mehānisms piešķir otram cilvēkam šī paziņas īpašības, lai ar viņu varētu izspēlēt kādu konkrētu scenāriju. Piemēram, pagātnes cilvēks mums ir radījis traumu, bet šodien tam, uz ko mēs uzprojicējam pagātnes tēlu, ir jācieš par mūsu pagātnes aizvainojumiem, pat ja viņam ar to nav nekāda sakara. 

Otrs mūs var kaitināt arī tādēļ, ka mēs viņā redzam īpašības, kādas mums nepatīk pašiem sevī vai kuras mēs sev aizliedzam: vājumu, spontanitāti, seksualitāti, un citas. Cilvēks var kaitināt arī tādēļ, ka viņš pārkāpj mūsu robežas, vai tādēļ, ka mums attiecībā uz viņu ir kādas gaidas, kas nav piepildītas. 

Ko darīt? 

Ja es dusmojos uz sevi, ka neatbisltu kādai augstākai latiņai, tad varu būt radošs un mainīt situāciju, savus standartus pārvērtējot vai vienkārši pažēlojot sevi: "Tev ir tiesības būt ne tik ļoti perfektam. Tu taču esi tikai cilvēks!"

Ja kāds cits dzīvo neatbisltoši maniem standartiem, tad par to, ko es sagaidu, es drīkstu runāt, tikai man ir jārunā skaidri un saprotami. Un, ir jācenšas uz pasauli paskatīties arī no otra cilvēka redzespunkta un sjaūtām. 

Bet, ja šķiet, ka nežēlīga, netaisna vai vienkārši nepareizi organizēta ir visa pasaule, tad es varu kļūt par aktīvistu un vismaz vienu pasaules stūrīti padarīt labāku, pareizāku vai skaistāku.  

Ja ar mani tā notiek, tad:

-pamanu sevī aizkaitinājumu, 

-piešķiru tam nosaukumu un aprakstu,

-to izpētu,

-pēc tam vai nu ļauju tam būt, vai rīkojos, lai situāciju mainītu. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.