Lauma Palmbaha: "Ir svarīgas cieņpilnas attiecības un savas vērtības apzināšanās"

Vairāk attēlu galerijā

Šoreiz uz sarunu par mūsu dzīves aktualitātēm esam aicinājuši ikšķilieti, mākslinieci, sabiedriskā labuma organizācijas "Rasas krāsas" dibinātāju un vadītāju Laumu Palmbahu.

"Viss, ko dzīvē esmu sasniegusi, panākts tikai pašas spēkiem ar smagu darbu. Tā ir iedzimta drosme – pēc smagiem pārbaudījumiem atkal piecelties un turpināt iesākto. Man ļoti patīk pedagoģija, jo katrā bērnā saredzu potenciālu. Ir iedvesmojoši redzēt, kā viņi aug un attīstās. Tie darba augļi, manuprāt, ir labākais, kas var būt. "Rasas krāsu" izglītības pamatā ir ne tikai iepazīšanās ar mākslas pasauli, bet kultūras dzīves izziņa," uzsākot sarunu, saka Lauma Palmbaha.

Vizītkartei:

Lauma Palmbaha

* Dzimusi Bauskā, no 1970.gada dzīvojusi Rīgā, kur dziedājusi korī "Rīga", "Dzintars", kas sniedzis plašu skatījumu uz mākslu un kultūru;

* 1981.gadā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā beigusi Keramikas nodaļu;

* Četru meitu mamma;

* 1987.gadā iestājusies Latvijas mākslas akadēmijas (LMA) Pedagoģijas nodaļā;

* 1992.gadā LMA turpinājusi studēt Grafikas nodaļā, kuru pabeidza 1998. gadā;

* 1999.gadā kā teicamniece pabeigusi studijas LMA maģistratūrā, iegūstot maģistra grādu mākslās

(Mag/art).

* Divas augstākās izglītības mākslā un daudzie ceļojumi uz Eiropas un ASV metropoļu muzejiem

sniedz pamatu pasaules redzējumam;

* Septiņus gadus strādājusi par galveno mākslinieci Rakstniecības teātra un mūzikas muzejā,

vadījusi vairākus starptautiskus projektus;

* Ikšķiles novadā dzīvo kopš 2007.gada;

* 2011.gadā Ikšķilē nodibinājusi un līdz pat šim brīdim vada sabiedriska labuma organizāciju "Rasas krāsas".

– Šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem ir gaidāmā reģionālā reforma. Kāds ir jūsu skatījums šajā jautājumā?

– Ikšķiles pašvaldības valdītāji ļoti konservatīvā veidā, droši vien no sava skatu punkta arī argumentēti, iestājas par to, lai līdzekļi, kuri salīdzinoši nāk daudz vieglāk nekā daudzās citās pašvaldībās, arī tiktu iztērēti tā, kā pašvaldība vēlas, piemēram, iegādājoties dārgus pakalpojumus un dzīvojot patiešām bagātnieku dzīvi. To var saprast, bet, raugoties valstiskā mērogā, mani ļoti iedvesmoja mūsu pirmā valsts vīra Jāņa Čakstes piemērs, kurš visiem saviem deviņiem bērniem pateica – jums ir pašiem jāiemācās strādāt un jānopelna sava labklājība! Mēs pa šiem pēdējiem 20 gadiem esam tik ļoti pieraduši, ka tikai «mans» ir svarīgi. Es arī esmu patriote, savas zināšanas sniedzu bērniem šeit, Ikšķilē, bet vienlaikus ļoti labi saredzu, ka Ikšķile ir mazs guļamvagons un tie milzu līdzekļi, kas šeit apgrozās, varētu tikt arī kādiem citiem bērniem.

– ... jo, valsts jau ir viena...

