Kūtrums

Palielināt attēlu

Kūtrums rodas neatrisinātu iekšēju konfliktu dēļ. Ko nozīmē iekšējs konflikts?

Tas ir divu pretēju motivācijas procesu rezultāts vienā cilvēkā. Tās ir divas pretējas viena cilvēka vajadzības vai uzskati. 

Piemēri vajadzību konfliktam: es gribu ēst, bet man ir jāstrādā; es gribu satikties ar draudzenēm, bet mans bērns saka, ka jūtas vientuļš un grib pavadīt ar mani kopā laiku; esmu saticis savu otro pusīti, kas man tīri labi derētu, bet manā galvā ir pārliecība, ka attiecībām jābūt citādām; man ir ļoti ērts darbs, bet es vairs nesaskatu savam darbam jēgu. 

Piemēri pārliecību konfliktam: lai es virzītos uz priekšu karjerā, man ir jābūt pārliecinātākam, bet, ja aizstāvēšu sevi, mani izsmies; es uzskatu, ka citiem ir man jāpalīdz, bet vienlaicīgi uzskatu, ka man pašam ar visu jātiek galā; es uzskatu, ka man ir jātrenējas un pareizi jāēd, bet vienlaicīgi uzskatu, ka esmu pārāk vājš, lai to visu pildītu.  

Iespējamās sekas – dusmas, bezcerības, vainas sajūta, apmulsums, neizlēmība, bezpalīdzība, sajūta, ka esmu neefektīvs, kūtrums, bailes, vilcināšanās, pasīva vai agresīva izturēšanās, aizvainojums, izmisums, apātija, tukšuma sajūta, paškritika, atlikšana. 

Jā, šie konflikti nebūt nav katastrofāli, un pārsvarā tos ir iespējams atrisināt pavisam vienkārši.Lielākā daļa no mums mēģina tos atrisināt, cenšoties atrast veidu, kā apmierināt abas vajadzības, neatstājot novārtā nevienu no tām un atrodot vai nu risinājumu, vai kompromisu. Dažreiz tas tik tiešām ir iespējams, ja vajadzības ir apzinātas un saprotamas.

Problēma rodas tad, ja vajadzības nav apzinātas un nav saprotamas un ja cilvēks no šī iekšējā konflikta sajūt iepriekš uzskaitītos simptomus.Neizlēmība var būt saistīta gan ar svarīgiem, gan nesvarīgiem lēmumiem – spert soli karjerā, dzīves partnera vai šķiršanās izvēlē, lēmumā mainīt dzīvesvietu.

Lēmuma pieņemšanas nepieciešamība var izsaukt paniku un stipru trauksmi. Bet tas savukārt noved pie nespējas pieņemt savas dzīves lēmumus, pie bezmērķības sajūtas un kūtruma, kuru pats cilvēks var arī nesaskatīt.

Rīcības neefektivitāte un kūtrums norāda uz nespēju izmantot savu enerģiju šīs dubultās motivācijas dēļ. Tas līdzinās procesam, kurā mēs spiežam gan gāzes, gan bremzes pedāli, vienlaicīgi cenošoties braukt uz priekšu. 

Tādēļ ļoti svarīgs ir lēnīgums. Cilvēks patērē lielu enerģijas daudzumu, kas vienlaicīgi viņu arī bremzē. Tādos periodos cilvēks strādā vai dzīvo ar lielu iekšēju spriedzi, ātri izsīkst un sajūt vajadzību pēc ilgstošas atpūtas. Bieži šādās situācijās cilvēks sevi sauc par "slinku". Bet drīzāk tā ir nepatika pret jebkāda veida piepūli. Kūtrums – tā ir iniciatīvas un rīcības paralīze; tā rodas tādēļ, ka mēs paši no sevis atsvešināmies. 

Iekšējie konflikti ir neizbēgami, jo kontrolēt, kad uzrodas vajadzība, kas ir pretrunā ar otru vajadzību, cilvēks nevar. Ņemot vērā mūsu vajadzības, uzskatus un dzīves veidu kopumā, no iekšējiem konfliktiem izvairīties nav iespējams. Prāts ir pārliecību veidošanas aparāts, un polāri pretējas pārliecības veidojas neapzināti. Bet, visdažādākie iepriekš minētie simptomi var viegli pārvērsties par hroniskām emocionālām ciešanām, depresiju, trauksmi, panikas lēkmēm vai bezmiegu.

