Jāņu brīvdienas

Palielināt attēlu

Kā izmantot garās brīvdienas? Kā pavadīt saulgriežus? Kā gribam, bet, paralēli uzlabojot kontaktu ar pasauli un ar cilvēkiem.

Ar meditatīvas pieejas palīdzību ikvienai lietai. Kā saka Ilga Reizniece, senie latvieši nemeditēja. Viņiem darbs bija meditācija. Svinēsim svētkus meditatīvi. Būsim klātesoši. 

Kā?

Esot kopā ar citiem cilvēkiem, mums bieži ir grūti būt pilnībā klātesošiem. Tā vietā, lai ieraudzītu un justu cilvēku, ar kuru esam kopā, mēs pārsvarā esam aizņemti ar savu pašvērtējumu. Vai es rīkojos pareizi? Vai esmu pietiekami jūtīgs? Kā es tuvojos otram cilvēkam? Vai es tieku uztverts kā draudzīgs, kā spēcīgs, kā tāds, kurš rūpējas?Un, tā tālāk.Visi šie jautājumi  ir barjeras, kas atrodas starp diviem cilvēkiem un kas atslābina kontaktu to starpā. Te var palīdzēt kontakts ar nedzīvu priekšmetu, jo tas mūsos neizsauc iepriekš minētos jautājumus.    

Jāņu brīvdienu laikā būs daudz iespēju pieskarties dažādiem priekšmetiem.Derēs jebkas: jāņuzāles, pārtikas produkti, dakšiņa, nazis, mēbeles, trauki, apavi. Pat zemē nokritusi malkas pagale, ko grasāmies likt ugunskurā. 

Ko varam mācīties no malkas pagales? 

Pirmkārt, tā vienkārši šeit atrodas. Tai nav ne mērķa, ne nolūka, ne uzdevuma. Tai attiecībā uz mums nav nekādas intereses. Tomēr tā absolūti viennozīmīgi pastāv. 

Ja turam pagali rokā tā, ka varam to skaidri redzēt, tad mūsu uzmanību sāk pievērst malkas pagales forma. Kad acis aizveram, viss tajā mainās. Forma un krāsa izzūd. Iespējams, pagale pat tūlīt kļūst vēsāka. Jā, kaut kādā mērā mēs tās formu vēl aizvien jūtam un varam sajust arī tās svaru.Kā labāk sajust pagales svaru? Daudzi pagali pakustinās, saspiedīs, lai izskaitļotu, kāds ir tās svars. 

Bet, vai ir tādas izmaiņas, kuras mēs pieļaujam arī paši sevī un kas dos mums daudz skaidrāku sajūtu par pagali? Piemēram, vai dūre palaiž pagales sajūtu arī uz augšu pa roku? Vai šī sajūta aiziet līdz elkonim, varbūt līdz plecam? Varbūt šī sajūta izmaina pat manu stāju? Vai tā iejaucas arī manā elpošanā? Tas var likties grūti un nogurdinoši. Tā vietā, lai vēl skaidrāk izjustu malkas pagales sajūtu, mēs sākam pārdzīvot personiskās grūtības. Parādās vecā problēma: mēs izjūtam,pārdzīvojam un pieredzam sevis apzināšanos, bet nevis pieredzi, kas notiek manī.

Atveram acis un pārliekam pagali otrā rokā. Tagad formas sajūta kļūst daudz svaigāka. Skaidrāka kļūst svara izjūta. Ko tagad jūtam, kad vienlaicīgi uz to arī skatāmies? Kā mēs pagali turam? Varbūt redzam, ka aptveram to ar visiem pirkstiem, vai varbūt to pat saspiežam, kaut bija piedāvāts to tikai paturēt rokā un sajust? Atverot plaukstu, vēl aizvien varam sajust pagales svaru. Pagalei ir atbalsts, kas to attur no nokrišanas zemē. Bet, iegremdējoties sajūtās, pazūd pagales forma. Atverot plaukstu un atslābinot pirkstus, to pazaudējām. Bet, tieši forma piešķīra pagalei tās individualitāti. 

Izrādās, lai pagali sajustu, mums tā nav ne jāsaspiež, ne jāzaudē saskarsme ar to. Tās bija divas mūsu tendences: vai nu kontrolēt, vai attālināties. To bieži darām arī ar otru cilvēku. Bet, mums ir iespēja no šīm abām tendencēm atteikties. 

