Ar ko vēl var nodarboties sociālās distancēšanās laikā? Atrast to, kas manī jau ir.

Palielināt attēlu

"Ar ko vēl var nodarboties karantīnas, izolācijas vai sociālās distancēšanās laikā." Jūs jautāsiet: "Ar ko vēl?! Vai tad jau tā nav gana?!"

Kāds ieslīdzis apātijā, cits jau iegājis parastajā rutīnā, vēl kāds vēl aizvien kaut kur iesprostots, visi putekļi no plauktiem jau iztīrīti, visas dabastakas izstaigātas, bet vēl citi  izdeguši, pusi no dienas strādājot no mājām vai darbā un otru pusi mācoties kopā ar pirmklasniekiem. Ar ko vēl nodarboties?!

Ir vēl kāds redzespunkts un vēl kāda prasme, ko ir vērts apzināties un kas gandrīz jebkuros apstākļos var palīdzēt sākt dzīvot pietiekami apmierinātu, laimīgu un veiksmīgu dzīvi. Un tas ir: sapratne par to, ka "zināšanas manī jau ir; tās jau ir klātesošas". Es jau zinu visu, kas man ir jāzina, lai mana dzīve būtu pietiekami apmierinoša un laimīga. Man šīs zināšanas pieder jau tagad. Tieši tagad. Kā pie tām tikt?

Piemēram. Mums ir pieejami lasīšanai raksti,vai augstskolās varam klausīties kursus par savstarpējām attiecībām. Ļoti labi. Klausāmies par attiecībām, vai arī esam jau noklausījušies. Bijām ļoti motivēti to darīt, kad apguvām šo kursu, un saņēmām ļoti labas atzīmes. Un… pielietot šīs zināšanas tā arī neiemācījāmies. Bet, tieši šajā pašā mirklī katrā cilvēkā jau pastāv spēja izveidot priekšstatu par otru cilvēku, kurš viņam ir blakus. Jebkurš no mums jau spēj zināt, ar ko šis blakusesošais mums ir svarīgs un kādā attiecībās mēs ar šo blakusesošo cilvēku esam. 

Tomēr cilvēkam pie šīm zināšanām nav pieejas. Viņš netiek klāt. Un nav jautājums par to, kā sameklēt: kur tās dabūt. Jo, tās jau cilvēkā ir iekšā. Bet cilvēks burtiskiaizliedz pats sev zināt to, ko viņš jau zina. Viss, ko cilvēks zina, viņa rīcībā ir jau tagad. Ja uz mirkli būtu iespējams cilvēku apstādināt un pēc tam veselu mūžību šo mirkli pētīt, tad šajā mirklī mēs ieraudzītu visu. Jebkuru pieredzi. Visu, visu, visu.

Jā, iespējams, es neprotu noformulēt jautājumu, ko sev uzdot par katru situāciju. Iespējams, es nezinu atbildi uz šo jautājumu, jo nespēju tai piekļūt. Bet, pati atbilde ir jau manī. 

Tātad:viens no vingrinājumiem, kā trenēt nokļūšanu aiz šī "priekškara", aiz kura viss, kas man ir nepieciešams,un visa man brīvība ir pieejama. Tas ir eksperiments ar sejas izteiksmi.

Es ieņemu stāvokli, kurā mana galva turas brīvi. Cenšos ne pret ko nebalstīties. Noņemu brilles, aizveru acis. Ar aizvērtām acīm cenšos sajust savu seju no iekšpuses, bet nepieskaroties sejai ar rokām. Vienkārši sajūtu sejā spriedzes vietas, kas tajā uzrodas. Atrodu tās, bet neatslābinu. Jā, šķiet viegli un ir liels kārdinājums saspringtās vietas atslābināt, bet tā vietā es cenšos šī vietas vienkārši piefiksēt. Sajūtu visu seju, pieri, muskuļus, kas ir zem ādas, acis, vaigus, muti. Vienkārši pamanu, kas tur ir. …

Par ko man atgādina šīs spriedzes sejā?...Kādas sajūtas?...Kādi notikumi, kas saistīti ar šīm sajūtām? ...

Vienas spriedzes zonā varu atrast pat pretējas jūtas – mīlestība un naids. Pazemojums un draudzība. 

Par laimi, šajā eksperimentā nav nepieciešamības meklēt: "ko tas nozīmē?" Tāds jautājums mūsu kultūrā tiek ļoti uzsvērts. Dažkārt tas palīdz, bet visbiežāk tas arī kļūst par šķērsli, lai mēs varētu iziet cauri kādai pieredzei un izjustu to tiešā un vienkāršā veidā.

Ko vēl es jūtu, kad eju dziļāk sejas spriedzes vietās?... Kas tas ir par stāvokli? Kāda situācija?... 

Varbūt tas ir kāds ļoti sarežģīts pārdzīvojums? Varbūt šajā saspiestības sajūtā ietilpst arī manas iespējamās reakcijas uz to, vēlme cīnīties, vērtējums, salīdzināšana, neiespējamības domas. 

Kas notiek ar uzacīm, zobiem; kādas asociācijas atnāk, domas, vārdi, situācija? Ko es tagad gribētu izdarīt? Varbūt tās ir kādas atmiņas no tuvas vai tālas pagātnes? Spriedze, bailes, dusmas, trauksme? Varbūt negribu to visu sajust un iestumju to atpakaļ? "Ejiet prom, aizmirstās lietas, jūs man tagad neesat vajadzīgas." Varbūt spriedze parādās arī citās ķermeņa daļās: rokās, kājās, kaklā? Kādas situācijas, stāvokļus tas man atgādina? 

Lūk, sanāca vesela meditatīva ieiešana sevī, pateicoties iekšējai sejas izpētei.  

Dažkārt šāds vingrinājums dod tūlītējus rezultātus, citreiz to jāpraktizē vairākas reizes. Sejas muskuļi ir emociju un jūtu mītnes vieta. Ja sākam pamazām pētīti, tad spējam saprast, kādi emocionāli pārdzīvojumi mūsos mitinās. 

Gan seja, gan ķermenis vienmēr zina, kas notiek. Tie var būt divdesmit gadus veci notikumi, bet dažreiz – pirms piecām minūtēm notikuši. Citreiz tasir kaut kas smieklīgs, bet citreiz kaut kas ļoti smalks.

Mana seja vienmēr ir kopā ar mani. Tā cenšas man pateikt to, kas ir svarīgi, kas notiek šeit un tagad, ko es reāli zinu un uztveru. Seja stāsta par to, kāda ir mana reālā attieksme pret konkrētosituāciju. Kuri pagātnes notikumi man tik ir tiešām svarīgi. Seja ir tikai jānoskaņo, tā jāuzklausa, jāatrod pāris sekundes savā dzīvē un tā jāpamana. Lūk, mana seja. Un viss notiek.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.