Vai Likteņdārzs kļūs par latviešu tautas svētvietu?

Palielināt attēlu

Varētu domāt, ka mūsu sabiedrību galīgi neinteresē, kas nākotnē notiks ar stādīto dvēseļu dārzu Likteņdārzā Koknesē.

Nav neviena protesta, nevienas iebildes japāņu ainavu arhitekta koncepcijai, kuru nesen "Latvijas Avīzē" izskaidroja Likteņdārza ainavu arhitekts, kas atbild par stādījumu plānojumu un izvietojumu.

Tāds sabiezināts stādījums esot japāņa iecere, lai parādītu pēc iespējas īsākā laikā, kā koki dabiskās izlases un eksistences cīņā ies bojā mūsu acu priekšā, un mēs redzēsim, ka paliks tikai tie ar spēcīgāku vainagu un stiprākām saknēm...

Lūk, japāņa koncepcija esot tieši tāda, lai būtu nevis parks, bet biezoknis, kur koki mirst mūsu acu priekšā. Tā nu iznāk, ka, pie akmens krāvuma amfiteātrī sēdēdami, mēs lūkosimies mūžīgajā ūdenī un akmeņos, bet aiz muguras mums būs koku kapsēta.

Vispirms jau jāpadomā, ka dvēseļu dārzu stādīja un vēl joprojām stāda konkrēti cilvēki, konkrētu cilvēku piemiņai. Un nez vai, to zinādami, viņi būtu tādā avantūrā iesaistījušies, jo šobrīd šis projekts izskatās kā gatavošanās genocīdam pret dabu, pret kokiem. Latviešiem koki ir īpaši dārgi visos laikos. Tos pat personificē, tie ir gan dainās, gan literatūrā kā cilvēka draugi, radi. Mūsu tautai tie nav tikai malka un būvmateriāli. Par katru kociņu dārzā rūpējamies un mežā jūtamies kā dabas katedrālē.

Ir jāceļ trauksme, nedrīkst turpināt tā stādīt, un jau sastādītie sabiezinājumi jāretina pārstādot, lai ir skaists parks un nevis koku kapsēta!

Interesanti, ko domā atbildīgās personas, vai viņas ir iedziļinājušās šīs briesmīgās koncepcijas būtībā? Par kādu svētvietu var runāt, ja tās pamatā ir tāds iznīcības slavinājums?