Brīvdienu programma

Palielināt attēlu

Brīvdienu programma? Tās šobrīd ir divas: ejam ārā vai paliekam mājās.

Ja ejam ārā (jo ārs palīdz vairāk atslēgties no praktiskām raizēm), tad kļūstam ķermeniski:

- staigājam pa nelīdzenu zemi, jo tas ir viens no veidiem, kā fiziski sajust savu spēku;

- rūpējoties par ceļu, kuru staigājam, apskatot akmeņus, saknes;

- esam atvērti, kad esam ārā. Tas nozīmē ne pārāk sakoncentrēti uz vērošanu, bet arī ne pārāk "aizpeldam".Vienkārši esam šeit. Kā dzīvnieki – redzam visu, kas mums ir nepieciešams;

- ļaujamies tam, kā ejam vai ko darām. Nav obligāti "JĀskatās", kur ejam, vai "JĀdomā", ko darām. Līdzīgi kā slēpojot – ķermenis pats zina, ko darīt, tas pielāgojas. Vienkārši kļūstam "mīksti" un ļaujamies;

- pieslēdzamies elpai. Nevirzām elpu, vienkārši vērojam. Kā nāsīs ieplūst vēss, izplūst silts gaiss. Cik dziļi plaušās gaiss ieiet. Vai elpojot drīzāk cilājas pleci, vai vēders; 

- ieklausāmies. Klusēšanā, sirdspukstos, elpā, augos, vējā;

- varam paiet aizvērtām acīm;

- ar pirkstiem saberžam skujas un pasmaržojam.

… un vēlreiz visi 7 punkti no sākuma.

! Un atceramies, ka šo visu varam darīt visās 4 cilvēkam pieejamās pozās – sēdus, guļus, stāvus un staigājot.

Ja paliekam mājās, tad arī mājās varam darīt to pašu, ko minēju augstāk. Bet ir vēl kāds "treniņa" veids. Ja esat ievērojuši, ļoti daudz internetā tiek ieteikts pievērsties mākslai. Kāpēc? – Jo māksla ir dvēseles treniņš. Caur mākslu atrodam jēgu, kas savukārt palīdz dzīvot. 

Es aicinu jūs atvērt pašiem savu/smākslas baudīšanas veidu/s – filmas, teātri, grāmatas, vizuālā māksla – to, ko prasa dvēsele

! Bet atceramies, ka to visu negribēt – arī ir normāli. Galvenais – sevi par to nevainot. Un arī – "nepārbarot" sevi ar mākslu.   

Kādu mākslu baudīt?

-Biedējošu, ar cinisku humoru. Ja ir biedējoša ārējā situācija, tad var būt vajadzība par to pasmieties. Jo tad veidojas sajūta, ka esam par biedējošo varenāki. Esam "virs" tā. Varam arī paši kaut ko biedējošu uzzīmēt.

-Dramatisku. Iegremdējoties tajā. Ieskaņojot sevi šai dramatismā. Es it kā piemēroju savas sajūtas tam, ko es redzu vai dzirdu.

-Nostaļģisku. Normāli ir vēlēties pārskatīt (grāmatā, filmā, skaņdarbā) to, kas ir bijis labs agrāk. Mēs zinām, kas tur notiks, tādējādi rodas sajūta, it kā kontrolējam situāciju. Šobrīd dzīvē mēs nezinām, esam uztraukti, bet šādi mākslas darbi kalpo kā "bākas". Tur viss ir zināms.

-Ja cilvēkam ir vēlme kontrolēt, gribas skatīties konkrētas ziņas un skaitļus, racionalizēt, tad var skatīties filmas/grāmatas par kontroli, eksperimentiem. Tur no malas skatāmies, kā uzvedas citi – eksperimentālās neparastās situācijās. Tā piešķiram jēgu kaut kam. Savu jēgu. 

Izvēlamies vienu no mākslas veidiem – atbilstoši savai noskaņai, vajadzībai un raksturam.

Bet, ja tomēr arī brīvdienās uzrodas trauksme, kas var izraisīt dusmas, bailes, tad:

1) ļauju sev tādam būt,

2) pamanu, kas ir palaidēj-mehānismi, kas palaiž šādu manu reakciju,

3) nebaroju tos, piemēram: nelasu ziņas, pārtraucu kontaktu ar šo cilvēku,

4)būvēju savus iekšējos atbalstus, kas man dod komforta sajūtu. Ja ir galīgi traki – skaitu pa 7 atpakaļ no 1000: 993, 986, 979…..

Savukārt vienā no garo brīvdienu vakariem uzrakstām vai iekšēja monologa veidā izstāstām: vēstuli - sev. Sākam ar: "Mana mīļā…/Dārgais..." Tajā var būt tas, ko es sev saku, novēlu, apsolu. Un beigās noteikti parasts un datums. 

Ar uzrakstīto varam darīt to, ko paši vēlamies – varam savstarpēji viens otram svarīgākās vietas nolasīt (ja esam to darījuši vairāki cilvēki kopā), varam ielikt īpašo lietu krātuvītē, albūmā, dienasgrāmatā, vai arī kādu laiku turēt sev redzamā vietā kā atgādinājumu. Vai varam uzrakstītajam nepieķerties, no tā atbrīvojoties ar kāda pašizdomāta rituāla palīdzību - sadedzinot, aprokot, palaižot pa vējam. 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni) 

Saistītie raksti: Sveicināti "jaunā laikmetā", Bērni ir mājās, Pāris krīzes apstākļos

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.