Atbildības sajūta par bezatbildību

Palielināt attēlu

Šīs pēdējās nedēļas valstij nav bijušas vieglas. Zolitūdē notikušās šausmas lika aizdomāties visiem Latvijas iedzīvotājiem – varbūt mūsu dzīvē neskārtotā un nepadarītā tomēr ir daudz vairāk nekā mēs to ikdienā apjaušam?

Gribot negribot aizdomāties nācās arī mūsu politiskajai elitei – varbūt pie šīs nesakārtotības ir vainojama gadiem ilgusī paviršā attieksme pret visu, kas tieši nesaistās ar kādām konkrētām interesēm? Savukārt no šīs sūrās atziņas itin loģiski izrietēja jautājums par atbildību – varbūt tieši atbildības trūkums par tiešo pienākumu godprātīgu pildīšanu ir novedis valsti līdz negaidītam, bet likumsakarīgam šoka brīdim?

Diemžēl arī šajā reizē jautājums par atbildību tika vairāk vai mazāk iemīcīts juridiskos un politiskos muklājos, atstājot neatbildētus daudzus jautājumus, tai skaitā pašu galveno – vai tiešām mēs katrs spējam veikt patiesi cilvēcisku, godprātīgu un vīrišķīgu savas pieļautās vai nepieļautās rīcības seku izvērtēšanu? Ja vēl var saprast tieši traģēdijā iesaistīto amatpersonu un celtniecības speciālistu visai izmisīgos mēģinājumus jau pirmajā brīdī pēc notikušā mazināt savu iespējamo atbildības slogu (cietumā jau nevienam sēdēt negribas un droši vien tīšām jau neviens to jumtu cilvēkiem uz galvas gāzt negribēja), tad daudz grūtāk ir saprast valsts vadītāju rotaļāšanos un koķetēšanu ar atbildības jēdzienu, faktiski jau neuzņemoties neko vai arī pārliekot atbildību uz citu pleciem.

Šoreiz īpaši nekavēsimies pie motīviem, kas lika Ministru prezidentam paziņot par demisiju – gan jau tuvākā laikā varēs izdarīt daudzus un dažādus secinājumus, lai gan arvien vairāk rodas iespaids, ka ar reālas savas atbildības apzināšanos valsts priekšā šim solim tomēr nebija tas vislielākais sakars, vairāk šķiet dominēja politiski apsvērumi. 

Protams, ir cilvēki, kuri šo Valda Dombrovska soli apsveica kā politiskā brieduma paraugu un var jau pieļaut, ka zināms sakars ar savas atbildības apzināšanos šai demisijai tomēr bija, vismaz jācer. Šoreiz vairāk par to atbildības pakāpi, kas jāapzinās un jāizjūt ne tikai valsts galvgalam, bet tiem, kuri cilvēku ikdienu ietekmē vistiešāk, proti, vietējās varas nesējiem uzlikto un deleģēto atbildību.

Lai cik tas nebūtu bēdīgi, tieši šī joma ir tā, ar ko Ogres novadā nu jau gadiem ilgi iet visai drūmi. Pie kam visos līmeņos. Šobrīd, nemeklējot atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr gribot negribot vismaz jāatceras daži būtiski momenti novada dzīvē, kas atstājuši jūtamas sekas uz daudzu jo daudzu cilvēku dzīvēm, bet par šīm sekām neviens nekādu atbildību nav nesis un pat negrasās to darīt. Žurnālista uzdevums nav būt ne soģim, ne prokuroram, varam vien atgādināt dažus faktus un aicināt domāt.

Tātad – vai ilglaicīgais novada domes vadītājs Bartkevičs kaut ar vienu vārdu ir atzinis pieļautās kļūdas saistībā ar applūstošo teritoriju apbūvi? Kaut kā nenāk atmiņā, lai gan celtniecības atļaujas izsniegusī būvvvalde strādā vistiešākajā pašvaldības pakļautībā un bez tās akcepta nekādus suverēnus lēmumus pieņemt nevar. Arī neveiksmīgā iekrišana ledainajos Ogres ūdeņos šo iepriekš pieļauto bezatbildību nu nekādi nemazina – pašvaldības vadītāja vistiešākais pienākums ir nevis pašam staipīt smilšu maisus tad, kad jau sen ir par vēlu, bet darīt visu, lai šie maisi vispār nebūtu jāstaipa. Turklāt ir vēl kāda būtiska nianse plūdu sakarā – tieši Bartkeviča kungs šā gada pavasarī bija viens no pirmajiem, kurš skaļi un principiāli pieprasīja atbildības uzņemšanos nelaimīgā HES īpašniekiem. Neapgalvojot, ka elektroenerģijas ražotāji tiešām izdarīja visu, lai maksimāli samazinātu plūdu iespēju, nevar nepaskatīties nedaudz senākā vēsturē – laikā, kad HES pilsētas teritorijā vispār tapa. Tad gan šim pašam vadītājam nebija ne vismazāko iebildumu šīs būves sakarā, lai gan problēmas varēja paredzēt praktiski jebkurš ar elementārām inženiera zināšanām apveltīts cilvēks. Bet lai nu tā būtu – toreizējā neprātā, kas bija saistīts ar mazo HES bumu, varbūt netika viss izvērtēts līdz galam.

Kļūdas var gadīties, bet pavisam cits jautājums ir tā pati atbildības uzņemšanās par šo kļūdu radītām sekām un maksimāli pūliņi to novēršanā. Tomēr nešķiet, ka Bartkeviča kungam būtu gājis spoži ne ar vienu, ne otru. Arī pašreiz iezīmēties sākušās problēmas atjaunojamā dambja sakarā tikai rada arvien lielākas bažas, vai izpratnē par drošību un veidiem, kā to panākt, novada vadītājam kaut kas būtiski būtu mainījies.

Gaužām līdzīga aina vērojama saistībā ar tādu visiem ogrēniešiem nu galīgi nesaprotamu lietu kā savulaik notikusī privatizācija. Kurš šodien ir gatavs uzņemties atbildību par drupās esošo estrādi, iztirgoto Tautas namu un vēl daudziem citiem objektiem, kas pārdoti par santīmiem un faktiski nozagti visai sabiedrībai? Neviens! Var jau atrast visādus personāžus, kuru pēdas jau sen kā pagaisušas nezināmos virzienos, un visu vainu uzvelt viņiem, atkal kautrīgi piemirstot, ka visus šos privatizācijas procesus iesāka, bīdīja un vadīja neviens cits kā tie paši vecie labie zināmie šodienas vadoņi ar to pašu Bartkeviču priekšgalā un Pūķi kaut kur nedaudz nomaļāk. Kā piespiest šiem ilggadējiem vadītājiem atzīt savu lomu visā notikušajā? Laikam jau nekā, jo visai inerti līdz šim uz publiski izskanējušo informāciju ir reaģējušas tiesībsargājošās struktūras, tādēl pārcelt šo atbildību, teiksim, juridiskās atbildības nišā, vēl līdz šim nav izdevies.

Tas pats stāsts ir saistībā ar nu jau bezgalīgi ievilkušos pirmsskolas bērnu audzināšanas iestāžu audzēkņu ēdināšanas jautājumu. Nu pat ja Vita Pūķe nesakata nekādu atbildību visai dīvaino iepirkumu sakarā, tad, kur palika viņas atbildība to vairāk kā 40 bērnu un viņu vecāku priekšā, kuri šīs mīlētās un lolotās firmas darbības rezultātā ilgi un smagi slimoja? Vismaz kā ārstei, ja ne vietējās varas pārstāvei, jo, acīmredzot, varas nesēja atbildības izjūta degradējusies jau labi sen, par ko liecina gan pašas uzvaras pašas vedeklas rīkotos pašvaldības iepirkumos, gan novada budžeta naudiņas iepludināšanu sava vīra firmas maciņā.

Par tādu atbildības formu kā politiskā atbildība vispār kaut kā pagrūti runāt – šķiet, šodien vislabāk par to varētu pastāstīt Mazozolu iedzīvotāji, kuriem abi iepriekš pieminētie politiķi pirms pusgada ar pilnām mutēm solīja vienu, bet reāli dara, ko pavisam citu, ignorējot un piesmejot ne tikai savus solījumus, bet visu pagasta iedzīvotāju nepārprotami izteikto gribu. Politiskās atbildības jēdziens kaut kā paslīdējis garām arī tādai odiozai personai kā Valda Gaile, kura pirms vēlēšanām visas savas deputātes rūpes solīja veltīt tieši novada pagasta ļaužu interešu aizstāvēšanai, bet šodien atļaujas vīsdegunīgi norādīt, ka, ja kādam kaut kas nepatīk, lai stājas ārā no Ogres novada.

Nav jau tā, ka tikai pieminētie vietējie politiķi būtu sirguši ar tāda vai citāda veida atbildības trūkumu – sistēma uzbūvēta tā, ka šī atbildības neuzņemšanās ķēde stiepjas arvien tālāk un dziļāk, un ar to sāk sirgt arī daudz zemāka līmeņa vadītāji. Tikai viens piemērs – jau minētās bērnu saslimšanas reizē konkrētā bērnu dārza vadītājai vispār izdevās izvairīties pat no pienākošās administratīvās atbildības, jo partijas biedre domē kaut kā tik ilgi novilka soda piemērošanas brīdi, ka bija iestājies tā saucamais noilgums. Noilgums atbildībai, lai cik tas dīvaini neizklausītos.

Tāpat varbūt sava atbildība jāpārvērtē arī tiem, kuri ne līdz galam izdarīja visu, lai atbildību no amatpersonām pieprasītu, iespējams, arī mēs, žurnālisti, neesam izdarījuši savu darbu pietiekami kvalitatīvi, panākot, ja ne atbildības uzņemšanos, tad visamz atbildes uz uzdotajiem jautājumiem Tieši tāpēc brīdi klusējām, jo vēlējāmies izvērtēt arī pašu paveikto, atrodot nepadarīto arī savā profesionālajā darbībā – arī mēs apzināmies savu atbildību sabiedrības priekšā, proti, atbildību par rakstīto vārdu. Arī mums latiņa ir jāstāda augstu, jo pretējā gadījumā arī mēs ar laiku zaudēsim pašu galveno atbildību – atbildību par visu to pieļauto bezatbildību, ko mums atklāt un izgaismot ir pienākums. Mēs arī turpmāk meklēsim un atradīsim veidu, kā šo totālās bezatbildības gūzmu mazināt. Un ļoti ceram, ka šajā ceļā sabiedrības vairākums būs ar mums.

Un, protams, nevar nepieminēt vēl vienu atbildības līmeni, kas atkarīgs tikai un vienīgi no katra – tā ir atbildība par atbildības deliģēšanu vēlēšanās. Mēs nevaram prasīt faktiski neko no ievēlētajiem, ja paši nekā izturamies pret saviem pilsoņa pienākumiem, no kā viens no galvenajiem ir tieši piedalīšanās vēlēšanās. Varbūt tad, ja liela daļa no mums nebūtu noslinkojuši, ierakušies mazdārziņā vai vienkārši nosituši laiku, šodien mēs jau dzīvotu daudz labākā un sakārtotākā pasaulē. Jo, lai vai kā, atbildība par savu valsti, tautu, novadu un pilsētu sākas tieši ar katra paša izpratni par sev uzticēto atbildību.