Vērtē autoritāte: Ceļš uz labklājīgu kultūrvides valsti, atbildīgu, sociāli taisnīgu un zaļu Latviju

Vairāk attēlu galerijā

Šoreiz pie mums viesojas Lauberes bibliotēkas vadītāja Maiga Livčāne.

Vizītkartei:

Maiga Livčāne

* Dzimtā puse Mērsrags. Augusi kolhoznieku ģimenē, no agras bērnības iepazīti dažādi lauku darbi un ganu gaitas.

* Pēc Mērsraga septiņgadīgās skolas – mācības Rīgas kooperatīvajā tehnikumā, apgūstot grāmatvedības specialitāti.

* 1971.gada Ziemassvētkos mīti laulības gredzeni ar Juri. Dinastiju turpina dēls Ints un meita Vita, kā arī trīs mazbērni.

* Lauberes pagasta bibliotēkas vadītāja no 1979.gada decembra.

* 1990.gadā absolvēta Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāte.

* Profesionālā pilnveide, regulāri apmeklējot profesionālos kursus, seminārus, konferences.

* No 1999. līdz 2018.gadam pieredzes apmaiņas braucieni uz Eiropas valstu bibliotēkām Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Itālijā, Francijā, Horvātijā, Ungārijā, Spānijā, Dānijā.

* 2004.gadā – Gētes institūts Rīgā "Jauni laiki – jaunas prasības bibliotekāriem"; 110 akadēmisko stundu programma.

* 2008.gadā – RTU Tālmācības kurss "Profesionālā saziņa".

* 2009.gadā iegūts Latvijas pagasta bibliotekāra – "Gaismas nesēja" tituls.

* Īstenoti daudzi projekti, kas pārvērtuši bibliotēku par mūsdienīgu informācijas centru.

* Vaļasprieki: ceļošana, kalnos kāpšana (iekarota ES augstākā Alpu kalnu virsotne Monblāns, 4810 m virs jūras līmeņa u.c.), grāmatu lasīšana.

– Valsts attīstība. Kam?

– Cilvēkam. Cilvēka attīstība būtībā ir valsts pastāvēšanas mērķis, un savukārt cilvēku attīstības līmenis (prāta, zināšanu un īpaši morāles jomās) ir valsts attīstības līdzeklis. Tagad gudri vīri pasludina: lai sekmētu izaugsmi ekonomikā un cilvēka mūžā, nav jādod zivs, bet gan makšķere, ar to domājot labvēlīgu apstākļu radīšanu radošai dzīvei un uzņēmējdarbības attīstībai. Šādai pieejai piekrītu.

– Kas, jūsuprāt, ir makšķere?

– Manā uztverē makšķere būtu nodrošināts sociālais taisnīgums. Protams, ne tādā utopiskā līmenī, kā to sludināja manā jaunībā – no katra pēc spējām un katram pēc saprātīgām vajadzībām, bet praktiski un piezemēti – izveidojot valstī taisnīgu, noteiktiem kritērijiem atbilstošu sociālo infrastruktūru. Infrastruktūru, kas nodrošinātu pagastos, novados vienādas informatīvās telpas; sakaru, pasta, izglītības iestāžu, bērnudārzu pakalpojumu pieejamību, vismaz vienu asfaltētu ceļu uz katru pagasta centru un saskaņotu ceļu tīklu, atbilstošu racionālai nokļūšanai no pagasta centra līdz novada centram. Turklāt, pieaugot apdzīvojamo vietu attālumam no ekonomiskiem centriem (tādiem kā Daugavpils, Ventspils, Jelgava, Rīga), sociāli taisnīgi būtu ieviest progresīvu koeficientu līdzekļu pārdalei, kas paredzēti sociālo infrastruktūru izveidei. Tāda, manuprāt, būtu makšķeres pamatdaļa – kāts. Āķis, aukla un spole, kas nodrošinātu sekmīgu darbību, varētu būt pēc augšminētā principa diferencēta nodokļu sistēma, pierobežā tos samazinot līdz minimumam vai pat atceļot. Kopumā visu augšminēto varētu uzskatīt par ēsmu, kas piesaistīs uzņēmējus, ļaus viņiem darboties, ievērojot līdzīgus sociāli taisnīgus noteikumus jebkurā Latvijas vietā. Tā būs iespēja atdzīvoties pustukšiem tālienes pagastiem vai tādam, bāreņu lomā atstātam. Pieogres pagastam kā Lauberei, kuru no visām debespusēm atdala rudeņos un pavasaros grūti izbraucams, 10 km garš zemes ceļš.