– Tieši tā. Man nav nolieguma pret lokālpatriotismu, bet te ir cits skatu punkts. Es kā lokālpatriots varu šeit, Ikšķilē, censties iedot to, kas ir visā pasaulē, bet neredzu saprātīgumu tajā, ka, strādājot Rīgā, milzīgajiem nodokļiem jānonāk tikai Ikšķilē un ar pārējiem nav jādalās. Tajā nesaskatu valstisku domāšanu. Kas notiktu, ja, piemēram, kāds no Rīgas mikrorajoniem – Purvciems vai Ķengarags, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir trīs reizes lielāki par Ikšķili un ir tādi paši guļamvagoni, nolemtu, ka viņiem no Rīgas jāatdalās un jāizveido sava pašpārvalde? Raugoties globāli, šī sīkā skaldīšanās patiesībā mums pašiem ir ļoti postoša.

– Bet tomēr ikšķilieši, kuri maksā lielus nodokļus, vēlas, lai šie nodokļi atgriežas tieši pie viņiem.

– Domāju, pēdējo 20 – 30 gadu laikā Ikšķilē ir daudz izdarīts, tomēr jābūt šim godprātības principam – dalīties ar to, kas mums ir. Ikšķilē nav daudz darba vietu, ja neskaita mazos uzņēmējus, kas šeit godprātīgi strādā. Darba vietas ikšķiliešiem lielākoties ir Rīgā vai kaimiņu novados, tieši tur tiek nopelnīta tā lielā nauda, kas pēc pašreizējā sadales principa atgriežas Ikšķilē. Domāju, šī nauda varētu tikt novirzīta arī valstiskiem mērķiem. Ne tik senā vēsturē raugoties, šī vairāk bijusi atpūtas vieta. Saistībā ar mūsu mākslinieku Jāni Kugu te notika sabiedrības aprite vasaras laikā. Tā Ikšķile kļuva atpazīstama Latvijas mērogā. Protams, arī ar Sv.Meinarda salu. Manuprāt, tāda kategoriska attieksme pret reformu, kāda ir šobrīd, nav pat vēsturiski pamatota. Noklausījos un pārdomāju visu ministra Jura Pūces runu, ieskaitot Turlā kunga pētījumu. Uzskatu, ka reforma ir nepieciešama.

– Saskaņā ar šā brīža plāniem Ikšķili paredzēts apvienot ar Ogri, pret ko ir lielākie iebildumi.

– Man Ogre nekad nav bijis bubulis. Jautājums vienmēr ir par personālijām un materiālu pārdali, bet tā vairs nav mana kompetence. Būtībā Ogre ir brīnišķīgs reģions. Man personīgi bija saikne ar Ķeipeni, tās vadību, kas ir atvērti kultūras aktivitātēm, ko rada paši ķeipenieši. Viņiem nav iespējams nopirkt tik daudz ārpakalpojumu kā Ikšķilei, bet viņi dod iespēju attīstīties iekšējiem resursiem. Tā, raugoties ilgtermiņā, manā skatījumā ir ļoti liela vērtība. Ikšķilē jau gadu desmitiem nav nevienas izstāžu zāles. Jā, estrādē notiek koncerti, bet tas jau neveido šo kultūras katliņu, tas neburbuļo iekšēji, dabiski. Šīs kultūras lietas ir pirktas kā ārpakalpojumi. "Rasas krāsas" ar pašvaldību ilgstoši sadarbojas saistībā ar Eiropas projektiem, bet šobrīd ir ļoti interesanta attieksme, kuru nekomentēšu. Rodas sajuta, ka atgriežas laiki, kad ir kāds orķestra vadītājs, kurš iedomājas, ka viņš var mīlēt tikai tautas dziesmu, bet nemīlēt Bahu, Stravinski vai Arvo Pertu un uzskatīt, ka arī citiem jāmīl tikai tautas dziesma. Es laikam esmu tajā Arvo Perta atzinēju pulciņā, bet es nekādā veidā nenoliedzu arī tautas dziesmu. Manuprāt, tam redzējumam jābūt nevis personīgam, kā diriģentam, bet no tā viedokļa, kas tev piedāvā šo diriģēšanas materiālu, un materiāls ir tauta. Es arī esmu tauta. Tauta maksā nodokļus, maksā uzturēšanas maksu šiem diriģentiem.

– Vai tās nav vienkārši bailes zaudēt šo diriģenta lociņu?

– Pilnīgi precīzi. Šā brīža ažiotāžai pamatā ir domas par nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Es kā atbildīgs cilvēkam pret bērnu vecākiem, kuri savus bērnus ved uz «Rasas krāsām», vienmēr esmu stāvējusi tam pāri, cienot visus viedokļus. Man nav bail pateikt arī savu viedokli, jo «Rasas krāsas» kā sabiedrības interešu piepildītāju redzu tiklab Ikšķiles, kā Ogres novadā. Prioritāte ir cilvēks, kurš nāk uz šīm nodarbībām, kuras balstītas uz radošās ekonomikas veidošanas pamatprincipiem, mūsu kultūras vērtību apzināšanu un pasaules pieredzi šajā jomā. Pedagoģija un organizēšana ir manas eksistences daļa, lai kurā novadā tas būtu.

– Vai Latvijas izglītības sistēmā pedagogi ir pietiekami novērtēti?

– Mūsu personības, kas māca, ir ļoti samocītas, nogurušas, bailīgas. Tad kādu darba kvalitāti varam no viņiem prasīt? Pedagogi kļuvuši bailīgi tieši tāpēc, ka vecākiem ir vara viņus nosūdzēt, izvazāt pa sociālajiem tīkliem. Ir šie saucamie trauksmes cēlāji, kas ieviesti valstiskā līmenī. Agrāk tos sauca par stukačiem. Ko nozīmē būt par trauksmes cēlāju nejēdzībām? Tas ir atkarīgs no cilvēka domāšanas līmeņa par to, kas ir nejēdzība. Ja skolotājs stingri pasaka – netraucē blakussēdētājam, tad tas, kas traucē izglītības procesa norisei, var uzskatīt šo aizrādījumu par apvainojumu vai nejēdzību. Tā mēs nonākam līdz absurdam. Līdz ar to ir sajaukta šī vērtību sistēma, kas tad ir būtiskais iemesls, kā dēļ jāceļ trauksme. Mēs varam dot programmas un nostādnes, bet, ja tam pamatā nebūs sakārtotas attiecības, ko drīkst skolotājs un ko drīkst atļauties bērns un ko drīkst atļauties viņa vecāks, tad būs ļoti grūti kaut ko tālāk darīt. Visatļautība nav demokrātija, tas ir haoss, anarhija. Jābūt kādiem instrumentiem, kā šo skolotāju prestiža celšanu nodrošināt valsts līmenī. Protams, arī algu jautājums ir šī prestiža celšana.

– Atalgojuma jautājums aktuāls ne tikai pedagogiem vien...

– Mūsu attieksme pret bagātajiem, pret miljonu nullītēm ir patiesi izkropļota. Mēs nākam no nabadzības, un pret tiem, kas ļoti ātri tikuši pie nullītēm, mums ir noliektas muguriņas, vēsturiski ieprogrammētas, un tā ir ļoti liela problēma. Igaunijā šis jautājums ir atrisināts jau 90. gados. Viņi apzināti radījuši tiesiskus instrumentus, kuri laika gaitā veicina cieņu pret intelektu kā nācijas vērtību. Jā, Latvijā skolotājs ir mazāk nodrošināts, bet viņš nav mazāk cienījams. Ja skolēns neizjūt pret skolotāju cieņu, tad materiāli izcili nodrošinātie vecāki var vest savu atvasi uz privātstundām kaut vai Honkongā. Jautājums, vai tiešā un augstākstāvošā vadība aizstāv savus skolotājus. Šīs ir attiecību lietas, kas mūs grauj no iekšienes. Tāpēc nerunāju par programmām, bet par noslogotību, bailēm un autoritāti.

– Jūs pieminējāt noliektās muguriņas...

– Jau klasē vērojama sociālā atkarība nevis no cieņpilnām attiecībām, bet no tā, kurš kādus materiālos labumus var atļauties. Viens no risinājumiem – skolēna formas tērps, kas apliecina, ka skolēns atnācis iegūt zināšanas, nevis izlekt ar personīgo imidžu. Tas nav ideālais variants, bet viens no, lai izlīdzinātu sociālās atšķirības. Protams, valstiski jārod risinājums, lai ikviens varētu atļauties iegādāties šos formas tērpus.

– Latvijā ir daudz trūcīgu ģimeņu, kas vispār nezina, kā sagādāt apģērbu skolai, nemaz nerunājot par formām.

– Mana meita (beigusi universitāti Londonā kā psihologs) dzīvo Londonā un strādā sociālajā dienestā Lielbritānijā. Tur sociālie darbinieki no valsts saņem ievērojamus līdzekļus, ir cienīti un labi atalgoti. Viņu darbs vērsts nevis tikai uz materiālās palīdzības sniegšanu, bet uz to, kā cilvēku iedrošināt, ieinteresēt, lai viņš gribētu mācīties, strādāt, kā atklāt cilvēka talantus, celt viņa pašapziņu, iedvest, ka ikviens cilvēks ir vērtība. Kāpēc tas tā nav pie mums, nezinu, negribas domāt, ka tas ir apzināti.

– Kāda, jūsuprāt, šobrīd ir situācija veselības jomā Latvijā?

– Mums ir kolosāli ārsti, tāds resurss, kāds ir ļoti maz kur pasaulē. Kāpēc to valstiskā līmenī nenovērtē, es nesaprotu. Tiem, kas rada pievienoto vērtību cilvēkam – pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem un ārstiem, vajadzētu būt nodrošinātiem visos līmeņos. Pazinu cilvēku, kurš 90.gados bija aicināts valdības līmenī sakārtot veselības sistēmu. Viņš ļoti godprātīgi ar kolēģiem no juristu firmas «ERNST & YOUNG» to izdarīja, bet tas netika pieņemts, jo viss bija pārāk caurskatāmi... Tas izsaka visu. Nezinu, kam ir izdevīgi uzturēt sistēmu, kur vienmēr ir kāds «ķīlnieks», kur kādam vienmēr vajag piemaksāt, lai būtu īpaša attieksme. Tā ir ļoti nožēlojama valsts politika. Kad meitai Londonā piedzima pirmais bērniņš un viņa aizgāja iepazīties ar ģimenes ārstu, aiznesot ziedu pušķīti, ārsts gandrīz izlika meitu ārā un teica, ka viņš par kukuļa ņemšanu var tikt pakļauts tiesiskām darbībām. Manam bērnam tā bija kultūras lieta – aiznest ziedu pušķīti, bet ārsts Londonā to uztvēra kā necieņu, kā kukuli. Tur nevienam pat prātā neienāk, ka pie ārsta varētu iet ar konfekšu kasti. Diemžēl kukuļošana ir viena no mūsu kultūras lietām. Tas jāpasaka skaļi. Arī es neesmu bez vainas, bet pie ārsta patiesi būtu jāiet ar cieņu, nevis ar domām, vai tad, ja ko neaiznesīšu, viņš vispār iedziļināsies. Diemžēl valsts ar savu politiku spiež – turpiniet šo kultūru, turpiniet šo kultūru... Jaunā paaudze no tā jau sāk atbrīvoties, un man prieks par to. Tie ir jautājumi, kas mums visiem sāp, bet tie atduras gan pret kultūras, gan politikas lietām, pret darba apmaksas lietām un sabalansētību ar dzīves dārdzību.

– Bet par kultūras jomu mēs taču nevaram sūdzēties...

– Kultūras joma Latvijas gadījumā ir mērķtiecīgi virzīta uz grandiozu pasākumu – Dziesmu un deju svētkiem, bet kultūras joma taču ir ļoti daudzveidīga. Manuprāt, vēl būtu daudz darāmā pie vietējo, – ar dančiem un dziedāšanu nesaistītā kultūras mantojuma uzturēšanas un inovatīvu kultūras saliņu apzināšanas un atbalstīšanas. Kori un deju kolektīvi – tā ir arī socializēšanās vieta. Cilvēki ir izslāpuši pēc komunikācijas, bet tā nav jaunrade. Kultūras cilvēks kā uzņēmējs vēl joprojām ir ļoti liels jautājums un izaicinājums. Kā panākt, lai no viņa iniciatīvas nebaidītos pašvaldību vadītāji? Jebkuru labu ideju iespējams iznīcināt ar varas un naudas instrumentiem.

– Jūs esat uzņēmēja. Vai valsts vispār atbalsta uzņēmējus?