Tādēļ, pirmkārt, ir svarīgi pilnībā apzināties, kāds izskatās mans iekšējais konflikts.Apzināta abu iekšējā konflikta pušu ieraudzīšana ir vissarežģītākā daļa, un tai bieži nepieciešama terapeita vai trenera palīdzība, kurš saprot, kā palīdzēt atklāt abas neapzinātās motivācijas. To iekšējā konflikta daļu, kas atrodas ārpus apzinātās zonas, parasti ir grūti pieņemt. Šī slēptā daļa bieži saistās ar kādām sāpīgām atmiņām, tādēļ no "došanās uz turieni" izvairāmies.

Tomēr, tikai tad, ja paplašināsim savu apzināto daļu, vienalga, tā ir sāpīga vai nē, mēs būsim informēti par savu iekšējo konfliktu; mēs spēsim apzināti izprast sevi, sakot, piemēram: Jā, es vēlos savas vajadzības apmierināt un par tāminformēt apkārtējos, bet daļa no manis uzskata, ka mans vienīgais mērķis ir padarīt laimīgus citus un ka rūpes par savām vajadzībām nozīmē egoismu.

Otrkārt, ir labā ziņa – iekšējie konflikti ir atrisināmi. Tagad ir laiks lēnīgumam, jo esam pieraduši tam, par ko ir nekomfortabli domāt, skriet pāri. Tātad, apstājies. Pagodini abas savas puses - tās saprotot. Galu galā abas šīs puses esmu es, mana dzīve, mans prāts. Ir viegli godināt sevī to, kas man sevī patīk. To esmu darījis jau gadiem ilgi. Bet, nepatīkamo aspektu ieraudzīšana u kur nu vēl godināšana – tas ir pavisam cits stāsts.

Daudzi no mums pat nezina, ar ko sākt. Gribas nepatīkamo iznīcināt, tomēr tā vienkārši ir mana iegriba. Brīnumainā kārtā mani iekšējie konflikti nepazudīs. Vai tiešām ir jēga turpināt būt iestrēgušam? Šajā gadījumā noderēs apzināta un pārdomāta pieeja, vai profesionāļa palīdzība, kas procesiem, kas ir cilvēkā, var sniegt objektīvāku vērtējumu.Piemēram, ja baidāmies no izsmiekla, pazemojuma vai neveiksmes, tad neļaujam sev pat mēģināt kaut kā rīkoties, kādā sfērā darboties, vai uzstāties publikas priekšā.

Sevis apspiešana balstās sāpīgās un neatrisinātās atmiņās, kas šobrīd var kalpot par pierādījumu tam, ka nav jau vērts pat censties. Bet, tas ietekmē manu šībrīža lēmuma pieņemšanas procesu un turpinās to darīt, kamēr savas problēmas nesākam risināt. Dažreiz cenšamies pat paši sevi izsmiet vai pazemot, lai jau laicīgi tādi justos. Bet šāds apburtā lieguma aplis, jeb sevis sodīšana iekšējo konfliktu saasina vēl vairāk. Dziedināšana sākas tikai ta, ja abas savas puses pieņemu apzināti un bez kritikas: jā, es uzstāšos publikas priekšā un, jā, es noteikti kādam nepatikšu.

Treškārt, ir nepieciešams ilgs integrējošais darbs. Ilgstoši iekšējie konflikti bieži bāzējas traumās, vai dziļi iesakņojušos uzskatos par to: kas es esmu. Nāksies izdziedinēt traumas, kas iekšējā konflikta daļām neļauju mierīgi dzīvot kopā. 

Ko tas viss dod?

Savu sajūtu un savu pārliecību apzināšanās, savu iekšējo konfliktu ieraudzīšana noved pie spējas dzīvot pašam savu dzīvi – ar savām jūtām, savām domām, interesēm un plāniem. Darbs ar sevi veidogan atklātību, gan patiesumu. Tas ir, neizlikties, būt brīvam, būt gatavam demonstrēt gan savas jūtas, gan savu rīcību, gan savus uzskatus. Ja cilvēks ir iekšēji sadalīts, viņš nevar būt patiess. Patiesums, kas nozīmē nemānīt sevi – tas ir savas esības veseluma izpausmes process, kur nekas netiek slēpts, nekas nav divdomīgs, nekas nenotiek veltīgi. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.