– Vienmēr esat iestājusies arī par zaļu Latviju...

– Sociāli taisnīgas infrastruktūras izveidošana radīs iespējas uzņēmīgiem cilvēkiem atgriezties un saimniekot tēvu (vectēvu) mājās, nodarboties ar videi un cilvēkam draudzīgu zemkopību, lopkopību, amatniecību vai dibināt rūpnieciska rakstura pārstrādes uzņēmumus. Vienlaikus visā valsts teritorijā tiks radīti līdzvērtīgi, labvēlīgi apstākļi bagāto investoru piesaistei, kam vienīgais ierobežojums būtu – zaļa, cilvēkam un videi draudzīga ražošana un iegūtā produkcija. Kopumā tas būs ceļš uz dzīvas rosmes pilnu, vēl zaļāku Latviju, kurā līdzās saprātīgai un sociāli taisnīgai pārdalei kā veicinošs faktors darbosies brīvā tirgus konkurence. Vēl vairāk – tas būs ceļš uz Latvijas tradicionālo viensētu dzīvesveidu, uz katra novada pagasta vēsturiskās kultūrvides saglabāšanu un tālāko attīstību, kas veidotu patriotisku – ar dziļām saknēm pagātnē, kulturālu – morālās normas akceptējošu, gudru, veselīgu cilvēku.

– Par gudrību. Esat par mazo skoliņu saglabāšanu vai likvidāciju?

– Zināšanas, dzīves gudrību mēs, pirmkārt, saņemam ģimenē un pamatskolā. Plānojot sociālo infrastruktūru, protams, mazā pagastā ar nedaudziem izglītojamajiem uzturēt skolu, kur pedagogu vairāk nekā bērnu (katrā priekšmetā savs), būtu savādi, ja ne nesaprātīgi. Tomēr... Ja pamatskolā ar 10 – 20 bērniem strādā viens vai divi skolotāji (kā, piemēram, Norvēģijas starpkalnu, starpfjordu apgabalos) izmaksas kļūst salīdzināmas ar lielskolu izmaksām uz vienu bērnu. Tas nozīmē, ka pamatskolai jāgatavo plaša profila skolotāji, kas spējīgi mācīt visus pamatskolas priekšmetus atbilstošā līmenī. Ja cilvēks sekmīgi pabeidzis augstskolu un viņam piemīt pedagoģisks talants, nevarētu būt problēma kvalitatīvi mācīt pamatskolā apgūstamās zināšanas visās jomās. Protams, šādam mazskolu tīklam lielisks atbalsts ir pagastu pamatkultūras iestādes – bibliotēkas ar savu informatīvo aprīkojumu, grāmatu fondu, izglītojošajiem pasākumiem. Tas nodrošinātu kvalitāti bērnu, jauniešu sagatavošanā un konkurētspējā turpmākajās mācību iestādēs un dzīvē. Ne vienmēr mūža pamatgudrības un principi, kas ir pamatskolas apgūšanas uzdevums, kvalitatīvāk padodas lielā barā… Individuāla pieeja, bērna dziļāko dvēseles slāņu un prāta vilkmes uztvere ir ceļš uz jaunās paaudzes mācīšanos un skolotāja pašmācīšanos mūža garumā.

– Par veselību. Kā, dzīvojot laukos, vērtējat mūsu medicīnu?