– Nekad neesmu no valsts gaidījusi kādas subsīdijas, bet ir rakstīti Eiropas projekti, lai varētu iegādāties materiāli tehnisko nodrošinājumu «Rasas krāsu» izglītības programmām. 10 procentus sedza Ikšķiles novada pašvaldība. Pašlaik no Ikšķiles pašvaldības «Rasas krāsas» saņem sešus eiro par vienu izglītojamo par vienas programmas apmeklējumu. Šobrīd piedāvājam 10 Izglītojošas programmas. Ir daudzas ģimenes, kuras izvēlas vairākas programmas, bet tām ir nogrieztas iespējas saņemt līdzfinansējumu pedagogu algai. Mums ir jānodrošina maksājums par īrētajām telpām. Protams, tādam izglītību veicinošam veidojumam kā «Rasas krāsas» varētu būt lielāks atbalsts, nevis lai mēs kļūtu par miljonāriem, bet lai tie vairāk nekā 120 bērni, kuri šeit nāk, saņemtu vēl lielākas iespējas kultūras izglītības programmu vispusīgai apguvei. Ar vecāku līdzfinansējumu vien, par kuru tiek maksātas pedagogu algas un sagādāti nepieciešamie materiāli, ir grūti nodrošināt attīstību, piemēram, izbraukumus uz muzejiem, kvalitatīvu tehnisko līdzekļu iegādi. Cilvēkiem pašvaldībās, kuriem nav kultūras izglītības, ir grūti to saprast. Protams, var jautāt, ko tāda mākslas izglītība dod. Tas ir topošās personības izaugsmes treniņš – redzēt plašāk, zināt vairāk, darīt mērķtiecīgāk, tātad, būt konkurētspējīgākam nākotnes profesijā. Šo mēs kontekstā mācām ar savu pieeju – es darīšu labāko, es atbildēšu par savu padarīto, nevis «es pieprasīšu» un «man pienākas».

– Vai mūsdienās iespējams uzsākt biznesu?

– Jaunajiem uzņēmējiem pirmajos gados vispār vajadzētu atlaist nodokļus, kā tas ir Igaunijā un daudzās citās valstīs. Pēc tam viņi tos nodokļus samaksās, kad būs izveidojuši uzkrājumu. Protams, ne jau visiem bizness sanāk, bet valsts šos uzņēmējus nevis cenšas atbalstīt un iedrošināt, bet vēl sodīt par to, ka nav sanācis. Tas ir pilnīgs absurds, tas grauj valsti no pirmpamatiem, iznīcina vēlmi kaut ko uzsākt.

– Un kā ar vides kultūru?

– Vide ir cilvēki, kas attiecas pret vidi. Ja skudriņa ieiet tavā mājā, kurā tu esi karalis, vari viņu iznest ārā. Ja tu ej pie skudriņas, nekāp virsū viņas mājai. Viss sākas tieši ar to. Tas kļūst par tādu kā modes lietu – esmu vides aktīvists, zaļais, neēdīšu vairs Latvijas gurķi, tikai Indijas sēklas. Neizzināšu ceļmallapas īpašības, bet meklēšu internetā, kādi augļi aug citviet, maksāšu milzu naudu, lai atvestu. Domāju, tās vides zināšanas, ko māca bērniem, būtu nepieciešams mērķēt uz savas tuvākās apkārtnes izzināšanu un iemīlēšanu caur piedalīšanos dažādos lokālos vides izpētes projektos. Daba neelpo caur datora lodziņu, tās elpu var sajust un iepazīt, tajā esot un to pētot. Arī ar papīru un zīmuli vai krāsām. Tad cilvēkam būs cieņa pret vidi, kuru ir iepazinis, kura ir «savējā». Viņš nemetīs papīru mežā, neizgāzīs skudru pūznim virsū atkritumus. Viss sākas ar šodienas attieksmi.

– Ko novēlat līdzcilvēkiem?

– Būt drosmīgiem iepazīt pašiem sevi un patiešām domāt valstiski. Katram sajust savu vērtību šeit un tagad, pirms izlemt, ka viņš kur citur būs vērtīgāks.