Secinājums ir, lūk, kāds. Lai pagali pamanītu un apzinātu, mums ir vienlaicīgi jāatrod pašiem sevi. Jāatrod sava elastīgā un jūtīgā daba, kurai piemīt vēlme visu izpētīt. Mierīgi, ar smalku un izjustu sajūtu mēs pētām malkas pagali gan ar plaukstām, gan pirkstiem. Tāpat kā agrāk, iespējams, pētījām blakusesošo cilvēku, cilvēka ķermeni. 

Pēc kāda laika varam atpūsties. Pēc tam atkal paņemam pagali. Varbūt ir mainījusies temperatūra. Malkas pagale nav nemainīga. Pamanām, ka mainās pagales forma, tiklīdz tai pieskaramies no citas puses – no viena sāna tā ir asāka, no otra gludāka. Saspiežam pagali pavisam cieši. Ko tagad sajūtam, neskaitot to, ka tā ir cieta, un neskaitot spiedienu, ko paši radām savos ķermeņa audos? Tad spiedienu pamazām atslābināsim, kamēr pagale atkal mierīgi iegulstas mūsu rokā. Vai kaut kas ir noticis ar tās svaru? Daudzi teiks, ka, kamēr pagali spieda, tai faktiski svara nebija vispār. 

Šādiem eksperimentiem ir liela nozīme. Mēs dzīvojam statistikas, standartu un mērījumu pasaulē, kas tikai pastarpināti saista mūs ar reālo pasauli. Līdzīgi, kā kādas lielas tirdzniecības firmas preču katalogs. Mēs meklējam abstraktus simbolus – izmērus un svaru; meklējam futbola komandu sarakstus, slavenu cilvēku reitingus. Karti mēs redzam kā pašu zemes teritoriju.    

Citiem vārdiem izsakoties, mēs spriežam par lietām, nevis vadoties no savām sajūtām un pieredzes, bet gan attiecinām tās uz kādu trešo faktoru, kurš vienkārši ir pieņemts. Uz labi izlīdzsvarotiem svariem bultiņa norādīs uz konkrētu un precīzu ciparu. Bet tas būs pretrunā ar to, ko mēs nupat izjutām: malkas pagales svars mainījās. Bērnībā mēs nekļūdīgi zinājām: viens un tas pats sniegs var izsaukt gan sajūsmu, gan kalpot kā nepatikšanu cēlonis; ceļš uz skolu vienu dienu var likties garš, bet otru pavisam īss. Mēs pamanām, ka zem mūsu pieņemtās "priekšmetiskās" pasaules slēpjas sen aizmirsta patiesa īstuma pasaule, kas mums nav sveša. Tā ir mūsu pasaule.

Mēs pamanām, ka mūsu malkas pagales uztvere ir atkarīga no tā, kā mēs uzvedamies attiecībā pret šo pagali. Ja atrodam iespēju kontaktēties ar pagali daudz maigāk un pilnasinīgāk, tad spējam uztvert to vairāk. 

Tas pats notiek arī kontaktā ar cilvēkiem. Jo vairāk mēs atdodam sevi, esam maigāki, jo arī otrs cilvēks kļūst maigāks un vairāk sevi velta mums. 

Formas un svara izjūta, kas gandrīz izgaisa, tiklīdz centāmies malkas pagali ietekmēt vai tieši pretēji, atslābināties, no jauna parādās, piešķirot pagalei tās būtības raksturojumu, tiklīdz tai pieskaramies ar sajūtām un atbalstu. 

Svētku laikā, trauku vai kādu citu virsmu mazgāšana (šie svarīgie uzdevumi, kas mūsu kultūrā skaitās nepatīkama vai pat pazemojoša lieta un ko rūpniecība mums drīz vien atņems pavisam), var kļūt par tik pat interesantu lietu, cik auto vadīšana, un sniegt daudz lielāku baudu, nekā svētku pārraides skatīšanās televīzijā. 

Tiklīdz kļūstam jūtīgi pret to, kas eksistē mums visapkārt, pazūd nepieciešamība "nosist laiku".         

Lai svētīgs svētku laiks- vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.