Vientulības sajūta

Palielināt attēlu

Tā kā vientulības tēma šībrīža situācijā tiek bieži pieminēta, tad būtu vērtīgi iedziļināties tajā, kas ir vientulības sajūtas cēloņi un simptomi un kā ar to iespējams tikt galā. Vientulība – tā ir universāla sajūta, kas katrā no mums izpaužas atšķirīgi, pie tam tā vienmēr ir sarežģīta.

Vientulība, lai arī tiek skaidrota kā vienatnes stāvoklis, tomēr drīzākir prāta fenomens. Ikdienas situācijā speciālisti vientulības stāvoklim pievērš uzmanību tad, ja cilvēks savā dzīvē tādu pamana biežāk, nekā reizi nedēļā. Vientulība var radīt tukšuma, vienatnes, nevajadzības, skumju un pat izmisuma sajūtas. Dažreiz tas viss var pat neattiekties uz situāciju, kad esam vieni, bet esam cilvēkos.Tādā gadījumā var teikt, ka tā ir prāta spēle: ir sajūta, ka esmu izolēts. Tad to mēdz attiecināt uz iekšējiem faktoriem, piemēram, uz pašvērtējumu.   

Šobrīd karantīnas dēļ bieži esam spiesti atrasties vienatnē. Un, daudziem vienatne šķiet kā bieds, vai pat tieši draudi. Tomēr šajā visā ir arī labā ziņa: būt vienam – tā ir prasme. Un, tieši tāpat kā jebkuru prasmi, arī šo ir iespējams audzēt.   

Viens no veidiem, kā attiekties pret savu vientulību, ir – dot tai citu nosaukumu. Tas nozīmē, piemēram, šajos karantīnas apstākļos, izveidot sev jauna veida identitāti, jeb esību. Piemēram: "partnerība ar sevi", vai "būt kopā ar sevi", vai "es, kura atpūšas", vai jebkuru citu nosaukumu, ko varu uz sevi attiecināt. Tas nozīmē: uz laiku pāriet no atbildības pret citiem uz personisku neatkarību, pāriet no ieklausīšanās citos uz sevi izpausmēm. Tādā veidā vientulību ir iespējams pārvērst no iznīcinoša par dzīvi apliecinošu statusu. 

Atceramies: ārkārtas stāvoklis beigsies, un, lai mēs no tā izietu ārā atjaunots, šāda iespēja un prasme būt vientulībā, jeb izolēties un iespēja savu laiku veltīt tikai sev var izrādīties ļoti noderīga. Jo, attiecības ar citiem cilvēkiem pavisam nemanot paņem ļoti daudz laika.  

Vēl uz savu vientulību var sākt skatīties kā uz eksperimentu, kurā man tiek dots un beigt skatīties kā uz eksperimentu, kurā man tiek atņemts. Tas, kas man tiek dots, ir jauna esība – patiesa esība, jo beidzotes esmu tas, kurš to veido, nevis citi. Es vairs negaidu apkārtējo cilvēku uzmanību vai piekrišanu. 

Vientulības sajūtu noteikti ir iespējams pārvarēt. Jā, šis process, lai veiktu sevī pārmaiņas, prasa lielu piepūli. Bet iešana pārmaiņu procesoscilvēku veido gan laimīgāku, gan veselīgāku. Un tas savukārt palīdz pozitīvi ietekmēt arī apkārtējos cilvēkus.   

Tātad:

- Apzinos, ka vientulības sajūta – tā ir zīme, ka man kaut kas ir jāmaina.

- Apzinos iespaidu, ko vientulības sajūta atstāj uz manu dzīvi gan fiziskā, gan mentālā līmenī.

- Apdomāju, kam es esošajos apstākļos varu palīdzēt, vai darīt ko citu, kas man patīk. (Virtuāli satikt jaunus cilvēkus, veidot jaunas draudzības, sociāla mijiedarbība) 

- Koncentrēties uz kvalitatīvu attiecību veidošanu ar cilvēkiem, kuri jūtas līdzīgi un kuriem ir tādas pašas intereses un vērtības kā man. 

- Ceru uz labu. Esot vientulībā, bieži rodas doma, ka no manis novērsīsies. Tādēļ fokusējos gan uz pozitīvām domām, gan uz pozitīvu attieksmi.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.