Ģimenes ārstu prakses pagastos būtībā lemtas nodrošināt kaut ko līdzīgu medicīnas jomai... Ārsts ar plašām daudzprofila zināšanām sniedz pamatmedicīnas pakalpojumus, īpašos gadījumos konsultējoties un nosūtot uz konsultācijām pacientus. Ģimenes ārsti maz vai vispār nemaz neiesaistās veselīga dzīvesveida propagandā, uzstājoties pagasta kultūras iestādēs un skolās, tādējādi mazinot potenciālo slimnieku skaitu savās praksēs. Maz arī ģimenes ārstu, kuri attaisno šo nosaukumu, kas apseko, vajadzības gadījumā izsauc uz pārbaudēm ģimenes locekļus, ir "lietas kursā" par attieksmi pret veselību katrā apkalpojamā ģimenē, iedzimtību, ieradumiem utt… Ģimenes ārsta darba kvalitāti neuzlabo un tā piesaisti nelieliem pagastiem nenodrošina esošā atalgojuma atkarība no klientu skaita. Vai medicīnai nebūtu jābūt pirmajai nozarei, kas cīnās ar saslimšanas cēloņiem, nevis sekām? Šādā nozīmē daļai no pacientu nodokļu maksājumiem veselības jomā vajadzētu ik gadu uzkrāties, ja pacients ir vesels un neizmanto ārstnieciskos pakalpojumus. Tādā gadījumā pacients zinās, ka mūža nogalē viņam kā balva par veselīgu dzīvesveidu būs bezmaksas anestēzija, operācija, skaists atpūtas nams vai eitanāzija...

– Un citās jomās? Vai Lauberē viss kā Latvijā?

– Jā, Lauberes pagastā uzbūvēts norvēģu cūkaudzēšanas komplekss, intensīvi tiek izstrādāts Ozolēnu purvs. Abos gadījumos tiek bagātīgi smelti pagasta un valsts dabas resursi (komplekss – tīrs dziļurbuma ūdens; purvs – kūdra), bet infrastruktūrai līdzekļu nav. Likvidēts ekonomiski nozīmīgs objekts – dzelzceļš Ērgļi – Rīga, nav asfaltēts ceļa posms Jugla – Lielie Kangari. Pasta filiāle slēgta, Lauberes pamatskola neeksistē, bērnunams – pagātnes liecinieks aizvērts. Bankomāts sasniedzams tikai Ogrē. Domāju, līdzīgi piemēri kā Lauberē un pat vēl iespaidīgāki uzskatāmi parāda sociālo netaisnību, kas netiek plānveidīgi mazināta, bet, absolutizējot tirgus ekonomikas prioritātes un labumus, padziļināta. Augšminētais destruktīvais ceļš ved uz Latvijas tradicionālās kultūrvides vēl straujāku degradāciju, kā tas bija padomju laikā – viensētu iznīcināšanu, likvidējot daudzmaz vienmērīgu teritorijas apdzīvotību. Tā vien liekas, šī politika tiek balstīta uz superekonomistu – baņķieru – "nekļūdīgajiem", ciniskajiem apgalvojumiem par lauku infrastruktūras uzturēšanas nelietderīgumu un cilvēku "labprātīgu" (lasi – ekonomiski spiestu) koncentrāciju dažos uzņēmējdarbības un pseidokultūras konglomerātos. Vienlaikus iesakot tiem dažiem pensionāriem – īpatņiem, kuri nav pakļāvušies tirgus ekonomikas «svētajam» aicinājumam un palikuši pierobežas nomalēs vai vienkārši tēvu mājās, iepriekš pieejamo veikalu, sakaru, informatīvās telpas vietā izmantot interneta piedāvātās iespējas... Protams, asfaltētu ceļu nepieciešamība līdz ar to mazinās, īpaši, ja veckapi nav tālu... Augšminēto vainago visu iespējamo robežu pārkāpšana – antisatversmes un pretlikumību demonstrējumi visos trīs augstākajos valsts pārvaldes orgānos. Saeimā pieņemts likums, Ministru kabinets to nepilda – pārkāpj pieņemot budžetu. Saeima un prezidents, ES mēroga jurists, atbalsta. Rīcības attaisnojums? Bezatbildību attaisnot nevar...

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem