Andris Upenieks: "Auglīga komunikācija (saprašanās!) ir vajadzīga visos līmeņos"

Vairāk attēlu galerijā

Pieņemot likumus un lēmumus, dominē varas runas vīru un sievu viedokļi, bet nozares speciālistu skatījums nereti paliek tālākā plānā, lai gan bieži vien tieši viņu domas ir daudz būtiskākas, jo balstītas reālajā ikdienas dzīvē.

Pirmo uz sarunu aicinām Andri Upenieku.

Vizītkartei:

Andris Upenieks:

* pieredzējis (ex) skolotājs Ogres novada Ķeipenē;

* daudz rakstījis "OVV";

* joprojām aktīvi publicējas dažādos medijos, sociālos tīklos;

* ar pilsonisku stāju un nostāju.

– Mēs sūkstāmies ne tikai par ikdienišķām, bet arī valstiskām nedienām, par nespēju kaut ko mainīt. Un nereti atsaucamies uz komunikācijas trūkumu…

– Komunikācija latviskā mēlē nozīmē – sazināšanos. Ne tikai vēstījuma vai uzziņas dēļ, bet it īpaši saprašanās nolūkā. Nereti arī vara savu valstisko kūtrumu, alošanos skaidro un attaisno ar nepilnīgu komunikāciju, kaut pati par to ir atbildīga. Arī par to, lai saziņa ar visiem ieinteresētajiem būtu ar jēgu, godīga, atklāta un bez banālā "es priekšnieks, tu muļķis, tu priekšnieks, es muļķis".

Saprašanās pieprasa skaidru valodu. Tas ir arī obligāts tautvaldības nosacījums, citādi tauta paslaukās zem tepiķa, un tās vara paliek uz papīra.

– Sanāk, ka runājam, daudzinām vārdus, jēdzienus, īsti neapjaušot ne to saturu, ne raksturu?

– Jā. Šī iemesla dēļ vairs nedomājam, kādā iekārtā dzīvojam un pazaudējam tās pamatu – demokrātiju un tiesiskumu. Demokrātija bez reālas tautvaldības ir fikcija, jo neizslēdz interešu (nejauksim ar veselīgu lobēšanu!) diktātu, kas itin likumīgi darbojas grupējumu, šiverīgu darboņu labā. Tad nav jābrīnās par OIK, zelta tiltiem, parexiem, citadelēm, metalurgiem, ēnu ekonomikām, kuras neārstē čeku loterijas…

– Runa par vēlamā un esošā pretrunām pašos valsts pamatos?

– Reālajos pamatos. Pretišķības izpaužas teju ik uz soļa: pompozos arestos, zibenīgi "savāktu" drošības naudu glābējzvanos, daudzu gadu garās apsūdzībās, bezgalīgās tiesvedībās, arī nesaprotamos spriedumos, kuri izlien pa likumu spraugām. Bet tās ir sekas. Cēlonis ir līdzīgs usnei: ja cērt tikai to nezāles lakstu, kas virs zemes, dziļuma sakne dzen vēl spēcīgāk. Īsi sakot, valsts pamatu nedienu novēršana jāuzņemas tautvaldībai, kuru nedrīkstam ieaudzēt usnēs.

– Demokrātijai nav pietiekamas varas?

– Pietrūkst reālas tautas varas un tiesiskuma. Bet atbilde prasās pēc neliela piemēra. Negribas ticēt, ka vēlētāju veselais saprāts pirmsvēlēšanu solījumos uzķērās uz JKP nereālā 3x500 āķa, drīzāk, ka cerēja uz apņemšanos iedibināt tiesiskumu. Bet vēl šodien tā "bezkompromisa" stiprināšanā nenotiek nekas: Kalnmeijera vētīšana, figūru maiņa un nomaiņa ir tikai usnes lakstu purināšana.

Bez tautas varas garanta šī apsolījuma īstenošana nav iespējama. Ar ko tad jāsāk? Ar demokrātiju, kuras izejas punkts ir Satversme.

– Ja konkrēti?

– Valsts konstitūcijā noteiktā tautas vara ir teorētiska, deklaratīva bez dinamiskas darbības pazīmēm. Tu vari (vēl sliktāk, ja nevari) tikai reizi četros gados aiziet uz Saeimas vēlēšanām, nobalsot un nobalsot nepareizi… Bet četru gadu starpā varam tikai aplaudēt (vēl nav gadījies) vai vaimanāt, ne kaut ko taustāmi ietekmēt. Atvainojiet par pārspīlējumu, bet, kamēr netiek nodrošināta reāla iespēja pilsoņiem ierosināt referendumu, tas līdzinās savulaik PSRS konstitūcijā noteiktajām savienoto republiku tiesībām no savienības izstāties…

Lieki teikt, ka šādai pašsaprotamai demokrātiskai un tiesiskai iespējai jābūt garantētai (reāli, ne uz papīra) izlemjot – ne katru, bet ikvienu ļoti būtisku valsts pārkārtojumu, likumu, arī reformas, kas tiešā vai pastarpinātā veidā skar jebkuru valsts pilsoni. Bet esošā referenduma ierosināšanas latiņa ir pacelta nesamērīgi augstu – no apmēram 10 000 uz 150 000 korekti apliecinātiem pilsoņu parakstiem. Vai tautas kalpi nemaz neaizdomājas, kāpēc jau veselus septiņus gadus nav bijis neviena referenduma? Un tautvaldība nedarbojas…

– To var dēvēt arī par sliktu komunikāciju (saprašanos) starp tā dēvēto augšu un apakšu?

– Protams. Auglīga komunikācija prasa diskusijas, viedokļu saskaņošanu un tikai tad izlemšanu. Bēdīgi, ja tā saucamā sabiedriskā apspriešana ir tikai ķeksis, formāla procedūra, kas neietekmē jau kaut kur izlemto… Labi, ja vara izzina sabiedrības viedokli nevis caur angažētiem pētījumu kantoriem, bet caur pašu sabiedrību. Demokrātijā nav spēcīgāka argumenta par vairākuma gribu. Bet tā noskaidrošanai nav precīzāka instrumenta par tautas nobalsošanu, kur katrs savu par vai pret var izteikt tieši, aizklāti, droši un neviena cita neietekmēts.

– Kāds ir jūsu viedoklis par pašvaldībām un gaidāmo teritoriālo reformu?

– Pats jēdziens "pašvaldība" saka priekšā, ka tā ir pašu valdīšana, kurai jātiek galā pašiem, neskatoties uz valsts skopumu vai dāsnumu. Nepievilcīgi šķiet pētniecisko kantoru, amatpersonu, mediju izplatītie itin agresīvi mīti par pašvaldībām kā visa ļaunuma sakni, feodālām ķeizarvalstiņām, naudas neprātīgām tērētājām, kas bremzē valsts attīstību. Tā nav taisnība, bet, ja kaut kur ir taisnība, tad tā nav patiesība pēdējā instancē. Īstenībā jau gadiem valsts institūcijas savas funkcijas itin vēlīgi krāvušas uz pašvaldību pleciem (bez pietiekama finansējuma). Vietējo varu panākumus piesavinoties sev, bet savu nespēju piešujot pašvaldībām, kuras visos un it īpaši grūtos laikos notur uzņēmējdarbības vidi, izglītību, tās pieejamību katram bērnam, kas nav vainīgs, ka piedzimis valsts politikas iztukšotos laukos, notur skolas un mazās skolas, (par ko tā kaunina), kultūras namus, bibliotēkas, veselību, sociālo aprūpi un nodrošina sakoptu, estētisku kultūrvidi ik mazākajā pagastā… Mute neveras runāt par pašvaldību un valsts uzturamo ceļu kopējo garumu un salīdzināt to finansējumus, bet prieks, ka pašvaldības notur arī "mazsvarīgos" ceļus un citu nebūt ne lēto infrastruktūru…

– Par teritoriālo reformu?...

– Par teritoriālo reformu spriest grūtāk, jo par daudz frāžu, par maz argumentu. Bet viens ir skaidrs, ja reforma neizbēgama, tad saprotama novadu (arī Ogres) vēlme kļūt jaudīgākiem. Bet te atkal izpeld komunikācija. Man patīk humors, bet nepatīk tāds: ja gribat noskaidrot viedokli par varžu dīķa nosusināšanu, neprasiet to vardēm! Jā, bet kam gan citam lai prasa?

Nekā slikta neredzu ikšķiliešu organizētajā aptaujā, arī tajā referendumam līdzīgajā formā ne, ja tā skatāma kā lokāls savu interešu apliecinājums: mans krekls arī tuvāks paša miesai… Bet vai nebūtu loģiskāk savējo demokrātisko stilu tuvināt valstiskai (demokrātiskai, tiesiskai) izlemšanai, iestāties ne tikai par savējo «referendumu», bet arī par visu kopējo? Lai būtiskas sabiedrības izšķiršanās būtu noskaidrojamas tādā tautas nobalsošanā, kuras ierosināšanai nav nepārvaramu šķēršļu un ir likuma spēks.

– Jums par izglītības reformu noteikti sakāms īpašs vārds. Arī par kultūru…

– Jānopūšas. Neatceros laikus, kad izglītībā kaut ko nereformētu. Kā lai neironizē par banālo – kur nav formas, tur ir reformas, kur nav organizācijas, tur reorganizācijas… Sāpīgākais, ka skolas darba satura maiņa faktiski notiek bez paša skolotāja. Tas, ka šajā procesā iesaistīti labi algoti eksperti, nenozīmē, ka viņi ir labi skolas darba lietpratēji. Bet labākos speciālistus neuzklausa. Konkrēti?

Pērnajā vasarā bioloģijas skolotāji, šī priekšmeta valsts olimpiādes laureātu sagatavotāji, projektam "Skola 2030" iesniedza skaidrus, pamatotus (pats lasīju) iebildumus. Iznākums loģisks: viņiem pat neatbildēja.

– Kāpēc iznākums loģisks?

– Tāpēc, ka "kompetenču" ieviesējiem komunikācija ar skolotāju nav vajadzīga, pietiek, ja ir saprašanās ar naudas devējiem. Par visu svarīgāka tā saucamā naudas apgūšana. Tālab ačgārnība nenovēršama: nevis nepieciešamām pārmaiņām piemeklē naudu, bet naudai piemeklē tās tērēšanas attaisnojošus "jauninājumus", kuri jau bijuši pirms Mozus laikiem. Nav normāli, ja pat mācību metodes uzspiež no augšas. Savulaik Latvijas vēsturi mācījām kopā ar pasaules vēsturi, tad politiska paģērējuma iespaidā atsevišķi, nu atkal kopā… Kompetenču pieejas bīdītāji māca, kā jāmāca, bet paši nemāk. Skolotājam izgriež rokas un vēl pieprasa jūsmot, ka tā viņa paša kvēlākā griba. Loģiska reakcija uz to ir arī talantīgu skolotāju trūkums, pedagogu deficīts vispār: pedagogi noveco, vecie, talantīgie aiziet, jauniem nav iedvesmas apgūt tāda prestiža profesiju, kurā nerro un neuzticas, kurā minimālā darba alga ir tikai 70% no vidējās algas valstī…

Kultūrā citādāk? Tai taču arī – vispirms ir jābūt saimnieka un labas komunikācijas lietai. Tikko Rīgas Lielās ģildes saimnieks TV ekrānā aizgrābti demonstrē, kā tur viss nolaists. Bet kur tu, saimniek, biji visu šo laiku? Un nu tev vajag 5 miljonus (no ceļamās koncertzāles)?! Nav naudas, bet ir vieni megaprojekti, vieni svētki. Paskatieties, kādas simtgades un ar kādu vērienu vēl svinam un svinēsim! Uz kā rēķina? Uz neuzceltās (nebija jāuzceļ jau sen?) koncertzāles un kultūras darbinieku (nekādu) algu rēķina. Pirms pāris gadiem Jānis Lūsēns aicināja visus mūziķus valsts 100. gadskārtā koncertēt par baltu velti, tāpēc, ka to var un vajag izdarīt – reizi 100 gados! Redzams, naudas varas strostējums bijis tik liels, ka komponists par to vairs nerunā, arī savā lieliskajā grāmatā par Jāni Lūsēnu ne…

– Saruna izvērtās ļoti atklāta, bet kritiska un drusku pesimistiska?

– Nu nē! Nekas nav jāizskaistina, un nekas nav pazaudēts. Vajadzīgs galvenais, uz ko te likts akcents. Vajadzīga auglīga komunikācija (saprašanās!) visos līmeņos. Un nekur še nepavīd, ka to radīt nav iespējams, ja vien… Ja vien (visos līmeņos) sapratīsim, rīkosimies drosmīgi, valstiski, tautvaldīgi un ar galvu uz pleciem. 

"Ogres Vēstis Visiem" sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu uzsāk jaunu rubriku "Vērtē autoritāte". Tās mērķis ir Ogres, Ikšķiles, Ķeguma un Lielvārdes novadu iedzīvotājus iepazīstināt ar mūsu novadu personību un autoritāšu viedokļiem par Latvijas sabiedrībai, reģionālai vai vietējai kopienai nozīmīgiem sabiedriski politiskiem un kultūras jautājumiem, saskatītajām problēmām un to iespējamajiem risinājumiem, kas izkristalizējušies, balstoties ikdienas pieredzē. Ceram, ka šajos viedokļos ieklausīsies arī politiķi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem